Pēc Osmaņu Impērijas sagrāves Pirmajā pasaules karā mūsdienu Sīrija nokļuva franču kontrolē. Izpostītās arābu cerības uz pašnoteikšanos veicināja nacionālisma kustību, kas 1925. gadā noveda pie tā dēvētās Lielās sīriešu sacelšanās un francūžu padzīšanas no Damaskas oktobra vidū. Tā bija lielākā un ilgākā pret koloniālistiem vērstā pretošanās arābu pasaulē starpkaru periodā.
Lielā sīriešu sacelšanās jeb Lielā druzu sacelšanās, kā to dažkārt dēvē, apvienoja zemniekus, strādniekus un armijas veterānus, bet pilsētas elite un intelektuāļi galvenokārt nostājās koloniālistu pusē vai izvēlējās palikt neitrāli. Arābu pašnoteikšanās cerību pamatā bija kara laikā britu izteiktais solījums hašimītiem jeb pravieša Muhameda pēcnācējiem par karošanu sabiedroto pusē ļaut dibināt pašiem savu arābu valsti.
Pēc kara 1919. gadā Sīrijā ienāca nelieli Francijas spēki, bet tiem pretojās piekrastē mītošo alavītu šeihs Salehs al Ali, kā arī Alepo apkaimē valdošā Ībrahima Hananu spēki. Tie atbalstīja ideju par Sīrijas dibināšanu Šarifa Huseina dēla Emīra Faisala vadībā. Jau 1920. gada martā hašimīti dibināja Sīrijas karalisti, pasludinot Damasku par galvaspilsētu un Faisalu ieceļot par karali.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
