Kataloņi reģionālajās vēlēšanās balso par Spānijas nākotni  (4)

Aptaujas liecina, ka vadībā ir saraksts "Kopā par Jā!" (JS), kurā apvienojušies Katalonijas neatkarības atbalstītāji, taču tam varētu pietrūkt nedaudz balsu, lai no 135 deputātu vietām reģionālajā parlamentā izcīnītu absolūto vairākumu.

Tomēr kataloņu nacionālisti varētu šo vairākumu iegūt, vienojoties ar nelielo kreiso ekstrēmistu partiju "Tautas vienotības kandidāti" (CUP), kas arī atbalsta atdalīšanos no Spānijas.

Taču starp CUP un JS, kurā apvienojies plašs neatkarības atbalstītāju spektrs, sākot ar pašreizējā Katalonijas premjera Artura Masa vadīto konservatīvo Demokrātiskās konverģences partiju (CDC) un beidzot ar opozīcijā esošajiem Katalonijas Kreisajiem republikāņiem (ERC), kam pieslējušās arī dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, pastāv domstarpības par to, cik pārliecinošam jābūt vēlētāju atbalstam, lai sāktu atdalīšanās procesu no Spānijas.

Tikmēr Madrides centrālā valdība un unionisti pašā Katalonijā cer uz lielu vēlētāju aktivitāti, jo ir pārliecināti, ka tā dēvētais klusējošais vairākums tomēr atbalstīs "satus quo" saglabāšanu. Spānijas vienotības atbalstītāji brīdina, ka neatkarība atstās graujošu iespaidu uz Kataloniju, apdraudot tās bankas un pat futbola klubu "Barselona".

Ja vēlēšanās uzvarēs kataloņu separātisti, tas vēl vairāk saspīlēs attiecības ar Madridi, kas solījusi darīt visu, lai nepieļautu Katalonijas neatkarību.

Masa vadītā koalīcija paziņojusi, ka gadījumā, ja tā iegūs absolūto vairākumu, nākamo mēnešu laikā tiks izstrādāta Katalonijas konstitūcija, izveidotas visas suverēnai valstij nepieciešamās pārvaldes institūcijas un oficiāli pasludināta neatkarība. JS sola, ka pārejas periods līdz "de facto" neatkarības sasniegšanai ilgs 18 mēnešus.

"Fāze, kurā, domājams, mēs ieejam, būs nedaudz saspīlēta un nokaitēta, [un] katrai Barselonas darbībai sekos Madrides pretdarbība," brīdina Kārdifas Universitātes spāņu un kataloņu vēstures speciālists Endrū Daulings.

Katalonija ir bagātākais Spānijas reģions, kas nodrošina aptuveni ceturtdaļu no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), un zemestrīce Barselonā gaidāma brīdī, kad spāņi beidzot sāk ar optimismu raudzīties uz ilgi vārgušo ekonomiku, kas šogad, kā tiek prognozēts, pieaugs par 3,3%, pirmo reizi pēdējās desmitgades laikā pārsniedzot pasaules vidējās izaugsmes tempu.

Taču, neraugoties uz tautsaimniecības atlabšanu, jau tagad neskaidrība par Katalonijas nākotni sašķobījusi Spānijas akciju tirgu.

Kataloņu nacionālisti uzskata, ka Spānijas centrālā valdība ignorē Katalonijas kultūras savdabību, tajā pašā laikā piesavinoties lielu daļu no kataloņu nodokļu maksātāju naudas.

Savukārt Madride apgalvo, ka Katalonijas reģionālā valdība ved katalāņus pa nelikumīgu un bīstamu ceļu, izmantojot pretspāņu retoriku, lai novērstu uzmanību no pašas īstenotās sliktās pārvaldības.

Gaisotne debatēs par Katalonijas neatkarību krasi atšķiras no Skotijas, kur pērn ar Londonas piekrišanu tika sarīkots neatkarības referendums, kurā uzvarēja Apvienotās Karalistes vienotības atbalstītāji.

Asajās debatēs iesaistījušies gan baņķieri, gan rakstnieki, gan ierindas cilvēki ielās. Bieži jautājums par iespējamo Katalonijas neatkarību sašķēlis par vienas ģimenes locekļus.

Spānijas konservatīvais premjerministrs Mariano Rahojs kategoriski noraidījis neatkarības referenduma rīkošanas iespēju, norādot, ka tas ir pretrunā ar konstitūciju.

Tāpēc Mass, kas JS sarakstā kandidē ar ceturto numuru, uzstāj, ka Rahoja pretestība tautas nobalsošanai spiedusi viņu parlamenta vēlēšanas pārvērst plebiscītā par neatkarību, dodot iespēju vēlētājiem izšķirties starp separātistu un unionistu sarakstiem.

Atšķirībā no Lielbritānijas valdības Rahojs nav piedāvājis kataloņiem arī nekādas alternatīvas neatkarībai, piemēram, plašāku pašpārvaldi, kas Skotijas gadījumā pašā referenduma priekšvakarā atņēma zināmu sparu skotu nacionālistu kampaņai.

Tā vietā spāņu unionisti pievērsušies vienīgi Katalonijas atdalīšanās negatīvajām sekām.

Spānijas vadošā baņķieru apvienība pagājušajā nedēļā brīdināja, ka neatkarības pasludināšanas gadījumā kataloņiem jārēķinās ar "finansiālo izslēgšanu", kas apgrūtinās un sadārdzinās viņu kreditēšanos. Savukārt Spānijas futbola asociācijas vadība piedraudējusi, ka klubs "Barselona" tiks izslēgts no nacionālās līgas "La Liga".

Savukārt Mass piedraudējis, ka Madride pati varēs atmaksāt Katalonijas parādus, ja tā atteiksies sēsties pie sarunu galda.

Debatēs iesaistījušies arī ietekmīgi intelektuāļi.

Peruāņu rakstnieks un Nobela literatūras prēmijas laureāts Mario Vargass Ljosa izteicies, ka neatkarīga Katalonija būšot "maza, margināla valstiņa, kuru pārvaldīs fanātiskas viduvējības".

Madride centusies sev piesaistīt arī starptautisko atbalstu, kas tai lielā mērā arī izdevies. Piemēram, pēc tikšanās ar Spānijas karali Felipi VI atbalstu "stiprai un vienotai" Spānijai pauda ASV prezidents Baraks Obama.

Arī Vācijas kanclere Angela Merkele paudusi atbalstu "Spānijas nedalāmībai".

Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons brīdinājis Kataloniju, ka tai līdz ar Spāniju būs jāpamet arī Eiropas Savienība (ES).

Lai gan oficiālā Parīze ir atturējusies paust kādu nostāju Katalonijas jautājumā, bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kas 2017.gadā gatavojas no jauna pretendēt uz Elizejas pils saimnieka godu, nav slēpis savu atbalstu Rahojam.

Arī Eiropas Komisija (EK), tāpat kā Skotijas referenduma gadījumā, brīdinājusi separātistus, ka, atdaloties no Spānijas, Katalonijai nāksies sākt jaunas iestāšanās sarunas, ja tā vēlēsies kļūt par ES dalībvalsti. Mass gan paudis šaubas, vai tas tā patiesi ir.

Rožē Albinjana, kas Masa kabinetā ieņem ārlietu un ES lietu ministra amatu, norādījis, ka "neviena ES valsts" nevēlēsies, lai tāda bagāta un stratēģiski izvietota zeme kā Katalonija atstātu bloku.

Viņš paudis pārliecību, ka gadījumā, ja Katalonija pasludinās neatkarību, "tiks iedarbināts mehānisms, lai to paturētu" ES.

Savukārt kādreizējais Masa līdzgaitnieks un bijušais Eiropas Parlamenta deputāts Ignazi Vardans brīdina, ka gadījumā, ja ES akceptēs Katalonijas atdalīšanos, tas radīs precedentu "citām valstīm, kam ir teritoriālas krīzes". Viņš norāda, ka kataloņu piemēram var sekot, piemēram, flāmi Beļģijā un venēcieši Itālijā.

Tikmēr pašu kataloņu nacionālistu nometnē problēmas var sagādāt domstarpības par nepieciešamo mandātu neatkarības pasludināšanai.

JS uzskata, ka neatkarības pasludināšanas procesam pietiek ar parlamentāro vairākumu pat tad, ja tas iegūts ar mazākuma balsu skaitu, kamēr CUP pauž viedokli, ka nepieciešams arī vēlētāju vairākums, kam sliecas piekrist arī eksperti.

"Būs grūti pārliecināt pasauli, kas tas bijis patiess plebiscīts, ja neatkarību neatbalstīs vismaz 50% vēlētāju," atzīst Madrides Kārļa III universitātes politikas zinātnes viesprofesore Ljuisa Oriolsa.

Taču situāciju var ietekmēt arī decembrī gaidāmo Spānijas parlamenta vēlēšanu iznākums, jo tajās kataloņu nacionālisti var iegūt jaunu sarunu partneri.