Atskats vēsturē: Aprit 70 gadi, kopš Otrais pasaules karš patiešām beidzās  (67)

Pieprasīja saglabāt imperatoru

Japāna par bezierunu padošanos un piekrišanu Potsdamas konferencē lemtajam sabiedrotajiem paziņoja jau 10. augustā ar sūtņu palīdzību. Dienu iepriekš Padomju Savienība bija uzsākusi strauju un negaidītu uzbrukumu tās pārvaldītajām teritorijām Mandžūrijā, bet ASV nosviedusi jau otro atombumbu.

Vienlaikus "saules zemes impērija" izvirzīja vienu noteikumu, kuru sabiedrotie tūlītēji arī piekrita pieņemt - saglabāt imperatora statusu un līdz ar to arī Japānas politisko iekārtu.

Plašāka sabiedrība, tostarp japāņu tauta un zemāka ranga militārpersonas par lēmumu padoties uzzināja 15. augustā, kad radio pārraidīja imperatora uzrunu tautiešiem.

Daudzviet, dažādu Japānas spēku daļu vadītāji turpināja cīņas, gan nespējot samierināties ar sakāvi, gan tāpēc, ka imperatora ziņojumu nebija dzirdējuši vai slikto sakaru un izvēlētā runas stila dēļ pareizi sapratuši. Atsevišķās kaujas, kuras vēl turpinājās arī pēc padošanās izsludināšanas, piemēram, Mandžūrijā un Filipīnās gan nemainīja Japānas oficiālo nostāju.

Jau 28. augustā Japānas pamatsalās ieradās pirmās ASV militārpersonas, uzsākot valsts okupāciju.

Dienu vēlāk Tokijas līcī kopā ar desmitiem citu sabiedroto karakuģu iepeldēja ASV lepnums "USS Missouri" (attēlā), lai to varētu sagatavot Japānas padošanās ceremonijai. Tā tika ieplānota 2. septembrī ar ASV, Ķīnas, Apvienotās Karalistes, Padomju Savienības, Austrālijas, Kanādas, Francijas, Nīderlandes un Jaunzēlandes amatpersonu piedalīšanos.

Japāņus pacietīs tikai dažas minūtes

Noliktajā dienā jau ap plkst. 7 rītā ieradās pirmie ārvalstu viesi, militārpersonas un žurnālisti. Kopumā 11 Japānas pārstāvji uz "USS Missouri" klāja tika atvesti īsi pirms plkst. 9 no rīta. ASV ģenerālis Daglass Makarturs bija pieteicis, ka viņš nevēlas redzēt japāņus uz kuģa vairāk nekā tas ir nepieciešams, tāpēc viņi pie kuģa piebrauca tikai piecas minūtes pirms noliktā ceremonijas sākuma laika.

Lai izpildītu Makartura vēlmi, šīs piecas minūtes iepriekš bija rūpīgi aprēķinātas. Tās tika izskaitļotas, pieņemot, ar kādu ātrumu pa klāju varētu pārvietoties ārlietu ministrs Šigemitsu, kuram viena kāja bija no koka. Lai to labāk saprastu, karavīri ar nekustīgi sasaitētām kājām vairākkārt soļojuši pa ieplānoto Japānas ārlietu ministra maršrutu.

Tāpat kuģī bija rūpīgi izplānotas un uzbūvētas platformas, uz kurām ērti izvietoties fotoreportieriem, lai vēsturiskie mirkļi tiktu iemūžināti no vislabākajiem iespējamajiem skatupunktiem.

Padošanās akta parakstīšanas svinīgā ceremonija aizritēja gludi. Vienīgās īsās domstarpības starp sabiedroto un japāņu amatpersonām radās pēc tam, kad Kanādas pārstāvis Lavrencs Kosgreivs sliktās redzes dēļ Japānas dokumenta versijā parakstījās vienu ailīti zemāk, liekot arī nākamajiem parakstīties tam neparedzētās vietās.

Drīz pēc parakstu nodošanas Tokijas līci pārlidoja 450 iznīcinātāji "Chance Vought F4U Corsair" un "Grumman F6F Hellcat", kuriem sekoja stratēģisko bumbvedēju "B-29" grupas. Informācija par šo pārlidojumu gan ir pretrunīga, dažos avotos kara lidmašīnu skaitam pieaugot līdz pat 1 900.

Pēc lidmašīnu nozušanas Makartūrs piegāja pie mikrofona, lai paziņotu ziņu, kura tika pārraidīta radiostacijās daudzās pasaules valstīs: "Šodien ieroči klusē. Ir beigusies liela traģēdija..." Pēc tās japāņu delegācija, kura vairs nebija ienaidnieku statusā, tika ar cieņu pavadīta.

Svētku dienu daudzviet aizmirsuši

Vairākās Rietumu, kā arī Klusā okeāna piekrastes valstīs 2. septembrī tika izsludināta "Uzvaras pār Japānu diena", bet par oficiālu piemiņas vai svētku dienu turpmākajos gados pēc kara tā nekļuva, un Japānas sakāvi biežāk atzīmē 15. augustā, kad tika pārraidīta Japānas imperatora oficiālā padošanās runa.

Vienīgi Ķīna šogad par godu 70. gadadienai kopš kara beigām 3. septembrī paredzējusi plašas svinības un iespaidīgu armijas parādi. Lai gan arī 1945. gadā lielajā Āzijas valstī svētki ilga trīs dienas, jau drīz pēc kara ar jaunu spēku atsākās bruņotas nesaskaņas starp valdības spēkiem un komunistiem. Tās drīz pārauga pilna mēroga pilsoņa karā, kurš noslēdzās pēc četriem gadiem ar komunistu uzvaru un republikāņu pārcelšanos uz Taivānu.

Līdz ar to komunistiskās Ķīnas plānotās svinības starptautiskā mērogā vairāk tiek uztvertas ne kā uzvaras svinēšana, bet spēka demonstrēšana. Valsts amatpersonas jau ziņojušas, ka lielākā daļa no parādē redzamā bruņojuma būs jauna. Turklāt svinības notiek laikā, kad Ķīnas un Japānas attiecībās izveidojies jauns saspīlējums.

Uzticīgākie Japānas karavīri

Pretēji Makartūra teiktajam par ieroču klusēšanu leģendārajā uzrunā pēc padošanās akta parakstīšanas, atsevišķi japāņu karavīri un pat lielas karavīru grupas turpināja pretoties jaunajiem okupācijas spēkiem gan Japānā, gan Indoķīnā, Mandžūrijā un citās Japānas Impērijas iepriekš iekarotajās zemēs.

Par vienu no leģendārākajiem gadījumiem tiek uzskatīta Hiro Onadas padošanās gandrīz 30 gadus pēc kara beigām. Viņš dienestu uzsāka 1940. gadā, bet 1945. gada 2. septembrī kopā ar saviem biedriem atradās Filipīnām piederošajā Lubangas salā, pilnībā nošķirts no informācijas par kara beigām.

Sabiedroto spēki salu ieņēma jau 1945. gada 28. februārī, un drīz pēc tam liela daļa japāņu krita kaujās un tika saņemti gūstā. Palika tikai Onada kopā ar trim biedriem. No tiem viens pēc četriem gadiem kompanjonus atstāja, bet vēl divi mira apšaudēs ar vietējiem iedzīvotājiem un likumsargiem, līdz mūža galam uzskatot, ka visas ziņas par kara izbeigšanu ir tikai triki, lai liktu viņiem padoties.

1974. gada sākumā pēdējo no karavīriem atrada japāņu piedzīvojumu meklētājs Norio Suzuki, kuram Onada atklāja, ka padosies tikai tad, ja tādu pavēli izteiks armijas virsnieks. Pēc šo ziņu saņemšanas Japānas valdība atrada Onadas vienības agrāko virsnieku un nogādāja viņu salā. Tikai pēc viņa satikšanas Onada piekrita nolikt ieročus un atgriezties mājās.

Lai gan šo gadu laikā Onada bija vainojams vairāku cilvēku nāvē, ņemot vērā apstākļus, Filipīnu prezidents viņu apžēloja. Savukārt Japānas valdība karavīram izmaksāja kompensāciju aptuveni 100 000 ASV dolāru vērtībā kā algu par ilgajiem gadiem dienestā.

Tā paša gada nogalē Indonēzijai piederošajā Morotas salā tika uzieta vēl kāda karavīra - Taivānā dzimušā Teruo Nakamuras apmetne. Atšķirībā no Onadas, viņš nebija turpinājis cīņu, bet gan jau 50. gados izlēmis dzīvot izolēti no civilizācijas.

Kuģis kļuvis par memoriālu

ASV prezidents Harijs Trumens īpaši vēlējies, lai svinīgā Japānas padošanās ceremonija notiek uz "USS Missouri". Tobrīd tas bija viens no lielākajiem karakuģiem pasaulē, turklāt tā iesvētīšanas ceremonijā bija piedalījusies arī prezidenta meita Mārgareta.

1940. gadā ūdenī ielaistais kuģis tika izmantots arī Korejas karā, pēc kura to nozīmēja rezervē un aktīvās kaujās vairākus gadu desmitus nesūtīja. Savukārt 80. gados ASV prezidents Ronalds Reigans izsludināja jaunu politiku, kura paredzēja lielu skaitu veco kuģu, tostarp "USS Missouri", modernizēt un atsākt izmantot kaujas operācijās.

Nozīmīgākā no tām bija Līča karš 1991. gadā, kad jau 50 gadus vecais karakuģis tika izmantots Irākas krasta nocietinājumu bombardēšanai un kājnieku operāciju atbalstam.

90. gadu vidū kuģi tika nolemts pārveidot par Otrā pasaules kara memoriālu. Kopš tā laika tas ir noenkurots Havaju salās Pērlhārboras ostā un apskatāms ikvienam interesentam.