Ukrainā spēkā esošais pamiers vēl nav garantija ilgstošam mieram, taču tam jau tagad ir viens svarīgs panākums – ir apgāzta Krievijas un reālistu interpretācija par kara iemesliem, uzskata ASV politiskās zinātnes profesors Aleksandrs Motils.
29. augustā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Francijas Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele vienojās, ka ar 1. septembri Ukrainas austrumos ir jāstājas spēkā pamieram. Šajā dienā šāvieni patiešām arī apklusa un pamiers lielākoties tiek ievērots, rakstā domnīcas "Atlantic Council" interneta vietnē pauž Motils.
"Separātisti pārtrauca šaut ne jau tāpēc, ka Olands vai Merkele kaut ko pateica, bet tāpēc, ka Putins viņiem lika tā rīkoties. Īsumā, Putins apturēja karu," raksta ASV Rutgersas Universitātes profesors.
Tas daudz ko pasaka par šo konfliktu, norāda pētnieks. Putins 2014. gada Krievijas invāziju Krimā un Ukrainas austrumos parasti skaidroja kā nepieciešamību aizstāvēt Ukrainas krievus un krievvalodīgos iedzīvotājus, kurus apdraudot apvērsuma ceļā pie varas Kijevā nākuši "fašisti", atgādina pētnieks.
Taču 2015. gada 1. septembrī, kad Ukrainā stājies spēkā jaunais pamiers, tie paši "ukraiņu fašisti" joprojām ir pie varas Kijevā. Turklāt tagad tiem ir vairāk nekā 400 000 kaujā rūdītu patriotisku vīru stipra armija, kurā ietilpst arī brīvprātīgo bataljoni, ko Kremlis nekad neaizmirsa nodēvēt par "fašistiem", pasvītro Motils.
"Ja krieviem un krievvalodīgajiem bija pamats baidīties par savām dzīvībām 2014. gadā, tad ir vēl vairāk iemeslu baidīties šodien," ilustrē politologs.
Tāpat Krievija un Rietumu reālisti 2014. gada invāziju skaidroja ar to, ka ASV esot organizējušas Eiromaidana protestus, cenšoties atraut Ukrainu no Krievijas ietekmes sfēras, turpina analītiķis. Otrs arguments bija NATO "nerimstošā paplašināšanās" un plāni pēc "CIP organizētā Eiromaidana" iekļaut aliansē Ukrainu, radot tiešus draudus Krievijai.
Tāpēc Maskava vienkārši reaģējusi tā, kā to darītu jebkura lielvara – parādot, ka necietīs Rietumu izplešanos, populāro konflikta skaidrojumu atstāsta Motils.
"Taču 2015. gada 1. septembrī ASV saistības Ukrainā, tāpat kā to klātbūtne un intereses, bija daudz lielākas nekā 2014. gada sākumā. Tas pats ar NATO. Alianse patiešām ir pastiprinājusi militāro klātbūtni Austrumeiropā un ieviesusi dažādus pasākumus, lai iekļautu Ukrainu savā plānošanā un procedūrās," uzskaita analītiķis.
"Īsumā, ja Rietumi bija drauds Krievijai 2014. gadā, tie ir vēl lielāks drauds Krievijai 2015. gada beigās. Un, tomēr, Krievija – tas ir, Putins – pilnvaroja pamieru," uzsver Motils.
Saskaņā ar Putina, kā arī Krievijas un Rietumu reālistu loģiku, Krievijai un separātistiem pēdējos mēnešos būtu jāturpina un pat jāintensificē kaujas Ukrainas austrumos. "Taču par spīti tam, ka visi deklarētie kara iemesli pastāv joprojām, Putins to ir deeskalējis," atzīmē politologs.
Kritiķi uz šo viedokli varētu atbildēt, ka pamiera iemesls Ukrainā ir skaidri redzams – Putins nolēmis karot Sīrijā, tāpēc Ukraina var kļūt par stratēģisku traucēkli aizmugurē, turpina analītiķis.
Tas varētu būt tiesa, taču šis izskaidrojums nepalīdz uzlabot ticamību reālistu redzējumam, viņš norāda.
"Galu galā, ja Sīrija 2015. gada 1. septembrī bija stratēģiski daudz svarīgāka par Ukrainu 2015. gada 1. septembrī, tad tai būtu bijis jābūt stratēģiski daudz svarīgākai dažus pēdējos Sīrijas pilsoņu kara gadus, kad Krievijas sabiedrotais prezidents Bašars al Asads bija aizsardzības pozīcijās un teroristu grupa ISIS ["Islāma valsts"] apdraudēja Krievijas intereses," pamato Motils.
"Patiešām, kā racionālais Krievijas līderis varēja nolemt sākt iet karot Ukrainā – domājams, stratēģiski mazāk svarīga problēma – , kad daudz svarīgākas Krievijas intereses tika apdraudētas Sīrijā?" vaicā pētnieks.
Kāds Krievijas uzvedību varētu skaidrot kā iracionalitāti vai izpratnes maiņu, paredz Motils. Taču, ja Putins rīkojies iracionāli, tad pilnīgi nederīgi izrādās racionālistu apsvērumi par Krievijas kara Ukrainā pamatotību, viņš secina.
Lai vai kādi ir Krievijas karu izskaidrojumi, "centrālā loma daudz vairāk ir piešķirama Putinam, nevis Ukrainas iekšējiem apstākļiem vai Rietumu draudiem", rezumē Motils.
"Izskaidrojošā modeļa pamatā var būt cilvēks Putins, vai psihopāts Putins. Vai arī tas var būt ar mačo tēlu apsēsts ļoti centralizētas un institucionāli vājas autoritāras sistēmas līderis, kura leģitimitātei nepieciešama militāra sišana pie krūtīm un imperiāla ieroču žvadzināšana," raksta politologs.
"Skaidrs ir tas, ka Putins sāka karu un Putins var to izbeigt," secina Motils, turpinot, ka Krievijas "objektīvās" nacionālās intereses, piemēram, Ukraina un tās "nonākšana fašistu rokās", izrādās diezgan nepamatotas.
"Rietumu politiķiem, cenšoties panākt Ukrainā ilgstošu mieru, būtu labi paturēt prāta Putina centrālo lomu. Tā nav Krievija, Ukraina vai Rietumi, kam jāmainās, lai būtu iespējams miers. Tas ir Putins," nobeidz profesors Motils.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
