Līdz pat 1950. gadam Tibetā pastāvēja no pārējās pasaules gandrīz pilnībā izolēta un savrupa sabiedrība ar unikālu kultūru. Šajā Himalaju un Kuņluņa kalnu masīvu ieskautajā teritorijā valdīja garīgais līderis Dalailama, bet valsts robežas galvenokārt sargāja fiziskais attālums un kalnu grēdas.
Situācija mainījās pēc komunistu uzvaras Ķīnas pilsoņu karā un Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas 1949. gada 1. oktobrī Mao Dzeduna vadībā. Kontinentālajā Ķīnā joprojām atradās Ķīnas republikas un tās atbalstītāju spēki, kuri galvenokārt koncentrējās Sičuaņas un Čendu provincēs uz rietumiem no Tibetas robežām, kā arī Tibetā. Tostarp viņu vidū bija arī vairāki tibetiešu tusi jeb vietvalži.
Jau 1950. gada agrā pavasarī Tibeta un komunistiskā Ķīna uzsāka diskusiju par divpusēju sarunu rīkošanu. Tajās tibetieši vēlējās panākt, lai ķīnieši respektētu Tibetas teritoriālo integritāti. Abu pušu tikšanās gan norisinājās gandrīz pusgadu vēlāk, un Ķīnas pārstāvis skaidri norādīja, ka lielvalstij ir tikai viena prasība jeb tā dēvētais "trīs punktu piedāvājums" - Tibeta jāuztver par Ķīnas daļu, Ķīna atbildēs par Tibetas drošību, kā arī uzņemsies atbildību par tās ārpolitiku un tirdzniecību.
Šī piedāvājuma nepieņemšanas gadījumā Ķīna draudēja ar karu, bet tibetieši norādīja, ka vēlas saglabāt neatkarību un labas attiecības, turklāt viņi nav jāatbrīvo no imperiālistiem, jo valstī nevalda ne britu, ne amerikāņu, ne Ķīnas nacionālistu, ne arī kādi citi ārēji spēki.
Ķīnas prasības bija balstītas gan viņu vēsturiskajā izpratnē, ka Ķīnā iekļaujamas visas teritorijas, kuras jebkurā laika posmā bijušas kādas Ķīnas dinastijas pakļautībā, gan stratēģiskos apsvērumos - Tibetā sākas visas lielākās Ķīnas upes un kontrole pār Tibetu nodrošina kontroli pār tām, turklāt Tibeta ir izdevīgs aizsardzības reģions pret potenciāliem ienaidniekiem no rietumiem vai dienvidiem.
Lai gan Tibetas pārstāvji norādīja, ka nav nepieciešamības pēc Ķīnas armijas izvietošanas de facto neatkarīgajā valstī, jo apdraudējuma gadījumā Tibeta lūgs Ķīnas palīdzību, jau 7. oktobrī Ķīnas spēki pārgāja reģiona robežu un devās uz Tibetas austrumu provincē Khamā esošo Čamdo pilsētu, kurā atradās lielākā daļa Tibetas armijas.
Kampaņas mērķis nebija ar spēku ieņemt Tibetu, bet tikai sagrābt tās armiju, tādējādi piespiežot Dalailamas valdību piekrist parakstīt Tibetas reģiona iekļaušanu Ķīnā.
Šī iemesla dēļ, lai gan kaujā par Čamdo gāja bojā ap 180 tibetiešu un 120 ķīniešu, pēc pilsētas ieņemšanas komunistu attieksme pret tibetiešiem bijusi laba. Portāls "I Look China" pat vēsta, ka Tibetas karavīri pēc atbruņošanas izglītoti sociālismā. Pat Dalailama esot atzinis, ka komunisti sākotnēji nav uzbrukuši vai aplaupījuši civiliedzīvotājus.
Čamdo ieņemšanas plāns nostrādāja, un tieši pirms 65 gadiem - 1950. gada 21. oktobrī - Lhasa faktiski padevās, nosūtot savus pārstāvjus uz Pekinu. Viņiem bija pieteikts pieņemt Tibetas iekļaušanu Ķīnā, ja Dalailamas statuss tiek saglabāts, taču noraidīt divus pārējos priekšlikumus - ļaut Ķīnai atbildēt par Tibetas drošību, kā arī ārpolitiku un tirdzniecību.
Delegācijai sarunu vietā priekšā tika nolikta tā dēvētā "17 punktu vienošanās par mierīgu Tibetas atbrīvošanu" . Lai gan Tibetas pārstāvjiem bija iebildumi, viņi tika piespiesti parakstīt dokumentu, ar atrunu, ka par vairākiem punktiem diskusijas turpināsies.
Galīgo dokumenta versiju pēc aktīvām diskusijām (tās aprakstītas šeit) abas puses parakstīja 1951. gada maija beigās, bet Dalailama noteikumiem piekrita ar oficiālu vēstuli tā paša gada novembrī.
Tieša Ķīnas iejaukšanās Tibetas politiskajā dzīvē sākās vēl dažus gadus vēlāk, uzspiežot kolektivizāciju un vēršoties pret reliģiju, tostarp Ķīnas spēki nopostīja vairākus tūkstošus budistu tempļu. Tikai šajā laikā radās pirmā Tibetas pretošanās kustība, kas savu kulmināciju sasniedza 1959. gada martā, Lhasā sarīkojot visaptverošu sacelšanos.
Ķīnas armija tūlītēji īstenoja vardarbīgu nemieru apspiešanu, un aptuveni 100 000 tibetiešu, tostarp garīgais līderis Dalailama devās trimdā uz Indiju. Tur tibetieši dibināja trimdas valdību, kuru gan starptautiskā sabiedrība līdz šai dienai nav atzinusi par leģitīmu.
"Tibet Office" raksta, ka pēc sacelšanās turpmākos divdesmit gadus Tibetas kultūra tika brutāli apspiesta, un aptuveni 1,2 miljoni tibetiešu gāja bojā Ķīnas politikas dēļ, bet vēl vairāk mira cietumos un darba nometnēs. Portāls min, ka disidents un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins Ķīnas režīmu Tibetā nodēvējis par "visbrutālāko un nehumānāko salīdzinot ar jebkuru citu komunistu režīmu pasaulē".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
