Šā gada vasara noteikti ir viens no pēdējiem brīdinājuma signāliem Eiropai, jo tai jāstājas pretī vēl neredzētai un nekontrolētai masveida imigrācijai no dienvidiem. Bez humanitārās krīzes mēs piedzīvojam arī eksistenciālu pārbaudījumu Eiropas nākotnei un drošībai.
Iepriekš nerisinātas migrācijas problēmas
Visu vasaru migrantu pūļi gāzās Eiropā - pa Egejas jūru Kosas salā, cauri Itālijas dienvidiem un Balkānu valstu teritoriju no tādām kara plosītām valstīm kā Lībija, Sīrija, Irāka, Afganistāna, Sudāna, Somālija, Eritreja, Mali un vairākām Āfrikas valstīm. Retais paliek tajā ES valstī, kurā sākotnēji ierodas. Lielākā daļa vēlas nonākt Francijā, Vācijā vai Lielbritānijā.
Valstis, kas nav Eiropas Savienībā, kļuva par nelegālās migrācijas vārtiem - Maķedonija un Serbija nespēja vai nevēlējās īstenot pasākumus plūsmas mazināšanai, kas pamudināja Ungāriju būvēt sienu uz robežas ar Serbiju. Vēl sliktāk ir tas, ka visas ES valdības atsakās uzņemties atbildību un apsūdz citas Eiropas valstis vienaldzībā, pieprasot kvotu sistēmas izveidi migrantu problēmas risināšanā, aizmirstot par augošo spiedienu uz tām valstīm, kuras migranti patiesībā iecerējuši sasniegt.
Vācija nesen paziņoja, ka gatavojas patvēruma meklētāju skaita sprādzienam no 200 000 līdz vismaz 450 000 un pat tuvu miljonam. Arī Francija ir pārplūdināta, migrantu masām koncentrējoties Kalē pilsētā blakus Lamanša tunelim.
Tā tas nevar turpināties mūsu valstīs. Vairums eiropiešu imigrāciju tagad uzskata par eksistenciālu draudu. Tas nav saistīts tikai ar šīs vasaras dramatiskajiem notikumiem, bet gan ilgi augošas un satraucošas parādības materializēšanos, kuru valdības spēj kontrolēt arvien mazāk un kas saistīta ar vairākiem draudiem:
- "Islāma valsts" tagad ir novietojusies Lībijas krasta teritorijās un plāno, kā grupējums pats atklāti paziņojis, izmantot migrantus kā ieroci Eiropas valdību destabilizācijai, izmantojot mūsu pašu vērtības un likumus savā labā;
Īsāk sakot, Eiropas migrācijas un demogrāfiskās grūtības ir nostādījušas mūsu valdības patiesības mirkļa priekšā.
Tuvojoties 2017. gada vēlēšanām Francijā, valsts šķietami turpina ignorēt sabiedrībā augošo naidu un neiecietību pret imigrāciju, kas var novest pie politiskās pašnāvības un Marinas Lepēnas "Nacionālās frontes" nākšanu pie varas, kas pašreiz pārstāv vairāk nekā ceturtdaļu franču vēlētāju un apgalvo, ka ir pirmā īstā franču partija kopš uzvaras parlamenta vēlēšanās 2014. gada maijā.
Kā līdz šim norisinājusies imigrācija Francijā
Imigrācija uz Franciju līdz pat 60. gadiem notika galvenokārt no citām Eiropas valstīm, taču kopš tā laika par galveno imigrantu izcelsmes vietu kļuvusi Āfrikas ziemeļu daļa un Sāhela.
Politiskā nestabilitāte, konflikti, neesošā attīstība, kā arī daudz bagātākās un demogrāfiski vājākās Eiropas tuvums vēl vairāk palielinās cilvēku kustību no dienvidiem uz ziemeļiem. Turklāt Ziemeļāfrikā un Subsahāras Āfrikā reiz bija Francijas kolonijas, tāpēc tieši Francija ir šo imigrantu galamērķis.
Savukārt tādēļ, ka imigranti ir pārsvarā musulmaņi - kulturāli ievērojami atšķirīgāki - imigrācija ir kļuvusi par nopietnu Francijas nacionālās identitātes un politikas problēmu. Francija veiksmīgi spēja asimilēt Eiropas imigrantus, kas galvenokārt bija kristieši un ebreji.
Taču brīdī, kad ienāca kulturāli tik atšķirīga un prasīga migrantu plūsma, valstī bija nostiprinājusies 1968. gada kulturālā marksisma un sabiedrības tiesību ideoloģija, kas atmeta asimilāciju un pieņēma vairāk liberālo, taču mazāk efektīvo un godīgo "integrēšanu". Francijas populācijai ievērojami pārveidojoties, šīs izmaiņas noveda pie sabiedrības kulturālas šķelšanās, savtīgām sabiedrībām dzīvojot blakus viena otrai augošās bailēs un necieņā - ar dažādām sociālām, reliģiskām un ģērbšanās normām, kā arī atšķirīgām valodām.
Francijā imigrācija neatbilst valsts ekonomiskajām vajadzībām - tā galvenokārt saistīta ar patvēruma meklēšanu un ģimenes atkalapvienošanos. No 200 000 migrantu, kas katru gadu ierodas Francijā, tikai 7 % stājas darba attiecībās, pārējā daļa pārtiek no dažādiem pabalstiem. Tikai 16 000 uzturēšanās atļauju tika izsniegtas 2012. gadā, pamatojoties uz darba līgumu, taču valdība izsniedza 51 000 laulību līgumu kopiju, kas noslēgti ārpus Francijas, kas ir divreiz vairāk nekā pirms desmit gadiem.
To visu papildina pārmērīgi dāsna Francijas sociālā/pabalstu sistēma - pretēji franču strādniekiem un nodokļu maksātājiem ikviens ārzemnieks Francijā var izmantot medicīnisko aprūpi bez jebkādiem ierobežojumiem, pateicoties "Valsts medicīniskai palīdzībai" (AME), kas 2014. gadā valstij izmaksāja vienu miljardu eiro.
Periodiska nelegālo migrantu "regularizācija", viegla pilsonības iegūšana, sociālie un ģimenes pabalsti bērnu skološanai un citas "tiesības" (mājokļi, bezmaksas sabiedriskais transports) ir nozīmīgi faktori, kas piesaista imigrantus.
Tāpēc ir acīmredzams, ka vēl nepieredzēta apjoma ilgstoša migrācijas plūsma novedusi Francijas sociālo sistēmu uz sabrukuma robežas.
Francija nespēj risināt migrācijas problēmas
Francijas valdība nespēj kontrolēt un noteikt patieso imigrācijas apjomu - līdz 1990. gadam oficiālais imigrantu skaits valstī tika raksturots kā "stabils", kas bija apmēram 3 miljoni (no kuriem 150 000 piešķirta Francijas pilsonība), taču tas bija neprecīzs situācijas izvērtējums, salīdzinot šo skaitu katru gadu.
Imigrantu skaits pieauga par aptuveni diviem miljoniem desmitgadē pēdējo četrdesmit gadu laikā, neņemot vērā šajās ģimenēs dzimušos.
Tas ir ļoti nekonkrēts situācijas izvērtējums, jo Francijā par spīti pasaules valstu un ANO Cilvēktiesību institūciju nosodījumam ir nekonstitucionāli ņemt vērā tautību un kulturālo vai reliģisko piederību, veicot tautas skaitīšanu.
Tas ir saistīts gan ar Francijas Republikas ideālu (kur Francijas pilsoni raksturo viņa piederība Francijas nācijai, noliedzot jebkādu reliģisko vai sabiedrisko piederību), gan bēdīgi slavenos rases likumus, kas tika izveidoti nacistu okupācijas laikā Višī Francijā 1941. gadā. Tādēļ valstī nepastāv oficiāls veids, kā iegūt skaidru informāciju par Francijas iedzīvotāju sastāvu, kas ļautu īstenot atbilstošāku imigrācijas politiku.
Tas ir ne tikai bezatbildīgi, bet arī bīstami - ja nav skaidras informācijas par situāciju valstī, tas stiprina bailes par "lielo aizstāšanu" vai "Francijas islamizāciju". Kulturālo un reliģisko atšķirību ignorēšanai ir graujošs efekts sabiedriskās kārtības jomā, piemēram, jautājumos par čadru nēsāšanu, halāla maltītēm skolās, vīriešu un sieviešu nodalīšanu publiskajos baseinos vai musulmaņus pārstāvošajām institūcijām.
Agrāk Francijas valdība varēja panākt kristiešu un ebreju reliģiskās institūcijas pieņemt reliģijas un politikas nošķirtības principus. Taču nesenie centieni to pašu izdarīt ar islāmu ir veicinājuši apšaubāmas legalitātes institūciju izveidi, kas tiek spēcīgi ietekmētas no ārpuses.
Francijā strauji pieaug salafistu un vahabistu skaits, pateicoties ārvalstu nodibinājumiem, kas atbalsta islāma interpretāciju pretēji afrikāņu īstenotajai praksei.
Rezultātā Francijas sabiedrība ir arvien sadrumstalotāka un vardarbīgāka - vienā pusē ir atstumtā Francijas musulmaņu jaunatne, kuru raksturo nemieri, ebreju un kristiešu nīšana, kā arī radikalizācija un džihādisms, īpaši Sociālajos tīklos un cietumos (kur 80 % ieslodzīto ir musulmaņi), arvien vairāk brīvprātīgajiem pievienojoties "Islāma valstij" un citiem teroristiskajiem grupējumiem.
Tas viss savukārt novedis pie augošas arābu un musulmaņu ksenofobijas.
Kā Francijai risināt ar migrāciju saistītas problēmas
Francijas valdībai un politiķiem tagad ir neiespējami un pat ļoti bīstami turpināt ignorēt šo problēmu, kas būtībā izšķirs 2017. gada vēlēšanu rezultātus.
Ir pēdējais laiks valstij pildīt savus pienākumus visos līmeņos:
2) Ir jābeidz domāt, ka Eiropas Savienība spēs sniegt jau gatavus risinājumus vai vienmēr būs daļa risinājuma - imigrācija nav tā joma, kurā ES dalībvalstīm ir ērti sadarboties. Kopīgas politikas izveide aizņemtu pārāk daudz laika un novestu pie risinājumiem, kurus atļautu nacionālo interešu sadursme. Vienīgi pārņemot nacionālo kontroli pār migrācijas plūsmu uz Franciju, mēs varam cerēt uzlabot mūsu imigrantu integrācijas procesu.
- Pirmkārt, ir jāatceļ bezjēdzīgie sociālistu valdības pieņemtie lēmumi, kas tikai situāciju pasliktinājuši. Manuela Vala valdība, kas spēcīga ir tikai vārdos, ir par 23 % samazinājusi no Francijas izraidīto nelegālo imigrantu skaitu. Tajā pašā laikā, palielinot "regularizācijas" (tā dēvē pastāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nelegālajiem imigrantiem) par 30 % - 2013. gadā piešķirti 46 000 uzturēšanās atļauju (par 16 000 vairāk nekā iepriekšējā gadā), kad ieradās vēl 70 000 (6200 mēnesī) nedeklarētu imigrantu. Tāda situācija ir arī pilsonības piešķiršanas jomā - tagad katru gadu 100 000 cilvēku iegūst pilsonību, salīdzinot ar 46 000 2012. gadā. Turklāt vairāku gadu uzturēšanās atļauju vispārināšana ir veicinājusi patvēruma meklētāju bumu, kas 2013. gadā bija 60 000.
- Otrkārt, ir jāstiprina un atbilstoši jāpiemēro ar imigrantiem saistītie tiesību akti - palīdzība nelegālajiem imigrantiem ir jāuzskata par noziegumu, kā tas bija, pirms sociālistu valdība to 2012. gadā mainīja. Nelegāla robežas šķērsošana ir jāuzskata par noziegumu tāpat kā pārējā pasaulē (Šengenas zona ir vairojusi bezatbildību). Regularizācijas ir jāizbeidz, nelegālie imigranti ir sistemātiski jāizraida no valsts, ir jābeidz praktiski automātiskā pilsonības piešķiršana. Ieslodzītie ārzemju noziedznieki pēc ieslodzījuma beigām ir jāizraida no valsts; ārzemniekiem, kuri rada draudus nacionālai drošībai, ir jāatņem pilsonība un viņi jāizraida. Francijas nacionālajiem teroristiem vai potenciālajiem teroristiem ir jāatņem pilsonība, ja viņi ir dubultpilsoņi, kā to nesen izdarījusi Kanāda. Visbeidzot, Francijai ir jāīsteno Lielbritānijas Kamerona valdības izstrādātie pasākumi viņa "Briti vispirms" politikas ietvaros - nelegālo imigrantu izraidīšana pirms jebkādas iespējas to pārsūdzēt tiesā, pienākums namsaimniekiem dokumentēt un paziņot par īrnieku uzturēšanās atļaujām, aizliegums bankām atvērt kontus nelegālajiem imigrantiem, sankciju ieviešana viltotiem skolu dokumentiem un mājokļa palīdzības sniegšana tikai divus gadus pēc legālā imigranta ierašanās valstī.
- Treškārt, ir jāpārskata imigrācijas politikas kritēriji - par prioritāti ir jākļūst ekonomiskai imigrācijai, kuru nosaka Francijas uzņēmumu vajadzības un imigrantu profesionālās prasmes un pieredze. Ģimeņu atkalapvienošanās un patvēruma piešķiršana ir kārtīgi jāpārskata un jāsamazina. Beidzot jāīsteno etniska, kulturāla, reliģiska un ģeogrāfiska tautas skaitīšana, ja nepieciešams, ar referenduma palīdzību, kas palīdzētu izvērtēt un saprast imigrantu vajadzības, kā arī stabilizētu imigrācijas politiku ekonomikas aspektā.
- Ceturtkārt, ir jābeidz iedrošināt migrantu plūsma, pārskatot mūsu pārāk pievilcīgo sociālo un drošības politiku. Francija, iespējams, ir migrantiem visiekārojamākā valsts Eiropā, pateicoties mūsu pabalstu sistēmai. Ņemot vērā valsts ekonomisko stāvokli un sociālo deficītu, šādas sistēmas turpināšana ir pašnāvnieciska - tā ne tikai veicina masu imigrāciju, bet arī pārliecina Francijas nodokļu maksātājus (kuri finansē šo sistēmu) par to, ka Francijas pabalsti ir vienvirziena iela, kurā priekšroka ir imigrantiem bezdarbniekiem, nevis strādājošiem frančiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka Centrāleiropas un Rietumeiropas valstis atsakās no kvotu sistēmas migrantu uzņemšanai - kāpēc viņiem būtu jāmaksā par mūsu sociālās sistēmas radītajām sekām? Sociālo pabalstu jomā prioritātei vispirms ir jābūt tautai. Atkal prātā nāk Kanādas 2014. gada reformu piemērs. Ietaupīto naudu varētu ieguldīt valsts attīstībā vai militāro spēku izvietošanā.
- Piektkārt, migrācijas plūsmas kontrolei ir jākļūst par nopietnu ES ārpolitikas un NATO jautājumu, ne tikai humanitārās palīdzības sniegšanas jomā, bet arī militāro operāciju jomā. Militāra iejaukšanas dažkārt ir nepieciešama, piemēram, cīnoties pret "Islāma valsti" Tuvajos austrumos. Kādas aptaujas dati liecina, ka 55 % franču atbalsta bruņotu operāciju īstenošanu pret "Islāma valsti". Taču lai šīs operācijas būtu efektīvas, tās ir atbilstoši jāizplāno, jāpagarina, jānodrošina aprīkojums un jāfinansē. Turklāt tām jābalstās uz reālistisku stratēģiju.
- Sestkārt, Šengenas vienošanās ir jāpārskata un jāstiprina - tās tika pieņemtas laikā, kad masveida imigrācija nebija sasniegusi šodienas apmērus. Tās arī balstījās uz ilūzijām - uz uzskatu, ka kaimiņvalstis, kuras de facto pārvalda mūsu robežas, savas sargātu gluži, kā mēs to darītu paši.
- veikt izmaiņas tā, lai Šengenas vienošanās attiektos tikai uz tām dalībvalstīm, kuras spēj efektīvi pārvaldīt savas robežas.
- atsākt nacionālo robežkontroli, ko Šengenas vienošanās patiesībā atļauj. Eiropas brīvās pārvietošanās pamatprincipus varētu saglabāt, ieviešot ES pilsoņiem elektronisku identifikācijas sistēmu, kas būtu līdzīga "Nexus" sistēmai starp ASV un Kanādu, par kuru abas valstis vienojās 2011. gadā.
Visbeidzot - balstoties uz visām iepriekš aprakstītajām idejām, ir jāpārskata Eiropas un arī starptautiskie tiesību akti par imigrāciju un patvēruma tiesībām. Kā Tonijs Blērs pirms pāris gadiem rakstīja savos memuāros "Ceļojums" - līgumi un tiesību akti šajās jomās ir novecojuši un vairāk piemēroti 1945. gadam.
Eiropas valstu līderiem un institūcijām ir pienākums būt drosmīgiem un striktiem šajā jutīgajā jautājumā. Ja tas nenotiks, populistiskās valdības, kurām svešs jebkāds eiropeisks gars un politiskais liberālisms, pārņems varu un to izdarīs daudz brutālākā veidā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
