Vai iespējama Kurdistāna - cik sašķelta ir lielākā tauta pasaulē bez savas valsts  (39)

Pretēji daudzu uzskatam, ka kurdi ir vienoti un tikpat brālīgi cīnās frontē pret "Islāma valsti", kā arī vēlas vienas kopīgas Kurdistānas izveidošanu, aptuveni 30-35 miljonu lielā tauta ir ļoti sašķelta gan uzskatos, gan ģeogrāfiskajā izvietojumā.

Vēsturiski kurdi ir klejotāju tauta, kura dažādos laikos ir gan karojusi, gan bijusi vienota ar dažādiem politiskajiem spēkiem reģionā. Jaunāko laiku vēsturē ir tikai atsevišķi īsi posmi pēc Pirmā pasaules kara, kad pastāvējuši neatkarīgi kurdu valstiskie veidojumi.

1922. gadā mūsdienu Irākas ziemeļaustrumos tika dibināta un divus gadus pastāvēja Kurdistānas Karaliste, 1927. gadā mūsdienu Turcijas dienvidaustrumos dibināja Ararata Republiku, kura pastāvēja trīs gadus, bet ar PSRS atbalstu mūsdienu Irānas ziemeļrietumos no 1946. līdz 1947. gadam pastāvēja Mahābādas republika. Pirmo pakļāva Irāka, otro - Turcija, bet trešo pēc padomju atbalsta aiziešanas no reģiona pārņēma Irāna.

Piedāvājam iepazīties ar mūsdienu politisko realitāti pārsvarā kurdu apdzīvotajā reģionā, kuru dēvē par Kurdistānu, un galvenajiem spēkiem tajā:

Kurdi Turcijā apdzīvo lielāko daļu tās dienvidaustrumu reģiona, tomēr oficiāli Kurdistānas, kā arī kurdu vārds no valsts ģeogrāfijas un vēstures grāmatām ilgu laiku bija pat izslēgts, bet paši kurdi dēvēti par kalnu turkiem.

Kurdu nacionālā atmoda aizsākās 80. gadu sākumā un drīz vien pārauga ilgstošā militārā konfliktā starp kurdu spēkiem un Turcijas armiju, kas pierima vien 90. gadu beigās.

Tiek lēsts ka Turcijā mīt līdz pat 15 miljoniem kurdu jeb viņi veido līdz pat 20% no visiem Turcijas iedzīvotājiem. Tas gan nav liedzis līdz šim laikam kurdu valodas izmantošanu, piemēram, politiskās aprindās, uzskatīt par separātisma sludināšanu, kā arī ierobežot to ar valsts konstitūcijas palīdzību.

Lielais kurdu skaits noteicis arī to lielo sadalījumu dažādās politiskajās grupās un paramilitārās organizācijās, no kurām vairākas Turcija, kā arī citas valstis uzskata par bīstamām.

Rietumos par teroristu organizāciju uzskatītā "Kurdistānas strādnieku partija" (PKK) ir spēcīgākais politiskais un militārais spēks kurdu apdzīvotajos Turcijas reģionos.

Organizācijas priekšvēsture meklējama jau 20. un 30. gados īstenotajā "pārturkošanas" politikā, kas veicināja kurdu opozīcijas un separātistu rašanos. Vienu no daudzām opozīcijas grupām galvaspilsētā Ankarā 70. gados studentu vidū dibināja Abdullahs Edžalans.

Uz šīs interešu kopas pamata 1978. gadā tika dibināta sociālistiska partija, kuras biedri par savām ideoloģijām izvēlējās marksismu un ļeņinismu. Kopš 1984. gada partijai ir savs paramilitārais spārns - "Tautas aizsardzības spēki" (HPG), kas kopš dibināšanas īsteno aktīvu militāru pretestību Turcijas armijai. Turcija lēš, ka to rindās karo aptuveni 15 000 cilvēku.

Pieņemoties spēkā sadursmēm un Turcijai gūstot militāru un teritoriālu pārsvaru, organizācijas vadība drošības apsvērumu dēļ tika pārcelta uz Irāku un Sīriju. Tas gan neglāba PKK vadītāju Edžalanu no apcietināšanas 1999. gadā Kenijas galvaspilsētā Nairobi.

Kopš tā laika apcietinājumā esošais Edžalans mainījis uzstādījumu, uzskatot, ka nav jādibina neatkarīga Kurdistāna, bet gan jācīnās par autonomijas tiesībām. Viņa sekotāji savukārt dibināja Kurdistānas Kopienu savienību, kas darbojas kā vairāku politisko partiju un kustību centrs visā reģionā.

2013. gadā PKK ar Turciju noslēdza pamieru, un HPG iesaistīšanās cīņā pret "Islāma valsti" Sīrijā pērn pat uzjundīja viedokli, ka organizācijas pat jāizslēdz no teroristu saraksta.

Pēc jūlija beigās un augusta sākumā notikušajiem PKK uzbrukumiem Turcijas spēkiem, kuru laikā gājuši bojā jau vairāki cilvēki, un Turcijas atbildes, bombardējot organizācijas bāzes Irākas ziemeļos, attiecības atkal ir saasinājušās, sagraujot jau tā trauslo pamieru.

Paralēli Turcijā pastāv arī austrumu reģionos pārstāvētā "Demokrātiskā Reģionu partija" un parlamentā iekļuvusī "Tautas demokrātiskā partija", kurās lielais deputātu vairums ir kurdi vai kurdu tiesību atbalstītāji. Tās regulāri tiek apsūdzētas sadarbībā ar PKK.

Tāpat Turcijā ir vairāki mazāki, bet radikālāki galēji kreisi politiski spēki. No tiem dažu kustību, piemēram, "Marksistu-ļeņinistu komunistiskās partijas" biedri manīti piedalāmies arī cīņās pret "Islāma valsti" Sīrijā.

Sīrijā kurdu apdzīvotā teritorija jeb Sīrijas Kurdistāna galvenokārt atrodas valsts ziemeļaustrumos, kā arī pastāv atsevišķi anklāvi citos Sīrijas ziemeļu reģionos, piemēram, ap Kobani un Afrīnas pilsētu pašos Sīrijas ziemeļrietumos.

Sīrijā mīt ap diviem miljoniem kurdu, kas veido aptuveni 9% no visiem valsts iedzīvotājiem. Tas gan nav liedzis līdz pat 90. gadiem Sīrijai īstenot pret kurdiem vērstu politiku.

Dažādos laika posmos viņiem atņemta pavalstniecība, liedzot strādāt un turēt īpašumā zemi un mājas. Tāpat notikusi auglīgo zemju piespiedu nodošana arābiem un turkmēņiem, kā arī veidotas arābu kolonistu apmetnes, lai samazinātu kurdu īpatsvaru reģionā.

Sīrija īstenojusi arī kampaņveidīgu vēršanos pret kurdu valodu, tostarp agrāk liegusi kurdu bērniem likt tradicionālos kurdu vārdus un nomainījusi senus pilsētu un ciemu nosaukumus pret arābu valodas versijām. Šī iemesla dēļ, piemēram, kurdu pilsētu Kobani arī Latvijā izdotās kartēs dēvē par Ain el Arābu.

Kopš Sīrijas pilsoņu kara valstī dzīvojošie kurdi ir nostiprinājuši pozīcijas valsts ziemeļaustrumos un pasludinājuši de facto autonoma Rožavas reģiona izveidošanu visā Sīrijas ziemeļu daļā, no kuras daļu gan šobrīd kontrolē "Islāma valsts", kā arī dažādi Sīrijas kaujinieku grupējumi.

Lielākais un spēcīgākais kurdu politiskais spēks Sīrijā ir 2003. gadā dibinātā "Demokrātiskā vienotības partija" (PYD). Oficiāli tā ir cieša Turcijā ietekmīgās un par teroristu organizāciju uzskatītās "Kurdistānas strādnieku partijas" māsas organizācija.

Lai gan tai ir sava vadība, faktiski tā tiek uzskatīta par PKK atzaru, kurš Sīrijā turpina īstenot savus mērķus. Arī PYD par savām pamata ideoloģijām uzskata sociālismu, komunālismu un feminismu.

PYD pakļautībā šobrīd ir arī vieni no spēcīgākajiem kurdu militārajiem spēkiem - "Tautas aizsardzības vienības" (YPG), kuru rindās karo aptuveni 65 000 karavīru. Gluži kā tās mātes organizācijas, arī šīs politiskās partijas militārais spārns ir cieši saistīts ar līdzīgu veidojumu Turcijā - "Tautas aizsardzības spēkiem" (HPG).

Tiek uzskatīts, ka faktiski abas militārās organizācijas pārklājas un šobrīd gan ar, gan bez YPG karogiem Sīrijā karo arī tūkstošiem HPG karavīri no Turcijas. Tas izraisījis arī vairākas konfrontācijas ar Turcijas spēkiem, kuri HPG uzskata par teroristiem. Tostarp fiksēts gadījums, kad Turcijas tanki apšaudījuši PYD kontrolē esošu pilsētu Sīrijā, ievainojot vairākus YPG karavīrus.

Otrs vērā ņemamais kurdu politiskais spēks Sīrijā ir "Kurdu Nacionālā padome" (ENKS). Tā izveidota vien pēc Sīrijas konflikta sākuma 2011. gada nogalē, apvienojot sākumā 11, bet šobrīd jau 15 Sīrijas kurdu politiskās partijas un kustības.

Tās idejiskais tēvs ir Irākas Kurdistānas prezidents, kurš iestājās par varas decentralizāciju Sīrijā un autonoma kurdu apgabala izveidi. Viņa ierosinājums nāca pēc opozīcijas spēku izveidotās Sīrijas Nacionālās padomes dibināšanas, kura uzstāj uz varas centralizāciju.

Lai gan PYD un ENKS starpā regulāri valda domstarpības, 2012. gadā tika noslēgts līgums, ka abas politiskās grupas kopā pārvaldīs YPG atbrīvotās pilsētas un reģionus. Realitātē gan daudzviet ENKS tiek piespiesti simboliski pakļauties un Kurdistānas karogu nomainīt ar PYD izmantoto Rožavas reģiona karogu.

Irākas jeb dienvidu Kurdistāna ir vienīgā ne tikai de facto, bet arī de jure pastāvošā kurdu autonomija. Tā ieņem plašu teritoriju Irākas ziemeļos, kurā dzīvo aptuveni seši miljoni kurdu.

Līdzīgi kā kaimiņvalstīs, arī Irākā kurdi ilgstoši bija apspiesti. Irākā valdošie režīmi 60. un 70. gados izvērsa aktīvu cīņu pret šo tautu, vairākus simtus tūkstošu kurdu ar varu pārceļot projām no tā dēvētajiem naftas reģioniem un viņu vietā ievedot arābus.

Kopš septiņdesmito gadu vidus oficiāli pastāv Kurdu autonomais apgabals, kurā faktisko kontroli gan saglabāja Bagdāde, bet, jūtot aktīvu neapmierinātību un pat pretestību no vietējiem spēkiem, Sadama Huseina valdīšanas laikā 80. gadu otrajā pusē tika izvērsta īpaši aktīva kurdu iznīcināšanas kampaņa.

Tās laikā simtiem tūkstoši tika ar varu pārcelti uz Irākas dienvidiem un vidieni, veikti gaisa uzlidojumi, artilērijas apšaudes un ķīmiskie uzbrukumi, kopumā sistemātiski nogalinot vairāk nekā 180 000 kurdus. Vēl aptuveni 20 000 gāja bojā pēc tam, kad kurdu spēki cieta sakāvi un simtiem tūkstošu bēgļu devās kalnos uz Irānas un Turcijas robežām.

ANO uz to reaģēja, izveidojot "drošās pilsētas" Irākas iekšienē un nosakot aizliegumu Irākas spēkiem lidot noteiktos apgabalos. Pēc Līča kara 1991. gadā kurdu kaujinieki ieņēma Erbīlu un kopš tā laika uzturēja de facto kontroli pār reģionu.

Viņi spēja nostiprināties tikai pēc 2003. gada ASV vadītās koalīcijas iebrukšanas Irākā un Sadama Huseina režīma gāšanas.

Irākas Kurdistāna ir sestais ar naftu bagātākais reģions pasaulē un labās attiecības ar Turciju un ASV pēdējo desmit gadu laikā ļāvušas reģionam nostiprināties gan ekonomiski, gan politiski un militāri, tostarp spējot nosargāt sevi pret "Islāma valsti".

Irākas kurdi ir sasnieguši ievērojami vairāk nekā to kaimiņi Sīrijā, Turcijā un Irānā. Lai gan vajāti un apspiesti 70. un 80. gados, kopš 90. gadu sākuma un Līča kara tie bauda relatīvu neatkarību.

Irākas Kurdistāna faktiski kopš 90. gadu sākuma darbojas autonomi no Irākas valsts, tai ir savs parlaments, armija (ar smago bruņojumu ekipētas pešmergas jeb zemessardzes vienības), policija un salīdzinoši sakārtota likumdošana.

Tomēr vienprātīgs miers tajā ir tikai ārējs. Šobrīd parlamenta koalīciju veido divas savulaik savstarpēji asi karojošas kurdu politiskās grupas - 1946. gadā dibinātā "Kurdistānas Demokrātiskā partija" (KDP) un 1975. gadā izveidotā "Kurdistānas Patriotiskā savienība" (PUK).

KDP dibināta Irānā (faktiski PSRS izveidotajā Mahābādas Republikā) un, lai gan atsevišķos laika posmos bijusi spiesta sadarboties gan ar Sadama Huseina valdību, gan Irānu, tā tradicionāli izveidojusi labas attiecības ar tās galveno ekonomisko partneri - Turciju, kura ir galvenā Irākas Kurdistānas naftas iepircēja.

Savukārt PUK izveidojusies un ilgus gadus pastāv kā Irānas interešu aizstāve reģionā. Ekonomisko interešu dēļ Irānas atbalstītie PUK pešmergas kaujinieki un KDP pešmergas kaujinieki 90. gados iesaistījās pat savstarpējā bruņotā konfliktā, kuru izjauca vien Irākas armijas iejaukšanās KDP pusē.

Šobrīd abi agrākie ienaidnieki apvienojušies koalīcijā un sadalījuši interešu sfēras. Abu partiju vadība tiek apsūdzēta liela mēroga korupcijā un mafiozu pārvaldes sistēmu veidošanā. To uzskatāmi apliecina gan valdības ministru radu un paziņu iecelšana augstos amatos, gan tas, ka Irākas Kurdistānas prezidents un līderis ar visai plašām pilnvarām ir KDP vadītājs Masuds Barzani, bet Irākas prezidenta amatu jau otro reizi pēc kārtas ieņem PUK līderi.

Irākas Kurdistānā pēdējos gados parādījušies arī spēcīgi opozīcijas spēki - inteliģences, jauniešu, kā arī atsevišķu koalīcijas partiju bijušie pārstāvji izveidojuši "Kustību par pārmaiņām" jeb "Gorran". Politiskā partija iestājas pret korupciju, varas centralizāciju un par ārējo interešu ietekmes mazināšanu.

Politiskās varas, ekonomiskie, kā arī pešmergu spēki gan pagaidām ir koalīcijas rokās, un tā tos līdz šim nav kavējusies izmantot arī opozīcijas rīkotu protestu apspiešanai, izsaucot starptautisko cilvēktiesību organizāciju sašutumu.

Tāpat parlamentā ar salīdzinoši mazāku ietekmi darbojas arī politiskās grupas "Kurdistānas Islāma savienība" un "Kurdistānas Islāma grupa".

Irānas Kurdistāna atrodas Irānas pašos ziemeļrietumos un tajā dzīvo līdz pat astoņiem miljoniem kurdu.

Valstī izveidots arī Kurdistānas administratīvais reģions, taču tas apņem tikai vienu nelielu daļu no kurdu apdzīvotās teritorijas, tostarp izslēdz agrākās kurdu valsts Mahābādas Republikas teritoriju.

Irānas līderu un kurdu attiecības gadiem ilgi bijušas saspīlētas, kam par pamatu galvenokārt ir reliģija. Lai gan pasaulē dzīvojošo kurdu vairākums ir sunnīti, Irānā arī kurdu vidū skaita ziņā vairāk ir valsts dominējošā islāma šiītu atzara pārstāvji.

Kurdu šiīti līdz šim izrādījuši lielāku lojalitāti Irānas centrālajai varai, kā arī nav tiekušies pēc autonomijas vai neatkarības. Savukārt Irāna vairākas desmitgades gan ar likumdošanu, gan militāri ir vērsusies tieši pret Irānas Kurdistānas ziemeļos dzīvojošajiem kurdu sunnītiem.

Līdz ar to Irānas Kurdistāna iedalāma valstij lojālajā dienvidu daļā un nelojālajos ziemeļos.

Viena no divām lielākajām Irānas kurdu politiskajām grupām ir 1945. gadā dibinātā "Irānas Kurdistānas Demokrātiskā partija" (PDKI). Tā tika dibināta līdz ar Padomju Savienības atbalstītās Mahābādas Republikas izveidošanu.

Lai gan tās līderi pēc republikas sagraušanas tika sodīti ar nāvi, partija turpināja pastāvēt un atsevišķus laika posmus spēja nodrošināt arī de facto kontroli pār bijušās Mahābādas Republikas teritoriju.

Šobrīd partijas vadība atrodas Irākā, bet tās militārais spārns - pešmergas jeb zemessargi - , kā vēsta viņu pašu pārstāvji, spējot uzturēt noteiktu kontroli arī Irānas robežas pusē.

PDKI atšķirībā no vairākām citām Irānas kurdu politiskajām grupām nevēlas kurdu apdzīvotā reģiona atšķelšanos no Irānas, bet uzstāj uz pašnoteikšanos federālas demokrātiskas Irānas ietvaros.

Otrs lielais kurdu politiskais grupējums ir "Komala", kurš no ļeninisma-marksisma ideoloģiju pārstāvošas partijas mūsdienās ir kļuvis par Irānas "Komunistiskās partijas" atzaru.

"Komala" ietekmi Irānas Kurdistānā pretstatā citām lielākajām grupām pamazām zaudē. Tās pamatidejas balstās cīņu šķirā, ne kurdu nacionālismā, kā dēļ tā arī pārējās kurdu politiskās partijas uzskata par buržuāziskām.

Tieši "Komala" bija pirmā, kura pešmergas spēkos iekļāva sievietes un tā Islāma Republikā turpina cīnīties par dzimumu vienlīdzību.

Trešais un šobrīd nozīmīgākais kurdu spēks valstī ir galēji kreisā "Brīvās Kurdistānas dzīves partija" (PJAK), kuru Irāna, Turcija un ASV uzskata par teroristu grupējumu.

Tā radās 2004. gadā kā militāra kustība cīņai par kurdu pašnoteikšanos Irānā, un uzskatāma par radikālu reakciju uz abu iepriekš minēto politisko kustību militāros aktivitāšu samazināšanu.

PJAK bieži tiek uzskatīta par Turcijā dominējošā kurdu spēka PKK atzaru, no kura tā saņem resursus, kā arī par tās līderi tiek uzskatīts PKK izveidotājs Abdullahs Edžalans. Abi grupējumi ir Kurdistānas Kopienu savienības (KCK) biedri.

Atšķirībā no turku kolēģiem PJAK militārais spārns "Austrumkurdistānas Aizsardzības vienības" vēršas pret Irānas valdības spēkiem. Tiek lēsts, ka to rindās ir aptuveni 3000 bruņotu karavīru.

PJAK vairākkārt paziņojusi, ka vēlas kurdu intereses risināt mierīgā ceļā, kā arī centusies veidot attiecības ar ASV iespējamam atbalstam, taču šie paziņojumi līdz šim tikuši ignorēti.

Karadarbība Sīrijā un Irākā ne tikai uzjundījusi jautājumu par islāma ekstrēmistu apkarošanu vai autoritārā Bašara al Asada režīma gāšanu, bet izgaismojusi arī desmitiem savstarpēji tieši nesaistītus etniskos, reliģiskos un politiskos konfliktus reģionā.

Viens no tiem ir jau gadu desmitiem pastāvošais Kurdistānas neatkarības jautājums. Lai gan noprotams, ka neatkarīgas kopīgas valsts izveides ideja tautā ir dzīva, un tā bieži tiek piesaukta gan šķietami vienoti cīnoties pret "Islāma valsti", gan protestējot pret kurdu apspiešanu reģionā, tās izveide varētu būt vēl neiespējamāka, nekā sākumā šķiet.

Galvenais iemesls ir pašu kurdu politiskā sašķeltība. Dažādos reģionos dzīvojošo tautu sadala arī tās un tās priekšstāvju intereses. Ļoti uzskatāms piemērs ir kurdu šķietami vienotā fronte pret "Islāma valsti".

Sīrijā kurdu fronti galvenokārt veido vietējās "Tautas aizsardzības vienības" (YPG), kā arī liels skaits ar tiem cieši saistītā Turcijas kurdu politiskās kustības "Kurdistānas Strādnieku partija" (PKK) militārā atzara "Tautas aizsardzības spēki" (HPG) karavīri.

PKK Turcija, ES un ASV uzskata par teroristiem, bet abu militāro grupējumu līderis Abdullahs Edžalans jau 15 gadus atrodas Turcijas cietumā. Neskatoties uz to koalīcijas spēki līdz šim atbalstījuši YPG gan ar gaisa uzlidojumiem gan ar munīcijas piegādēm, kuras šobrīd pēc tiem tuvās organizācijas HPG veiktajiem uzbrukumiem Turcijas karavīriem draud apsīkt.

Tikmēr Irākā kurdu fronti pamatā veido Irākas Kurdistānas autonomā reģiona labi bruņotie pešmergas spēki. Pateicoties bagātīgajiem naftas krājumiem un faktiskajai autonomijai no Irākas, šī armija ir labi bruņota, tostarp ar tankiem un citu smago bruņutehniku. Tāpat tā saņem tiešu palīdzību no Turcijas, ASV un citām reģiona valstīm.

Pēc Turcijas uzlidojumiem PKK bāzēm Irākas kurdu līderis Barzani (attēlā) aicināja Turcijas kurdu politisko kustību pamest pierobežas kalnu apgabalus. Faktiski viņš tiem liek aiziet no to ilgus gadus veidotajām slēptuvēm, no kurām tie ilgstoši koordinējuši savu darbu robežas otrā pusē, lai panāktu Turcijas kurdu pašnoteikšanās tiesības (agrāk - neatkarību).

Tikmēr PKK Sīrijas māsas organizācija "Demokrātiskā vienotības partija" (PYD) Sīrijā demonstratīvi ignorē Irākas kurdu līdera Barzani atbalstītās "Kurdu Nacionālās padomes" (ENKS) tiesības. Lai gan abas politiskās kustības slēgušas vienošanos kopīgi pārvaldīt YPG islāmistiem atņemtās pilsētas un teritorijas, ņemot vērā militāro ietekmi, PYD virs pārvaldes ēkām ļauj izkārt tikai savu, ne Irākas kurdu vidū populāro un ENKS pārstāvēto tā dēvēto "vienotās Kurdistānas" karogu.

Šīs domstarpības skaidri norāda, ka arī pēc esošā konflikta beigām un daudzajām arī kopēji izcīnītajām kaujām pret džihādistiem Sīrijas un Irākas kurdu vidū saglabāsies dziļa plaisa.

To lielā mērā nosaka Irākas Kurdistānas labās attiecības ar Turcijas valdību, kura ir tās galvenais ekonomiskais partneris un Sīrijas kurdu vadošo politisko grupējumu saistība ar Turcijas kurdu organizācijām, kuras savukārt jau vairākus gadu desmitus cīnās pret pastāvošo Turcijas iekārtu.

Pēc sunnīta Sadama Huseina gāšanas Bagdādē varu pārņēmuši šiīti, bet par valsts prezidentu izvēlēts neitrālais kurds no PUK - Fuads Masums. Savukārt kopš "Islāma valsts" izvēršanās pārsvarā sunnītu apdzīvotajos Irākas ziemeļos valstī aizvien lielāku ietekmi ieņem šiītu lielvalsts Irāna, tostarp cīņai ar džihādistiem uz Irāku nosūtot tūkstošiem karavīru lielas armijas daļas.

Gan Irānas politiskā ietekme Irākā, gan fakts, ka pēc teroristu padzīšanas šiīti nereti paši pastrādā noziegumus pret sunnītu civiliedzīvotājiem, radījis bažas Turcijai un tās sabiedrotajai KDP. Savukārt otra koalīcijas partija PUK sliecas nostāties Irānas pusē, kuras intereses tā nereti pārstāvējusi arī agrāk.

Līdz ar to Irākā šobrīd vērojama Irānas un Turcijas politiskā cīņa.

Turcija aktīvi atbalsta Irākas Kurdistānas neatkarības pasludināšanu, kuru vēlas panākt KDP. Tas nodrošinātu jau šobrīd de facto neatkarīgās teritorijas pilnīgu neatkarību no Irānas ietekmētās Irākas valdības, kā arī saglabātu esošo naftas tranzītu no Kurdistānas uz Turciju.

Tikmēr Irānas interesēs ir pārņemt ietekmes sviras Irākas Kurdistānā savās rokās un šobrīd tas visvieglāk izdarāms ar tās ietekmētās Bagdādes palīdzību. Savukārt pašā Irākas Kurdistānā vēl jūlija sākumā viesojās Irānas delegācija, cenšoties savest kopā PUK ar opozīcijas partiju "Kustība par pārmaiņām" un izveidot jaunu, pret Irānu labvēlīgu koalīciju.

Neatkarīgi no šo joprojām turpinošos sarunu iznākuma ir skaidrs, ka arī vienīgā neatkarīgā Kurdistānas daļa ir sašķelta, kas jebkādus centienus izveidot plašāku un vienotu Kurdistānu vismaz pagaidām padara par nerealizējamiem.