'The Economist' prognozē, kas notiktu, Krievijai iebrūkot Baltijas valstīs  (728)

Krievijas agresija Ukrainā jau šobrīd NATO ir radījusi jaunu izpratni par agrāk neredzētu draudu formu - hibrīdkaru. Tās dēļ alianses militārie analītiķi jau labu laiku strādā pie detalizētiem, bet vienlaikus slepeniem plāniem dažādu scenāriju gadījumam.

Viens no populārākajiem pieņēmumiem ir tāds, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins, apmierināts ar Krimas reģiona aneksiju un vienlaikus norakstot neveiksmes Donbasa reģionā, varētu vēlēties sasniegt kaut ko ambiciozāku.

Krievijas iespējamā iebrukuma mērķis

Putina mērķis ir iedragāt NATO un Eiropas Savienību, koncentrējot viņa labi attīstītās hibrīdkara metodes pret Baltijas valstīm, konkrētāk - Latviju un Igauniju.

Hibrīdkarš apvieno militārus un nemilitārus instrumentus,lai apmulsinātu upuri. Pretēji Ukrainai Baltijas valstis ir ES un NATO dalībvalstis, kurās drošību ārēja uzbrukuma gadījumā nodrošina 1949. gadā noslēgtā Vašingtonas līguma 5. pants, kas uzbrukumu vienam liek vērtēt kā uzbrukumu visiem.

"The Economist" gan atgādina, ka līgums tika slēgts laikā, kad nepastāvēja nekādas šaubas, vai valstij kāds uzbrūk vai ne. Šobrīd nozīmīgs ir jautājums, vai tas strādātu Krievijas taktikas gadījumā, kura izmanto neskaidrību un noliegšanu kā instrumentus, lai neļautu noprast, vai uzbrukums patiešām notiek.

Turklāt 5. pants līdz šim ir piesaukts tikai vienreiz - pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem, kad arī tā izmantošana izsauca visai pretrunīgus viedokļus.

Kā Krievija varētu rīkoties

Krievija, visticamāk, sāktu ar krievu valodā runājošo iedzīvotāju (Igaunijā tie veido 27%, Latvijā - 37% no kopējā iedzīvotāju skaita) noskaņošanu sev vēlamajā virzienā, izplatot propagandu par to, cik apspiestiem viņiem vajadzētu justies, skaidro "The Economist".

Aģenti-provokatori savukārt Rīgā un Tallinā rīkotu prokremliskas demonstrācijas, lai iedragātu vietējās varas autoritāti. Savukārt etniskie krievi, kuri jau līdz šim bija pārliecināti savu "brāļu" aizstāvji Ukrainas austrumos, būs gatavi cīņai arī savās mājās.

Situācijai pasliktinoties, Putins elites vienībām pavēlēs veikt mācības Krievijas robežas pusē, kas ļaus viņam iespēju veikt militāru iebrukumu ļoti īsā laikā jebkurā brīdī. Šāda veida mācības bija svarīgs elements arī Ukrainas destabilizācijai. Vienlaikus pieaugs kiberuzbrukumi, radot apjukumu, un NATO sastapsies ar lielu gaisa telpas pārkāpumu skaitu no Krievijas puses.

5. panta izmantošana

Kā nākamā pakāpe būs "pašaizsardzības vienību" veidošanās etnisko krievu apdzīvotajos reģionos, kuras organizēs vīri zaļās uniformās bez piederības zīmēm, gluži kā to darīja "zaļie vīriņi" Krimā.

Igaunija un Latvija šajā brīdī lūgs NATO iedarbināt 5. pantu, kas liktu visām dalībvalstīm nākt tās palīdzēt aizsargāt.

Tomēr, neesot drošām par to vai pilna mēroga atbilde šajā brīdī jau ir atbilstoša un pēc Putina paziņojuma, ka NATO veicinātas konflikta eskalācijas gadījumā tā varētu izmantot atomieročus, NATO "parlamentu" jeb Ziemeļatlantijas padomi veidojošie 28 dalībvalstu pārstāvji nespēs vienprātīgi vienoties par spēka pielietošanu.

Turklāt Vācija uzsvērs, ka sākumā krīzes risināšanai ir jāizmēģina visi politiskie risinājumi, lai karadarbības izvēršanai Eiropā būtu gana piekritēju. Tikmēr NATO uzticamība jau būs sagruvusi, bet Eiropas drošība tiks atzīta par ievainotu.

NATO ātrais plāns

Krievijas uzbrukuma Baltijas valstīm scenārija iespējamība, iespējams, ir zema, un pat Putinam jāatzīst, ka konfrontācija ar NATO būtu pārāk riskanta. Turklāt arī viņa Ukrainas kampaņa ir gana izsmēlušas militāros resursus, tomēr NATO valstis uz to nevar paļauties, norāda "The Economist".

Tādēļ ir izveidoti plāni NATO Reaģēšanas vienību izveidei, kas sastāvēs no 13 000 labi ekipētiem karavīriem visaugstākajā gatavības pakāpē. Tāpat aptuveni 5000 vīru pēc alianses spēku komandiera Eiropā Filipa Brīdlova pavēles un bez tradicionālā vienprātīgā NATO dalībvalstu balsojuma būs gatavi reaģēt jau dažu stundu laikā pēc pirmajām novērotajām problēmām.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs arī norāda, ka "frontes valstīm" ātrās reaģēšanas vienības izveide palīdz uzlabot pretizlūkošanas un situācijas novērtēšanas darbu. Zināt, ko agresors plāno un laikus saprast, kas notiek, ir vitāli svarīgi.

Stoltenberga asistents aizsardzības jautājumos Heinrihs Brauss savukārt norāda uz ātras lēmumu pieņemšanas nepieciešamību. "Viena nedēļa var būt pārāk ilga hibrīdkara gadījumā. Mēs šobrīd strauji paātrinām mūsu procedūras. Neliela neskaidrība ir neizbēgama, bet ienaidniekam ir jāzina, ka NATO ir spējīga un gatava rīkoties," viņš stāsta.