Bēgļi: Kas notiek valstīs, no kurām viņi nāk  (437)

Turpmākajos dažos gados tiem sekoja desmitiem tūkstoši migrantu no apvērsuma pārņemtās Lībijas. Savukārt līdz ar Kadafi režīma gāšanu un haosa iestāšanos valstī, to gandrīz netraucēti līdz šim brīdim turpina šķērsot arī migranti no Subsahāras Āfrikas valstīm, kuru izceļošanu pa Vidusjūru no melnā kontinenta krastiem agrāk ierobežoja autoritārais un salīdzinoši noslēgtais režīms.

Savukārt, kā redzams "Eurostat" publicētajos datos, pēdējos gados īpaši strauji pieaudzis bēgļu skaits no Sīrijas un Eritrejas.

Liels saglabājies arī bēgļu skaits uz Spāniju un Franciju no to bijušajiem protektorātiem Marokā. Tikmēr, lai gan joprojām salīdzinoši liels, migrantu skaits no Ķīnas un agrākajām Lielbritānijas kolonijām - Pakistānas un Indijas - ir sarucis līdz pēdējās desmitgadēs zemākajam līmenim.

Salīdzinoši lielu imigrantu īpatsvaru ES veido arī Balkānu valstis un Turcija, no kurām cilvēki uz Eiropu pārceļas galvenokārt labākas dzīves meklējumos.

Tāpat dažus iepriekšējos gadus imigrantu skaits no Krievijas daudz neatpalika no dažādu Āfrikas valstu bēgļu skaita. Tiek lēsts, ka kopējais Krievijas emigrantu skaits 2014. gadā varētu būt sasniedzis 90. gadu beigu ekonomiskās krīzes apmērus. 

ES statistikas pārskatos pēdējos gados lielāko bēgļu izcelsmju valstu vidū parādījusies arī Ukraina. Abu valstu emigrantu pieaugums skaidrojams ar Krievijas šī brīža politiku reģionā.

Tomēr šā brīža diskusija par bēgļu uzņemšanas jautājumu galvenokārt fokusējas uz bēgļiem no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Piedāvājam ieskatu iemesliem, kas liek to iedzīvotājiem pamest savu zemi un doties uz Eiropu:

Sīrija dažu gadu laikā ir kļuvusi par lielāko bēgļu "donorvalsti" pasaulē. Vēl 2008. gadā tā pati bija uzņēmusi aptuveni 1,8 miljonus bēgļu, no kuriem 1,3 miljoni nāca no kara pārņemtās kaimiņvalsts Irākas, ap 500 000 no Palestīnas, bet nepilni 6000 - no Somālijas.

Iemeslu pārmaiņām un lielajam sīriešu bēgļu pieaugumam nav grūti atrast - kopš "Arābu pavasara" protestiem savstarpēji sadrumstalotie opozīcijas spēki ķērās pie ieročiem un pārņēma vairākas Sīrijas provinces. Līdz ar opozīciju valstī aktivizējās arī radikālie islāmisti, kuru lielākās grupas ir "Al Nusra" un "Islāma valsts".

Ņemot vērā lielo, savstarpēji naidīgo grupējumu skaitu un nenoteiktās frontes līnijas, gandrīz visa valsts ir kļuvusi par kaujas zonu. Šī iemesla dēļ savas mājas kopš 2011. gada kara plosītajā valstī bijuši spiesti pamest vairāk nekā puse jeb aptuveni 11 miljoni sīriešu.

No tiem vairāk nekā četri miljoni devušies pāri robežām, bet citi pārcēlušies uz salīdzinoši drošākiem reģioniem valsts iekšienē. Lai gan sīriešu bēgļi šobrīd Eiropas Savienībā veido lielāko bēgļu īpatsvaru, uz Eiropu dodas tikai salīdzinoši neliels skaits.

Par galvenajām patvērumu valstīm sīrieši izvēlējušies sev kulturāli un ģeogrāfiski tuvākās kaimiņu zemes. Vairāk nekā 1,8 miljoni kara bēgļu šobrīd apmetušies Turcijā, aptuveni 1,2 miljoni - Libānā, ap 600 000 - Jordānā, bet salīdzinoši nelielāks skaits Irākā (250 000) un Ēģiptē (140 000), liecina ANO dati.

Uz Eiropu Sīrieši dodas dažādos veidos. Liela daļa izvēlas doties uz Turcijas rietumiem un tad ar laivām vai kājām nokļūt Grieķijā. Tālāk viņi ar vilcieniem, kājām vai velosipēdiem dodas uz ziemeļiem - šķērsojot Maķedoniju, Serbiju un Ungāriju, cenšas nokļūt Austrijā, Vācijā vai kādā citā Rietumeiropas valstī.

Līdzšinējās dažādu Eiropas valstu statistikas pārvalžu aplēses liecina, ka Vācijā ieradušies aptuveni 105 000 sīriešu, Zviedrijā - ap 40 000, Austrijā - ap 20 000, kā arī Bulgārijā, Rumānijā un Itālijā katrā atrodas vismaz 5000 bēgļu.

Pretstatā Sīrijai, par kurā notiekošās karadarbības šausmām ir pietiekami daudz informācijas, lielajam bēgļu pieaugumam no Eritrejas iemesli ir pavisam citi. Eritrejā karadarbība ir pārtraukta jau 15 gadus, tomēr tajā valda autoritāra verdzības iekārta, liecina "Human Right Watch" ziņojums.

Līdzīgi kā Sīrijas gadījumā, arī eritrejiešu bēgļu lielais vairākums nedodas uz Eiropas Savienības valstīm, bet galvenokārt apmetušies bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs. Lielākā daļa izmitināti nometnēs Sudānas austrumos (2013. gadā - ap 125 000), tāpat vismaz 90 000 apmetušies Etiopijā, bet ap 40 000 devušies uz Izraēlu, liecina organizācijas "European Resettlement Network" dati.

Sudānā bēgļu nometnes pastāv jau kopš 60. gadu beigām, kad Eritreja uzsāka aptuveni 30 gadus ilgu karu ar Etiopiju. Kad 2000. gadā tika noslēgts miera līgums, daudzi bēgļi atgriezās savā dzimtenē.

Tomēr, lai arī valstī valda šķietams miers un ir pat vērojama mērena ekonomikas izaugsme, valsts iedzīvotāji savu ikdienu pielīdzina ieslodzījumam, kas atpaliek vienīgi no Ziemeļkorejas. Valsts prezidents Jesaja Afeverks kopš neatkarības pasludināšanas ir aizvien palielinājis savu ietekmi, faktiski kļūstot par vienīgo noteicēju visos jautājumos.

Visiem vīriešiem līdz 50 gadu vecumam par dzīvības uzturēšanai nepietiekamām algām ir jādienē valsts armijā. Savukārt līdz pat 65 gadu vecumam tiem katru gadu noteiktu periodu jāatgriežas armijas rindās, neskatoties uz faktu, ka valstī vidējais dzīves ilgums vīriešiem ir 61 gads.

Armiju gluži kā vergus prezidents var izmantot valsts infrastruktūras būvniecības darbiem un citiem mērķiem pēc saviem ieskatiem. Tas savukārt noteicis to, ka Eritreju galvenokārt pamet jauni vīrieši, kuri nevēlas visu savu dzīvi pavadīt, beztiesīgi izpildot pavēles.

Dažādu Sudānas kriminālo un militāro grupējumu dēļ pēdējo dažu gadu laikā arī Sudānas bēgļu nometnēs līdz šim dzīvojušie eritrejieši izvēlas turpināt bēgļu gaitas, aizvien lielākā skaitā dodoties uz Eiropu.

Tikai pirms diviem gadiem "Delfi" rakstīja par ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) programmu, kuras laikā katram afgānim, kurš dzīvo Irānas vai Pakistānas teritorijā izveidotajās bēgļu nometnēs, tika izmaksāta vienreizēja finansiāla kompensācija, lai viņš spētu atgriezties mājās.

Kopš PSRS uzsāktā kara 1979. gadā valstī ne uz brīdi nebija pieklusuši ieroči. Šo gadu laikā valsti bija pametuši vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku. 

Savukārt 2005. gadā uzsāktās pasaulē visu laiku lielākās reemigrācijas kampaņas laikā Afganistānā atgriezās miljoniem kara gados valsti pametušo cilvēku. Viņi galvenokārt devās uz valsts galvaspilsētu Kabulu un citām lielākajām valsts ziemeļdaļas pilsētām, kurās situācija tobrīd bija relatīvi mierīga.

Lai gan ikdienas karadarbība Afganistānā nenotiek, valsts centrālā vara joprojām nekontrolē visu valsti, un pēc ASV vadītās koalīcijas armijas aiziešanas "Taliban" veikto uzbrukumu skaits atkal ir strauji pieaudzis.

Šā gada jūnijā un jūlijā musulmaņu svētā mēneša Ramadāna laikā Afganistānā tika fiksēti vairāku gadu laikā asiņainākie uzbrukumi. Teroristu aktivitātes pieaugums savukārt mudinājis cilvēkus atkal doties bēgļu gaitās, atgriežoties gan kaimiņvalstīs - Irānā un Pakistānā, kur jau līdz šim pastāvēja lielas bēgļu nometnes, gan dodoties uz citām, tostarp Eiropas Savienības zemēm.

Pērn vien patvērumu ES valstīs pieprasījuši nepilni 42 000 cilvēku no Afganistānas.

Par vienu no nemainīgākajām imigrantu grupām ES pēdējās desmitgadēs kļuvuši bēgļi no Somālijas. Dažādu militāro grupējumu plosītajā valstī katru gadu tiek noslepkavoti un bez vēsts pazūd tūkstošiem cilvēku, un faktiski valdība ar starptautisko spēku palīdzību pilnībā kontrolē vien salīdzinoši nelielu daļu no visas valsts teritorijas, liecina "Human Rights Watch" ziņojums.

Tostarp Somālijā militārie grupējumi karadarbībā izmanto bērnus. Vieni no reģiona aktīvākajiem bērnu vervētājiem ir islāmistu organizācija "Al Shabaab". Piemēram, pirms vairākiem gadiem pēc varas pārņemšanas Somālijas galvaspilsētā Mogadīšo kaujinieki katram pilsētas skolas direktoram pieprasīja 300 līdz 500 bērnu lielu kvotu.

Situāciju sliktāku pirms dažiem gadiem padarīja arī līdz šim lielākais sausums, kāds Āfrikas austrumu valstī fiksēts. Kara plosītajā Somālijā palīdzības organizāciju iespējas bija ļoti ierobežotas, kā dēļ bēgļi devās pāri robežām meklēt glābiņu, taču daudzi mērķi tā arī nespēja sasniegt.

Jau 2012. gadā tika lēsts, ka Somālijas bēgļu skaits pārsniedzis vienu miljonu. No tiem aptuveni puse pārcēlusies uz citiem valsts apvidiem, bet pārējie lielākoties devušies uz kaimiņvalstīm - Jemenu, Keniju, Džibuti, Etiopiju un citām.

ES nonāk tikai salīdzinoši neliels skaits bēgļu. Tieši somāliešu imigrantu skaita palielināšanos Eiropā visvairāk ietekmējuši nemieri Lībijā, kas pavēruši tiem iespēju nepalikt Āfrikas ziemeļos, bet, izmantojot kontrabandistu palīdzību, censties pārkļūt pāri Vidusjūrai.

Līdz ar citiem, pāri Vidusjūrai uz Spāniju, Franciju un Itāliju ik gadu dodas desmitiem tūkstoši emigrantu no mierīgajām un salīdzinoši attīstītajām Ziemeļāfrikas valstīm, galvenokārt Marokas un Tunisijas.

Atšķirībā no citiem iepriekš pieminētajiem Eiropas Savienības imigrantiem, marokāņi un tunisieši riskantajā ceļā pāri Vidusjūrai dodas labākas dzīves meklējumos. To valstis neplosa karadarbība un cilvēki bauda brīvību, bet tieši informācijas pieejamība par dzīvi pāri jūrai, kā arī lielā nevienlīdzība un augstais korupcijas līmenis liek riskēt ar dzīvību, lai veiksmes gadījumā iegūtu sev labklājību.

Šajās valstīs ir izteikti liels jauniešu īpatsvars un augsts bezdarbs, kā dēļ tieši jaunu cilvēku vidū ir cieši nostiprinājies mīts par "Eiropas sapni".

Tikmēr pašu mājās šie aizbraucēji dažkārt tiek vērtēti kā valsts nodevēji. Nelegālie migranti pat tiek dēvēti par "al-hurqa" jeb "sadedzinātajiem", jo daudzi aizbraucēji sadedzina visus savus dokumentus, lai viņus būtu grūtāk repatriēt atpakaļ.

Šie migranti arī netiek uzskatīti par bēgļiem. Attiecīgi jaunie Tunisijas un Marokas pametēji nevar pretendēt uz bēgļu statusu, ja vien viņi nespēj pierādīt, ka tiek vajāti rases, reliģijas, tautības, vai politisko uzskatu dēļ.