Vēstules no Doņeckas: DTR entuziasms ukraiņu karavīru pazemošanā  (214)

Mācītāja "Facebook" publicētais aicinājums Doņeckas iedzīvotājiem skanēja šādi: "Doņeckieši, brāļi un māsas, visi, kas uz krūtīm nēsā krustu! Tas būs negods mums visiem, ja šis "pasākums" notiks. Cilvēka publiska pazemošana ir šausmīgs grēks. Diemžēl šis karš ir pazeminājis morālo latiņu, padarījis dzīvību mazvērtīgu, sakropļojis dvēseles un miesas, taču, lūdzu, nenolaidieties līdz tādam zemiskumam!

Nododiet šos vārdus tiem, no kā atkarīga lēmuma pieņemšana – negrēkojiet, netopiet līdzīgi Hērodam un Pilātam, kas pazemoja Kristu! Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet pretiniekam izrādīta žēlsirdība ir kristieša tikums. Kārdinājums pēc simetriskas atbildes parādei Kijevā ir tikai kārdinājums, ko vajag un ir iespējams pārvarēt. Es ticu Dieva cilvēka cilvēciskumam!".

Taču "pasākums" notika. Tā bija baisa diena.

2014. gada 24. augusts ir Ukrainas svētki – Neatkarības diena. Tieši šajā datuma DTRieši ieplānoja sagūstīto ATO karavīru tā saukto "parādi". Šai dienai viņi gatavojās ar neprātīgu entuziasmu. Šķita, ka viņi saspringti meklē veidus, kā pazemot gan ukraiņu karavīrus, kas krituši gūstā, gan arī Ukrainas patriotus, kas palikuši pilsētā un spiesti bezspēcīgi noskatīties notiekošajā. Patiesībā viņi pazemoja paši sevi un tas paliek viņu negods.

Uz Ļeņina laukumu jau iepriekš nogādāja kaujās sašauto kara tehniku. Kaujinieki lielīgi apgalvoja, ka tā ir viņu sašautā Ukrainas armijas tehnika (lai būtu, bet kurš to pārbaudīs?), lepni pozēja tai blakus paši un kopā ar "meičām". Tauta, kas atnāca uz to paskatīties, visu uzņēma kā tīru patiesību.

Šajā dienā (24.08.2014) rīta agrumā (apmēram sešos) Doņeckas centrā visi izdzirdēja skaļu "atlidotāju" – šāviņu, kas it kā raidīts no Ukrainas lielgabala un trāpīja apgabala Kaļiņina slimnīcā, kuru DTR pasākuši saukt par kara hospitāli.

"Nolāpītie ukri pavisam zvērīgi palikuši, necilvēki – šauj uz ievainotajiem" – DTRieši pauda demonstratīvu sašutumu, izgāžot kārtējo naida vilni pret Ukrainu, "iesildot" laukumā sapulcējušos publiku un sagatavojot vajadzīgo reakciju uz agrāk izziņoto gūstekņu "parādi". Tikai retais pievērsa uzmanību tam, no kurienes šāviņš atlidoja un tam, ka trāpījums bija filigrāns – Kaļiņina slimnīcas morgā, nevis korpusos (kuri, starp citu, it nemaz necieta).

Histērijas uzkurināšanai viena no DTR aktīvistēm blakus Ļeņina piemineklim, pastiprinot savu kliegšanu ar megafonu, vēstīja, ka "fašisti apšaudījuši mūsu kara hospitāli", ka "mūsu ievainotie guļ zem gruvešiem, lēni mirst un gaida mūsu palīdzību", ka "bez mūsu palīdzības viņi ies bojā", aicinot visus "īstos Doņeckas vīriešus, kuriem nav vienalga, iet novākt gruvešus un glābt mūsu zēnus" (tā vien gribējās pajautāt, kāpēc viņi uzreiz nemetās glābt savus ievainotos, bet atstāja tos it kā zem gruvešiem tikai tamdēļ, lai dienas vidū laukumā varētu teikt šādu dedzīgu runu, jo kopš sešiem rītā bija pagājušas jau gandrīz sešas stundas).

Viņa apelēja pie "īstiem vīriešiem", pie "jaunās republikas iedzīvotājiem", taču ļaudis laukumā kaut kā neizrādīja īpašu dedzību gruvešu novākšanā un ievainoto glābšanā. Tikai divi bezpajumtnieki (viņi visu vasaru nodzīvoja pie drāmas teātra netālu no Ļeņina laukuma) stāvēja blakus un aktīvi tēloja "īstos vīriešus, kas atsaukušies aicinājumam".

Viņu pavadībā aktīviste pakāpeniski virzījās uz laukuma malu, turpinot atkārtot: "Lūk, tagad mēs visi jau ejam novākt drupas un atbrīvot mūsu ievainotos!", "Mēs jau dodamies, pievienojieties!" Bet cilvēki bija aizņemti – lūkojās uz sadragāto kaujas tehniku, fotografējās ar kaujiniekiem un nepievērsa uzmanību aktīvistes aicinājumiem. Taču viņai tas arī nebija vajadzīgs. Savu scenārija daļu viņa jau bija atstrādājusi.

Turpinājās histērijas eskalēšana. Kāds atnesa uz laukumu Ukrainas karogu publiskai iznīcināšanai. To bradāja ar kājām, mācīja tā darīt arī saviem bērniem un beigās saplēsa, domājot, ka nu to būs nozaimojuši.

Mēs visu laiku cerējām, ka šī cilvēciskuma pagrimuma nebūs, ka to atcels, apdomāsies.

Taču tas notika. Viņi izveda mūsu karotājus cauri "negoda koridoram", tikai negods bija attiecināms ne uz mūsu puišiem, bet uz viņiem pašiem – necilvēkiem, kas zaudējuši cilvēka seju, tāpat kā šī negoda organizētājiem, dalībniekiem un iedzīvotājiem, kas atbalstīja DTR un negantībā metās virsū gūstekņiem ar dūrēm, spļāva uz viņiem, izkliedza lāstus.

Ļaudis, ja jūs paši būti sevi redzējuši šajā brīdī! Jūs nokaunētos, ja varētu sevi redzēt. Jūsu sejas izkropļoja niknums un naids. Un tas paliks ar jums. Jums pašiem trāpīs šis ļaunums, ko izlaidāt no sevis.

Kāds doņeckietis šajā dienā rakstīja savā sociālā tīkla "Facebook" lapā: ""Negoda koridors", ko sarīkoja DTR atbalstītāji Artjoma ielā, parādīja, ka tie, kuri sevi dēvē par antifašistiem, stāv stipri tālu no īstiem antifašistiem. Kad pa padomju pilsētu ielām veda gūstekņus, mūsu cilvēki skatījās uz viņiem klusējot. Nebija ne lāstu, ne agresijas..."

Tā izrīkošanās, kas Doņeckā notika 2014. gada 24. augustā pašā pilsētas centrā, bija patiešām šausmīga. Kā tagad dzīvot ar šiem cilvēkiem vienā pilsētā? Daudzi aizceļotāji no Doņeckas arī tāpēc nevēlas atgriezties mājās.

Pēc organizatoru ieceres šai gūstekņu "parādei" Doņeckā 2014. gadā vajadzēja kļūt par sava veida 1945. gada gūstekņu "parādes" atkārtojumu Maskavas Sarkanajā laukumā. Tādējādi tika nodots vēstījums: "Fašisms tika uzvarēts kā 1945. gadā, tā arī 2014." Līdz ar to ukraiņu karotāji tika tieši nosaukti par fašistiem un tam vajadzēja izsaukt naidu un "taisnīgas dusmas" pret viņiem.

Un, tāpat kā 1945. gadā Sarkanajā laukumā, gūstekņus veda ar vācu aitu suņiem, bet pēc viņiem brauca ielu slaukāmā mašīna, nomazgājot ceļu, pa kuru tie gājuši. Viņiem ļoti gribējās pazemot mūsu puišus.

Taču es tāpat zinu, ka satrakotajā pūlī atradās arī patrioti, kuri vēroja un iegaumēja visu notiekošo, lai vēlāk par to liecinātu, kuri centās pabalstīt mūsu zēnus kaut vai ar skatienu un kuriem tomēr izdevās, kaut arī vēlāk, nodot viņiem atbalsta vārdus.

"Doņecka ir mirusi..." Taču man šķiet, ka nomira tā Doņeckas daļa, kas nemaz nebija dzīva.

Veronika

Šis ir devītais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja (īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam) no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.