Pēc Osmaņu Impērijas sagrāves Pirmajā pasaules karā mūsdienu Sīrija nokļuva franču kontrolē. Izpostītās arābu cerības uz pašnoteikšanos veicināja nacionālisma kustību, kas 1925. gadā noveda pie tā dēvētās Lielās sīriešu sacelšanās un francūžu padzīšanas no Damaskas oktobra vidū. Tā bija lielākā un ilgākā pret koloniālistiem vērstā pretošanās arābu pasaulē starpkaru periodā.
Lielā sīriešu sacelšanās jeb Lielā druzu sacelšanās, kā to dažkārt dēvē, apvienoja zemniekus, strādniekus un armijas veterānus, bet pilsētas elite un intelektuāļi galvenokārt nostājās koloniālistu pusē vai izvēlējās palikt neitrāli. Arābu pašnoteikšanās cerību pamatā bija kara laikā britu izteiktais solījums hašimītiem jeb pravieša Muhameda pēcnācējiem par karošanu sabiedroto pusē ļaut dibināt pašiem savu arābu valsti.
Pēc kara 1919. gadā Sīrijā ienāca nelieli Francijas spēki, bet tiem pretojās piekrastē mītošo alavītu šeihs Salehs al Ali, kā arī Alepo apkaimē valdošā Ībrahima Hananu spēki. Tie atbalstīja ideju par Sīrijas dibināšanu Šarifa Huseina dēla Emīra Faisala vadībā. Jau 1920. gada martā hašimīti dibināja Sīrijas karalisti, pasludinot Damasku par galvaspilsētu un Faisalu ieceļot par karali.
Tomēr mēnesi vēlāk Nāciju Līga Sanremo konferencē vienojās Francijai un Lielbritānijai nodot sagrautās Osmaņu impērijas agrākās teritorijas. Britiem tika nodota Palestīna, Transjordānija un Irāka, bet Francijai - Sīrija un Libāna. Sīrijas karalistē jau jūlijā ieradās franču spēki, kuri arābus sakāva īsā bruņotā konfliktā.
Lai gan Francija protektorāta teritoriju sadalīja sīkākās struktūrās - Damaskas valstī, Alepo valstī, Lielajā Libānā, Alavītu valstī un Džabalas druzu valstī, neatkarības ideja reģiona iedzīvotāju vidū saglabājās spēcīga. To stiprināja arī franču attieksme pret vietējām autoritātēm - Osmaņu Impērijas laikā reģionālā pārvaldība tika uzticēta vietējiem, taču Francija atbildīgos amatos iecēla francūžus, graujot vietējo kastu un klašu sistēmu.
Tāpat tika apspiestas klejotāju cilšu tradīcijas - viņu zemes tagad bija sadalītas dažādās valstīs, un mūsdienu Sīrijas ziemeļos klejotāju ierastajās dzīvesvietās lielā skaitā apmetās kurdi un armēņi, kuri bēga no nesen izveidotās nacionālistiskās Turcijas.
Tomēr par 1925. gada sacelšanās galveno iemeslu uzskata druzu tautas vēlmi pēc autonomijas, kādu to reiz bija nodrošinājusi Osmaņu Impērija. Druzu sabiedrību tradicionāli pārvaldīja augstdzimušo padome, taču pēc tās līdera Selima al Altraša atkāpšanās, nespējot izvēlēties nākamo līderi starp druziem, par tādu tika nominēts francūzis Kapteinis Karbiljē. Viņš atbruņoja druzus, iekasēja nodokļus, bet cietumniekus un zemniekus pakļāva spaidu darbiem.
Kad bijušā druzu līdera ģimenes pārstāvis Sultāns Paša al Altrašs devās uz Beirūtu ziņot par Karbiljē rīcību, visa delegācija tika apcietināta. Uzzinot par to, druzi sacēlās pret frančiem, kā arī augstdzimušo padomi, kura tiem bija nodevusi pārvaldes tiesības.
Viņš vēlāk tika atbrīvots un 1925. gada 23. augustā izsludināja revolūciju. Al Altraša aicinājumam līdz ar druziem atsaucās dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes visā Sīrijā, tostarp šiīti, sunnīti, kristieši un alavīti.
Šajā laikā Franču spēki reģionā bija ļoti vāji - tos veidoja ap 20 000 vīru, no kuriem, 6000 bija sīriešu algotņu. Druziem saceļoties, viņi izlēma atkāpties, bet tas tikai iedrošināja citas tautas. Savukārt, frančiem koncentrējoties nemiernieku pārņemtajos reģionos, strauji organizējās bez uzraudzības atstātie klejotāju cilšu pārstāvji un nomaļo reģionu zemnieki.
Oktobra sākumā druzi iegāja galvaspilsētā Damaskā. Viņi to ieņēma mazās grupās no dažādām pusēm, pamazām pārņemot kontroli. 1925. gada 14. oktobrī pilsēta tika pasludināta par ieņemtu un francūži lielā skaitā pameta pilsētu. Revolucionāru triumfs gan bija īss - pēc pirmajiem nemiernieku panākumiem Francija uz mūsdienu Libānu un Sīriju nosūtīja labi bruņotus spēku papildinājumus no tās kolonijām Marokā un Senegālā.
Pirmie papildspēki Damasku sasniedza vien dažas dienas pēc tam, kad francūži pār pilsētu bija zaudējuši kontroli. Ģenerālis Moriss Sarails nolēma pilsētu pakļaut diennakti ilgai artilērijas apšaudei un bombardēšanai no gaisa, kura ar pārtraukumiem turpinājās vēl trīs dienas pēc tam (attēlā Damaska pēc bombardēšanas). Šajā apšaudē tika pilnībā iznīcināts Damaskas vēsturiskais centrs, kā arī vairāki seni tirgus laukumi. Tiek lēsts, ka šo dažu dienu laikā bojā gāja vismaz 1500 civiliedzīvotāji un vēl 15 000 bija spiesti pamest mājās.
Apšaudes kampaņa ļāva atgūt galvaspilsētu. Līdz gada beigām franči uz savu protektorātu bija nosūtījuši jau aptuveni 50 000 vīru, kas bija gandrīz tik pat daudz, cik iedzīvotāju visā Džabalas druzu valstī. Bruņota pretošanās vietām gan turpinājās vēl dažus gadus. Al Altrašs, kā arī vairāki citi nemiernieku vadoņi tika notiesāts uz nāvi, bet, lai gan vairākiem desmitiem nāvessodu izpildīja (attēlā apakšā - soda izpilde Damaskā), Al Altrašam izdevās aizbēgt uz Transjordāniju. Pēc vairākiem gadiem viņš saņēma amnestiju.
Franču spēku īstenoto uzbrukumu laikā dzīvību zaudēja vismaz 6000 nemiernieki, bet ap 100 000 cilvēku palika bez mājām. Savukārt valsts zemkopības un tirdzniecības nozares vēl vairākus gadus pēc revolūcijas apspiešanas faktiski neeksistēja.
Lai gan nemiernieki tika nežēlīgi apspiesti, nacionālisma ideja un koloniālisma opozīcija Tuvajos Austrumos jau bija nostiprinājusies un no jauna bija redzama īsi pirms Otrā pasaules kara un pēc tā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
