Eiropā redzams populisma uzvaras gājiens
"Sauciet to par Putinomiku Krievijā, Orbānomiku Ungārijā, Erdoganomiku Turcijā vai Berluskonomikas desmitgadi Itālijā, no kuras valsts vēl joprojām cenšas atgūties. Drīz noteikti redzēsim arī Kačiņskonomiku Polijā," Rubini raksta portālā "Project Syndicate".
Viņš skaidro, ka visas šīs variācijas balstās uz vienu un to pašu ideju. Ekonomists norāda, ka šāds "līderis nāk pie varas, kad novārdzinātā ekonomika noved pie stagnācijas".
"Ievēlētais vadītājs tad sāk samazināt politisko brīvību, stingri kontrolējot medijus, īpaši televīziju. Tad viņš īsteno pret Eiropas Savienību vai pret citām starptautiskām organizācijām vērstu politiku.
Šis līderis arī iestājas pret brīvo tirdzniecību, globalizāciju, imigrāciju un tiešām ārvalstu investīcijām, dodot priekšroku vietējiem strādniekiem un uzņēmumiem, konkrētāk, valstij piederošiem uzņēmumiem un līdzvērtīgas varas privātajiem uzņēmumiem un finanšu grupām. Dažos gadījumos klaji rasistiskas partijas atbalsta šādu valdību vai arī pamatīgāk padziļina autoritārisma un antidemokrātijas periodu," jauno vairāku Eiropas valstu līderu politiku raksturo Rubini.
Viņš gan norāda, ka pagaidām šāda politika nav vērojama lielākajā daļā Eiropas valstu, lai gan šādu politiķu popularitāte aug gandrīz visur. "Marinas Lepēnas "Nacionālā fronte" Francijā, Mateo Salvini "Lega Nord" Itālijā un Naidžela Farādža "Apvienotās Karalistes neatkarības partija" Krievijas antiliberālo valsts kapitālismu redz kā paraugu un prezidentu Vladimiru Putinu kā līderi, kurš pelnījis apbrīnu. Arī Vācijā, Nīderlandē, Somijā, Dānijā, Austrijā un Zviedrijā aug pret ES un pret imigrantiem noskaņotu populistisku labējo partiju popularitāte," skaidro ekonomists.
Rubini raksta, ka, lai gan lielākā daļa viņa minēto partiju ir sociāli konservatīvas, to īstenotajai ekonomikas politikai, kuru raksturo bailes, ka liberālais kapitālisms un globalizācija iznīcinās nacionālo identitāti un suverenitāti, ir daudz kopīga ar populistiskām kreisajām partijām, piemēram, "Syriza" Grieķijā, "Podemos" Spānijā un Itālijas "Piecu zvaigžņu kustību".
Pārlieks nacionālisms atgādina vēsturi
"Krīze un ekonomiskā stagnācija 1930. gadā izraisīja Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, Musolini Itālijā un Franko Spānijā. Varbūt šodienas līderi, nav tik politiski bīstami kā viņu 1930. gada priekšteči, taču viņu ekonomiskais korporatīvisms un autokrātiskais stils ir ļoti līdzīgs," brīdina profesors.
Viņš uzskata, ka nacionālistu popularitāte nav nekas pārsteidzošs un to veicinājusi gan ekonomiskā stagnācija un augsts bezdarbs, gan pieaugoša nevienlīdzība un nabadzība, kā arī iespēju trūkums. Mazsvarīgas neesot arī bailes, ka migranti un minoritātes "zog" darbus un ienākumus.
"Naids pret globalizāciju, brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla, darbaspēka un tehnoloģiju apriti, kas vērojams daudzās valstīs, arī ir antiliberālisma demagogu nopelns," rezumē Rubini.
"Ja ekonomiskās grūtības kļūs smagākas un drīz vien nepieaugs nodarbinātība un algas, populistiskās partijas nāks pie varas vairākās Eiropas valstīs. Vēl sliktāk – atkal ir apdraudēta eirozona, Grieķijas aiziešanai radot domino efektu, kas galu galā izraisīs eirozonas sabrukumu. Arī Lielbritānijas izstāšanās no ES var radīt Eiropas sairšanu, turklāt dažas no valstīm - Lielbritānija, Spānija un Beļģija - var sagraut pašas sevi," uzskata ekonomists.
Rubini atgādina, ka "Lielā depresija" 30. gados radīja autoritāras varas režīmus Eiropā un pat Āzijā, kas noveda pie Otrā pasaules kara. Viņaprāt, šāda scenārija atkārtošanās šobrīd nav iespējama, jo gan centrēji labējās, gan centrēji kreisās partijas joprojām atbalsta lielākā daļā Eiropas valdošo liberālo demokrātiju, progresīvo ekonomikas politiku un stingro pabalstu sistēmu. "Tomēr augošais populisms var atvērt Pandoras lādi, kas novestu pie neparedzamām sekām".
Eiropa un eirozona īpaši jāsargā
"Pieaugošais antiliberālisma vilnis nozīmē, ka eirozonas vai ES nosargāšana ir īpaši svarīga.
Lai tas notiktu ir nepieciešama strukturāla makroekonomikas politika, kas sekmētu pieprasījuma pieaugumu, darbavietu izveidi, samazinātu ienākumu un bagātības nevienlīdzību, nodrošinātu iespējas jauniešiem un integrētu, nevis atstumtu bēgļus un ekonomiskos migrantus.
Tikai stingra politika var apturēt Eiropas ieslīdēšanu stagnācijā un nacionālistu populismā. Ja rīkosimies tik kūtri, kā to darām pēdējos piecus gadus, situācija tikai pasliktināsies," raksta Rubini
Viņš uzskata, ka nerīkojoties tūlīt, var sākties pakāpenisks Eiropas Savienības sabrukums un nacionālistu režīmu nākšana pie varas. "Par līdzīgām situācijām var lasīt Džordža Orvela "1984", Oldesa Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule" un Mišela Velbeka jaunākajā romānā "Pakļaušanās". Jācer, ka šie stāsti paliks tikai grāmatās," brīdina profesors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
