Ar tankiem pret šķēpiem: kā pirms 80 gadiem Itālija iebruka Abesīnijā  (51)

Septiņus mēnešus ilgais konflikts, kura laikā Etiopija, tolaik saukta par Abesīniju, tika pakļauta Itālijai, bieži tiek pieminēts kā viena no epizodēm, kas pavēra ceļu Otrajam pasaules karam, kā arī norādīja uz ANO priekšteces – Nāciju līgas vājumu.

Nevienai Eiropas valstij nepiederošā Abesīnija Itālijas diktatoram Benito Musolīni bija "gards kumosiņš", lai realizētu savu sapni par Itālijas impēriju. Turklāt Itālijas valdījumā jau atradās pie Etiopijas robežām esošā Eritreja un Somālilenda. Tāpat karš bija iespēja atriebt Itālijas zaudējumu Etiopijai karā 1896. gadā

Iebrukums bez kara pieteikuma

Romas nesaskaņas ar Abesīniju brieda jau ilgāku laiku. Neievērojot 1928. gadā ar Etiopiju noslēgtajā miera līgumā noteiktās robežas, 1930. gadā Itālija uzcēla cietoksni Velvela oāzē – Somālilendas-Etiopijas robežas abesīniešu pusē.

Tas nokaitēja situāciju līdz tam, ka 1934. gadā izcēlās sadursmes, kurās gāja bojā aptuveni 150 etiopieši un divi itāļi.

Karš sākās 1935. gada 3. oktobrī, kad itāļu spēki kopā ar askariem (afrikāņi Eiropas kolonizatoru militārajā dienestā) bez kara pieteikuma iebruka Abesīnijā no Eritrejas. Mazāks itāļu kontingents ienāca kaimiņvalstī no Somālilendas.

Iebrucēji neapturami virzījās uz priekšu, spiežot atpakaļ slikti apbruņoto un apmācīto Etiopijas armiju. 1936. gada 9. aprīlī Itālijas spēki izcīnīja uzvaru nozīmīgā cīņā pie Ašangi ezera, bet 5. maijā krita Etiopijas galvaspilsēta Adisabeba.

Abesīnijas imperators Haile Selasī aizbēga no valsts. 7. maijā Itālija Etiopiju anektēja, sapludinot to ar Eritreju un Somālilendu, izveidojot Itālijas Austrumāfriku.

Moderni ieroči pret šķēpiem un bultām

Lai gan Etiopijas imperators kara priekšvakarā izsludināja vispārēju mobilizāciju, iesaucot armijā papildu aptuveni 500 000 karavīru, tehnoloģiskais spēku pārsvars bija Itālijas pusē.

Uz milzīgo armiju, kuras izmēri tiek lēsti līdz pat aptuveni 800 000 cilvēku, abesīniešiem bija 400 000 šauteņu – dažāda veida un dažādā stāvoklī, turklāt liela daļa vēl no 19. gadsimta. Daļai karavīru vienīgais bruņojums bija šķēpi un bultas.

Nabadzīgi apgādātajai armijai bija novecojušas artilērijas iekārtas un četri "Fiat" tanki no Pirmā pasaules kara laikiem. Kara sākumā Etiopijas gaisa spēkiem bija 13 lidmašīnas un četri piloti.

Spēcīgākā Etiopijas militārā vienība bija Imperiālā gvarde "Kebur Zabagna", kas bija labāk apbruņota un apmācīta, salīdzinot ar pārējiem karavīriem. Šajai vienībai vienīgajai bija zaļas krāsas formastērps, kamēr pārējie karavīri tērpās baltā kokvilnas apģērbā, kas kaujas laukā bija labi pamanāms mērķis.

Savukārt Itālijas vairāk nekā 500 000 cilvēku lielajam kontingentam bija vairāk nekā 2000 artilērijas vienību, gandrīz 800 tanku un 600 lidmašīnu. Apgādei un karavīru pārvietošanai itāļi izmantoja autotransportu, kamēr etiopieši pārsvarā izlīdzējās ar zirga vilktiem ratiem.

Itālijas Austrumāfrikas īsais mūžs

1940. gadā Roma iesaistījās Otrajā pasaules karā Ādolfa Hitlera Vācijas pusē, kas arī noteica Itālijas Austrumāfrikas īso mūžu.

Kā Vācijas sabiedrotie, Itālijas spēki uzbruka britiem Sudānā, Kenijā un Britu Somālilendā. Tomēr jau līdz 1941. gada beigām britu un Nāciju sadraudzības, franču, beļģu un etiopiešu spēki Austrumāfrikas kampaņas ietvaros itāļus no Abesīnijas patrieca.

Tiesa, līdz pat 1943. gadam, kad Itālija oficiāli padevās Otrajā pasaules karā, itāļu un to sabiedroto spēku atlikumi Etiopijā turpināja partizānu karu.

1947. gada miera līgums starp Itāliju un Otrā pasaules kara uzvarētājiem paredzēja Etiopijas neatkarības atzīšanu. Etiopija atkal kļuva par neatkarīgu valsti un iesniedza Itālijai rēķinu par kara zaudējumiem.

Itālijas-Abesīnijas konflikts uzskatāmi norādīja uz Nāciju līgas – pēc Pirmā pasaules kara izveidotās ANO priekšteces vājumu. Nāciju līga Itālijas-Abesīnijas kara sākumā pasludināja Itāliju par agresoru un sāka lēnu sankciju ieviešanas procesu.

Tomēr sankcijas palika neefektīvas to zemā atbalsta dēļ, kā arī neietvēra tādu svarīgu izejvielu kā naftas produktu importa aizliegumu. Francija un Lielbritānija uzskatīja, ka no tā nebūtu jēga, jo Roma šo energoresursu varētu turpināt pirkt no ASV, kas nebija Nāciju līgas dalībnieces.

Kamēr britiem bija savas intereses Austrumāfrikā, citām nozīmīgām valstīm nebija īstas motivācijas stāties pretī Musolīni agresijai "melnajā" kontinentā.

"Dodot saturu Itālijas imperiālajām tieksmēm, karš veicināja starptautisko spriedzi starp fašistu valstīm un Rietumu demokrātijām. Tas, sevišķi pēc Otrā pasaules kara, kalpoja arī kā vienojošs elements Āfrikas nacionālistu kustību attīstībai," Abesīnijas kara nozīme raksturota Britu enciklopēdijā.