Vēstules no Doņeckas: Metāls neizturēja, bet 'kiborgi' izturēja  (250)

Pagājis jau vairāk nekā pusgads, kopš beigušās kaujas par Doņeckas lidostu. Neizturēja metāls - konstrukcijas sagāzās, bet ne mūsu kareivji – ne velti viņus nodēvēja par "kiborgiem". Turklāt pirmie viņus tā nosauca paši separātistu kaujinieki, kurus burtiski satrieca nesalaužamība un bezbailība, vīrišķīgums, gara spēks un spēja cīnīties par savām vērtībām.

Kauja par Doņeckas lidostu sākās 2014.gada 26.maijā. Tajā dienā lidostas interneta vietnē parādījās paziņojums: "No 7:00 rītā Doņeckas lidosta uz laiku pārstās reisu apkalpošanu. Informācija par darba atjaunošanu sekos." Uz laiku! Tagad jau ir ievietota cita frāze: "Sakarā ar nepārvarama spēka apstākļiem, kas saistīti ar antiteroristiskās operācijas izvēršanu Doņeckas pilsētā, Doņeckas Prokofjeva starptautiskās lidostas kontrolpunkts neveic savu reglamentēto darbību. Uzņēmuma interneta vietne uz laiku ir slēgta." Mēs visi atceramies, ka tas ir - uz laiku.

Jāteic, ka teroristi negaidīja tādu mūsu karavīru pretestību. Viņiem šķita, ka viss notiks pēc plāna un vajadzēs vien uzstādīt ultimātu, lai ukraiņu karaspēks tūlīt atdotu lidostu. Taču jau dažas stundas vēlāk visai grūtā situācijā nonākušajiem teroristiem palīgā steidzās kadirovieši. Tiesa, viņus gandrīz visus nogalināja precīzā apšaudē, bet dzīvi palikušie uzreiz posās mājās, paziņojot, ka nav tādēļ atbraukuši uz Ukrainu, lai mirtu. Pašlaik to vairs gandrīz nepiemin. Nezinu, kādā veidā Kadirovs viņus "motivēja", taču kaujinieki palika vēl ilgi, krītot cīņā un topot aizvietoti ar jauniem "aizstāvjiem".

2014.gada 26.maijā vairums doņeckiešu ar satraukumu un cerībām sekoja notikumiem lidostā, priecājoties par Ukrainas spēku uzvaru. Tad iedzīvotāji vēl nebija sākuši izbraukt, bet Krievijas televīzija vēl nebija paspējusi apstrādāt lētticīgo pilsētnieku prātus līdz pilnīga apstulbuma pakāpei, kādu varam vērot šobrīd.

Doņeckas lidosta atrodas praktiski pilsētas robežās. Netālu no skrejceļa atrodas Sv.Iverskas sieviešu klosteris un kapsēta, bet tālāk Oktjabrskas ciemata iedzīvotāju mājas (Doņeckas Kuibiševa rajons).

Tieši 2014.gada 26.maija rītā mēs ar draudzeni bijām atbraukušas ciemos pie kādas paziņas, kas dzīvo vienā no šīm mājām, nemaz nenojaušot, ka lidostu ir ieņēmuši bruņoti teroristi un sākusies viņu izdzīšanas operācija. Atpakaļ atbraucām ap pusdienlaiku maršruta taksometrā (tad tie vēl kursēja), tā teikt, "cauri dobēm" - neievērojot parasto maršrutu, jo bija bīstami, šāva.

Tikmēr pazīstama žurnāliste palika epicentrā, aprakstot notiekošo savā "Facebook" lapā (viņas atmiņas pēc gada - šeit).

Bija bailes un satraukums kā par sevi pašu, tā arī par žurnālistiem un mūsu karavīriem. 2014.gada 27.maijā teroristi tika padzīti no Doņeckas lidostas, taču viņi visiem spēkiem centās to atkal sagrābt. Un neviens neparedzēja, ka priekšā ir 242 elles dienas, kad mūsu "kiborgiem" būs jāturas pretī no asinīm un bezspēka prātu zaudējušajiem kaujiniekiem.

Viņi ne tikai aizstāvēja lidostu, bet pabalstīja pilsētas iedzīvotājus ar savu gara spēku, vīrišķību, neuzvaramību un arī ar to, ka, neskatoties uz nežēlīgo apšaudi, spēja lidostas tornī uzvilkt Ukrainas karogu. Teroristi nobloķēja pieejas lidostai ar saviem posteņiem un rūpīgi sekoja, lai ukraiņu karavīriem no pilsētas nepienāktu nekāda palīdzība.

Daudzi doņeckieši bija "kiborgu" pusē, pārdzīvoja un lūdzās par viņiem, taču nebija nekādu iespēju personīgi nodot atbalsta vārdus. Faktiski vienīgā palīdzība, ko pilsētnieki varēja sniegt, bija naudas pārskaitīšana vai nodošana brīvprātīgajiem, kas centās nodrošināt mūsu cīnītājus ar visu nepieciešamo. Daži pat paši kļuva par brīvprātīgajiem – piemēram, labi zināmais Doņeckas dizaineris Leonīds Krasnopoļskis.

2014.gada vasarā DTRieši viņu proukrainiskās stājas dēļ sagūstīja un ieslodzīja. Izbraucis uz brīvo Ukrainas teritoriju, viņš apvienoja brīvprātīgo un profesionālo darbu – sāka veidot apģērbu kolekcijas ar Ukrainas simboliku, no kuras gūtos ienākumus nodeva apģērba, tehnikas un materiālu iegādei, kas nepieciešami šņorzābaku un uniformu izgatavošanai.

Arī man ir dzimšanas dienā draugu dāvāts Krasnopoļska krekliņš, uz kura attēlots lidlauka tornis ar tajā plīvojošu Ukrainas karogu. Atceros, kā ar šo krekliņu atgriezos okupētajā Doņeckā: vienā no kontrolposteņiem DTRietis lika atvērt somu un parādīt tās saturu.

Mani izglāba tas, ka krekliņš bija salocīts ar zīmējumu uz iekšpusi, bet kaujinieks nesāka mantiņas rūpīgi pārskatīt. Par Ukrainas simboliku DTR bieži nošauj vai arestē (atkarībā no DTRieša noskaņojuma un adekvātuma pakāpes). Šo krekliņu nēsāju tikai mājās, bet tas ir tikai pagaidām.

2014.gada aprīlī, atgriežoties no Iverskas kapiem, es devos uz lidostas pusi. Piepeši sagribējās nofotografēt lidostu, kaut arī tikai ar telefonu. Protams, šis attēls neatspoguļo visu Doņeckas Prokofjeva starptautiskās lidostas skaistumu, taču man atmiņā palicis viens – tas bija mans pēdējais apciemojums.

Patiesībā Doņeckas skaistā lidosta tika uzbūvēta sakarā ar Eiropas futbola čempionātu - Euro 2012. Bet sanāca, ka tā kļuva ne tikai par pilsētas gaisa vārtiem, bet arī par savdabīgu kultūras centru, radošo projektu realizācijas vietu.

Taču tiem, kas nolēma izspēlēt separātisma kārti, un tiem, kas izvēlējās to atbalstīt, nav vajadzīga kultūra, attīstība un miers. Lai ko tie nerunātu par mieru, viņu vārdi ir pilni ar naidu un dusmām. Taču ļaunums vienmēr aprij pašus tā radītājus. To mēs jau sākam pieredzēt.

Veronika

Šis ir desmitais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, (īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam), no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.