"Antiteroristisko operāciju zonā (ATO) dzīvojošie ļaudis bieži nomirst, pat nebūdami slimi, vienkārši it kā viņiem būtu beidzies spēks dzīvot." Šī frāze no kāda raksta man burtiski iekrita acīs. Nevaru nepiekrist, jo viss ir tieši tā – šeit ļaudis no stresa un briesmām, kas uzglūn ik brīdi, noveco un izsīkst ātrāk.
Paldies raksta autoram – profesionālam psihologam par šo novērojumu. Karš, kas turpinās jau otro gadu, iedarbojas uz emocionāli – psiholoģisko stāvokli (daudziem ir hroniska depresija, paaugstināta trauksmes sajūta), domām (no "drīz viss beigsies un iestāsies miers" līdz "mūs te pameta, nevienam neesam vajadzīgi un tas nekad nebeigsies") un paradumiem (piemēram, satiekoties ar kaujiniekiem, slēpt emocijas aiz neitrālas sejas maskas, ar ātru skatienu piefiksējot detaļas, ģērbties neuzkrītoši).
Tomēr svarīgi pastāstīt ne tikai par to, bet arī kā pilnīgi nepazīstami ļaudis viens otru atbalsta, kā izglābj humors. Kad kaujinieku veiktās pilsētas apšaudes kļuva par realitāti (dažkārt tā ir savstarpējo rēķinu kārtošana starp grupējumiem, bet citreiz viņi šauj it kā ukraiņu armijas "vārdā"), pastāvīga lādiņa gaidīšana, tādas domas kā "kur likties gulēt, lai pēc iespējas mazāk ķertu šķembas?" runā par ķermenī iestrēgušu stresu. Bet kad nakts vidū artilērijas apšaudes pamodinātajiem doņeckiešiem frāze "guli, tas ir prom lidojošais", izsauc smieklus – tas nozīmē, ka organisms tomēr pretojas stresam, ka cilvēki ir pielāgojušies dzīvot šajā ieilgušajā situācijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
