Šo cilvēku stāsti sagrauj "Islāma valsts" tēlu kā "vienotu, saliedētu un ideoloģiski apņēmīgu organizāciju" un var noderēt kā nozīmīgs pretsvars cīņā pret grupējuma propagandas ietekmi, pirmdien publicētā pētījumā secina Londonas Karaļa koledžas Stratēģiskā dialoga un starptautiskā radikalizēšanās un politiskās vardarbības pētījumu centra (ICSR) speciālisti.
"Mēs nedomājam, ka visi dezertētāji ir svētie vai liberālās demokrātijas atbalstītāji, vai paraugpilosņi. Bet viņu stāsti un argumenti tik un tā ir vērtīgi, jo tiem ir tāda autoritāte, pieredze un ticamība, kas nav nevienam citam," stāsta ICSR pētnieks Pīters Neimans.
Pētījums balstās vairākos desmitos no "Islāma valsts" aizgājušu biedru, tostarp septiņu sieviešu, liecībās.
Cilvēki, kas publiski atklājuši savus stāstus, ir tikai "aisberga redzamā daļa" – vairums dezertieru par to klusē, uzskata pētnieki. Lielbritānijas varasiestādes lēš, ka no 700 britiem, kas pievienojušies "Islāma valstij", aptuveni puse ir atgriezusies mājās.
Pārlieka brutalitāte un islāmam neatbilstoša uzvedība
Iemesli, kāpēc kaujinieki pamet grupējumu, ir dažādi, norādīts pētījumā. Dezertieri ir pauduši sašutumu par pārlieko brutalitāti pret sunnītu musulmaņiem, nomāktību par grupējuma iekšējām cīņām un islāmam neatbilstošu uzvedību.
Citiem dienesta pienākumi šķituši neinteresanti un bez krāšņās varonības, ko tie gaidījuši piedzīvojam kaujās.
Savukārt daļu nav apmierinājuši sadzīves apstākļi "Islāma valsts" pašpasludinātajā "kalifātā", kas aptver lielu daļu Sīrijas un Irākas. Tādas problēmas kā elektrības trūkums norāda uz krasām atšķirībām starp realitāti un grupējuma propagandas radīto tēlu par plaukstošu labklājību.
"Neliels, bet vērā ņemams pārbēdzēju skaits paudis vilšanos par dzīves apstākļiem un kvalitāti. Viņi tipiski bija starp tiem, kuri grupējumam pievienojās materiālu un savtīgu motīvu vadīti, bet ātri saprata, ka neviena no apsolītajām luksusa lietām un automašīnām nematerializēsies," teikts ziņojumā.
Kāds "Islāma valsti" pametis Irākietis martā laikrakstam "Independent" atklāja, ka nolēmis grupējumu pamest, kad viņš aicināts palīdzēt izpildīt nāvessodu un viņam piedāvātas 13 jezīdu meitenes seksam.
"Šīs ainas mani biedē. Es iztēlojos sevi šajās nošaušanās, galvu griešanās un izvarošanās, ja būtu tur palicis," viņš stāstījis laikrakstam.
Savukārt kāds indietis pastāstījis, ka vairumu laika pavadījis tīrot tualetes un darot līdzīgus apkopēja darbus. "Tur nebija ne svētā kara, ne sekošana svētās grāmatas lūgšanām," vīrieti citēja laikraksts "Times of India".
Aiziet no grupējuma nav viegli un dezertieri labi zina, ka pieķeršanas gadījumā sekas būs nāvējošas, norādīts ziņojumā.
Pētnieki norāda, ka daudzi grupējumā vīlušies dezertieri neatklāj savus stāstus, jo baidās no tiesiskās vajāšanas. Tomēr, ja likumdevēji vēlas vājināt IS rekrutēšanas kampaņas panākumus, būtu jāpiedāvā šiem cilvēkiem zināma aizsardzība, ja viņi nāks klajā ar savu pieredzi, uzskata Neimans.
"Mēs nesakām, ka viņi ir jāamnestē. Tas būtu stulbi, jo daži var būt pastrādājuši noziegumus. Bet vismaz tas varētu būt vainu mīkstinošs apstāklis tiesas spriedumā," "The Washington Post" citē pētnieku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
