Man dažkārt jautā: "Kāpēc jūs joprojām dzīvojat Doņeckā, ja tur ir tik slikti apstākļi un lielākā daļa iedzīvotāju pilsētu ir pametusi?"
Var izklausīties dīvaini, bet Krievijas militārā agresija ir devusi arī pozitīvus rezultātus: tā daudziem no mums ir izgaisinājusi ilūziju par "brāļu tautu", turklāt tik brālīgu, ka varētu dzīvot ar to kopā bez robežām, vienā valstī; tā ir parādījusi bijušās valdošās reģionu partijas un komunistiskās partijas patieso seju un to lomu, sagatavojot Krievijas īstenoto Donbasa sagrābšanu; tā ir pārvērtusi daudzus neitrālus, respektīvi, sociāli pasīvus reģiona cilvēkus par aktīviem Ukrainas patriotiem, kuri uzņemas atbildību ne tikai par savām dzīvēm, bet arī par savas valsts nākotni, citiem vārdiem sakot, paātrinājusi pilsoniskas sabiedrības veidošanos; tāpat tā ir palīdzējusi daudziem no mums – kā aizbraukušajiem, tā palikušajiem – saprast, cik lielā mērā mēs mīlam savu pilsētu un savas mājas.
Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām: "Paliekot šeit, es savā ziņā atbalstu savu pilsētu ar paša klātbūtni" – līdzīgi kā paturot roku smagi saslimušajam, tam kļūst vieglāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
