Nobela prēmijas laureāte Aleksijeviča aicina uz 'revolūciju cilvēku prātos'  (20)

"Manuprāt, ir nepieciešams pretoties," Aleksijeviča atklājusi intervijā "Radio Brīvā Eiropa", atbildot uz jautājumu par pārmaiņu iespējamību Putina Krievijā un Lukašenko Baltkrievijā – valstīs, kuras vairākus gadus pārvalda autoritārs līderis. Aleksijeviča norāda, ka izmaiņas cilvēku domāšanā būtu milzīgs solis izmaiņu panākšanā viņas valstī un visā pasaulē.

"Ar to es nedomāju skriešanu uz barikādēm un šaušanu. Es neatbalstu revolūcijas, jo vēsturē tās novedušas tikai pie asins izliešanas. Mums ir nepieciešama revolūcija, taču tai jānotiek cilvēku prātos. Karš jau sen būtu jāsalīdzina ar kanibālismu – 21. gadsimtā mēs joprojām problēmas risinām tāpat, kā to darīja cilvēki, kuri valkāja dzīvnieku ādas. Vienīgā atšķirība – viņi nogalināja ar vālēm, bet mēs izmantojam masu iznīcināšanas ieročus."

Būdama dedzīga totalitārisma kritiķe, Aleksijeviča rakstījusi par notikumiem, kas 20. gadsimtā ietekmēja Baltkrieviju – nacistu okupāciju, Černobiļas kodolkatastrofu un Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā.

Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija rakstniecei un žurnālistei piešķīra Nobela prēmiju, nosaucot viņas darbus par "pieminekli mūsu laika ciešanām un drosmei". Tikmēr neviens no viņas krievu valodā sarakstītajiem darbiem nav ticis publicēts Baltkrievijā, kopš 1994. gadā pie varas nāca Lukašenko.

Kad 8. oktobrī tika paziņots prēmijas laureāts, Lukašenko sākotnēji apsveica Aleksijeviču, kas nav kautrējusies kritizēt Baltkrievijas līderi, taču viņš vēlāk apšaubīja viņas patriotismu, kad viņa negatīvi izteicās par viņa režīmu. "Daži no mūsu māksliniekiem, radošām personībām un pat Nobela prēmijas laureātiem ir devušies aiz robežas, lai gāztu dubļus pār savu valsti," oktobra beigās sacīja Lukašenko.

Aleksijeviča, kas dzimusi pirms 67 gadiem Padomju Ukrainā baltkrievu tēvam un ukraiņu mātei, sacīja, ka šāda veida aprunāšana nevienam Baltkrievijā nenāk par labu. "Runājot par Lukašenko, man ir tiešām žēl, ka Baltkrievijai tik grūtā brīdī mēs nerunājam par svarīgāko," viņa sacīja, "diviem cilvēkiem, kuriem pieder sava veida simbolisks kapitāls, būtu jādod saviem cilvēkiem cerība, nevis publiski jāstrīdas."

Kad jautāta, vai tādi rakstnieki, kā viņa, varētu kaut kā ietekmēt Lukašenko, kuru daži kritiķi dēvē par "Eiropas pēdējo diktatoru", Aleksijeviča nav pārliecināta. "Es pat īsti nezinu, vai literatūra mūsdienās var ietekmēt politiķus. Tas laiks ir aizgājis. Taču tajā pašā laikā politiķi ir atkarīgi no mums. Ja viņi ir patiesi politiķi, viņi spēs sadzirdēt, kur viņi ir un ar ko."

Aleksijeviča arī izsaka apbrīnu Nadjai Savčenko – ukraiņu pilotei, kuru Krievijā apsūdz par divu Krievijas žurnālistu slepkavību Ukrainas austrumos.

Savčenko dienēja kā brīvprātīgā cīņās pret Krievijas atbalstītajiem separātistiem, un Krievijā viņa tika apsūdzēta koordinātu atklāšanā pirms mīnmetēja uzbrukuma 2014. gadā, kurā bojā gāja abi žurnālisti. Savčenko un viņas atbalstītāji apgalvo, ka apsūdzības ir nepatiesas un viņa tikusi sagūstīta un nelegāli pārvesta uz Krieviju tiesāšanai. Cilvēktiesību grupas un Rietumu valstis ir pieprasījušas viņas atbrīvošanu.

"Protams, Nadja zina daudz vairāk par karu nekā es, lai gan esmu klausījusies simtiem stāstu par karu un pati bijusi Afganistānā. Taču manis pieredzētais karš nekādi nebija tik dramatisks un saspringts kā Nadjas piedzīvotais," intervijā "Radio Brīvā Eiropa" sacīja Aleksijeviča, kuras pirmais romāns "Kara nesievišķīgā seja" balstīts uz iepriekš nedzirdētiem sieviešu stāstiem, kuras cīnījās pret nacistisko Vāciju Otrā pasaules kara laikā.

Aleksijeviča uzskata, ka tiesa Krievijas pilsētā Rostovā apsūdz Savčenko par to, ka viņa aizstāv savu valsti un ir spēcīga sieviete. "Nadja ir ļoti spēcīgs un apbrīnojams cilvēks, ļoti neparasta sieviete – neparasta mūsdienām. Un par to viņa tiek tiesāta."

Rakstniece iepriekš zvērējusi darīt visu Savčenko lietas labā, runāt par to "uz katra ielas stūra" un parakstīt ikvienu petīciju, kurā pieprasīta viņas atbrīvošana. Taču viņa atzīst, ka ir "izmisusi un jūtas bezpalīdzīga". "Tu vari būt trīskārtējs Nobela prēmijas ieguvējs, bet tik un tā nespēt izmainīt visprimitīvāko cilvēku uzvedību, visprimitīvākos politiskos uzskatus."

Vienlaikus Aleksijeviča saka, ka aizstāvēt tādus cilvēkus kā Savčenko ir ļoti svarīgi, lai cilvēku prātus rosinātu pārmaiņas. "Tādejādi mēs izglābjam paši sevi un saglabājam apkārtējo cieņu. Viņi nejūtas vieni un pamesti. Mēs varam augt un attīstīties tikai kopā, un mums ir jāparāda, kā mūsu ir daudz."