Līdz pat 1950. gadam Tibetā pastāvēja no pārējās pasaules gandrīz pilnībā izolēta un savrupa sabiedrība ar unikālu kultūru. Šajā Himalaju un Kuņluņa kalnu masīvu ieskautajā teritorijā valdīja garīgais līderis Dalailama, bet valsts robežas galvenokārt sargāja fiziskais attālums un kalnu grēdas.
Situācija mainījās pēc komunistu uzvaras Ķīnas pilsoņu karā un Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas 1949. gada 1. oktobrī Mao Dzeduna vadībā. Kontinentālajā Ķīnā joprojām atradās Ķīnas republikas un tās atbalstītāju spēki, kuri galvenokārt koncentrējās Sičuaņas un Čendu provincēs uz rietumiem no Tibetas robežām, kā arī Tibetā. Tostarp viņu vidū bija arī vairāki tibetiešu tusi jeb vietvalži.
Jau 1950. gada agrā pavasarī Tibeta un komunistiskā Ķīna uzsāka diskusiju par divpusēju sarunu rīkošanu. Tajās tibetieši vēlējās panākt, lai ķīnieši respektētu Tibetas teritoriālo integritāti. Abu pušu tikšanās gan norisinājās gandrīz pusgadu vēlāk, un Ķīnas pārstāvis skaidri norādīja, ka lielvalstij ir tikai viena prasība jeb tā dēvētais "trīs punktu piedāvājums" - Tibeta jāuztver par Ķīnas daļu, Ķīna atbildēs par Tibetas drošību, kā arī uzņemsies atbildību par tās ārpolitiku un tirdzniecību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
