"Novēroto šļūdoņu biezums šobrīd ik gadu sarūk par pusmetru līdz metru - divas trīs reizes straujāk nekā attiecīgi vidēji divdesmitajā gadsimtā," pastāstījis dienesta vadītājs, Cīrihes universitātes glaciologs Mihaels Cemps.
"Pasaules mērogā mēs ik gadus zaudējam vairāk ledus, nekā ir visos Eiropas Alpos kopā," viņš norādījis.
Sadarbībā ar visas pasaules zinātniekiem Cemps izstrādājis pētījumu, kurā apkopoti dati par 2300 šļūdoņiem, no kuriem daži tiek novēroti jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Tas aprakstīts Lielbritānijā iznākošajā izdevumā "Journal of Glaciology".
Kā liecina agrākie pētījumi, vairāk nekā miljards cilvēku, īpaši Āzijā un Dienvidamerikā, pāri par pusi dzeramā ūdens iegūst no sezonālās sniega un kalnu šļūdoņu ledus kušanas.
Pēdējo gadu laikā ledāju kušana bijusi straujākā 120 gados, kopš tiek veikti sistemātiski zinātniskie novērojumi un, iespējams, pat vēl daudz ilgākā laikā, atzinis Cemps. Daudzos reģionos tas izraisījis pavisam jaunu kušanas dinamiku, kas var nozīmēt, ka ledāji turpinātu sarukt pat tad, ja klimats nostabilizētos.
Tiesa gan, pētnieki atzīst, ka Norvēģijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neraugoties uz negatīvajām globālajām tendencēm, bijis vērojams dažu šļūdoņu mēļu pieaugums pat par simtiem metru, kas skaidrojams ar vairākām sniegainām ziemām. Tomēr, salīdzinot ar deviņpadsmitā gadsimta beigām, šie ledāji bija atkāpušies pat par vairākiem kilometriem un jau ap gadu tūkstošu miju arī šis īslaicīgais pieaugums apstājās.
Pēc Cempa teiktā, šļūdoņi ir daudz uzskatāmāka globālo klimata pārmaiņu liecība nekā statistikas dati. Cilvēkam tiešām varētu būt grūti pamanīt, ka vidējā temperatūra pasaulē noteiktā laika posmā pieaugusi par desmito daļu, bet, redzot ledus bluķa nobrukšanu, to grūti atstāt bez ievērības.
"Es vienmēr saku cilvēkiem - paņemiet līdzi savus bērnus, apsēdieties pie šļūdoņa, nofotografējiet to un tad atgriezieties tur ik pēc gada," sacījis glaciologs. "Tas jums atgādinās, ko varat zaudēt."