Piecas pilsētas, kuras cilvēce zaudējusi cīņā ar dabu  (10)

Tomēr pasaulē vairākas pilsētas cilvēki bijuši spiesti pamest pēc cilvēces neveiksmīgas cīņas ar dabu. Piedāvājam iepazīt piecas no tām:

Pirmā mūsu sarakstā ir Austrālijas rietumos šķietamā nekurienē esošā Vitenūma, kuru evakuēja 1970. gadu beigās. Portāls "AtlasObscura" raksta, ka kontinenta pazīstamākā spoku pilsēta ir arī Austrālijas lielākās rūpnieciskās katastrofas vieta.

No 1943. līdz 1966. gadam Vitenūmā tika iegūti vairāk nekā 165 000 tonnu azbesta. Taču cilvēku nepietiekamās zināšanas par azbesta bīstamību noveda pie tā, ka toksiskie putekļi izplatījās pa visu pilsētu – tie pieķērās raktuvēs strādājošo drēbēm, piesārņoja mājas, dārzus un sabiedriskās ēkas, tostarp izglītības un ārstniecības iestādes.

No 20 000 cilvēku, kas tajā laikā strādāja vai dzīvoja Vitenūmā, aptuveni 25% ir miruši ar no azbesta izraisītām kaitēm – azbestozes, plaušu vēža vai mezoteliomas. Lai gan zināšanas par šo putekļu kaitīgumu pamazām izplatījās, tikai 1978. gadā pieaugošās veselības problēmas lika veikt pilnīgu pilsētas evakuāciju.

Kopš tā laika pilsēta ir pazudusi pat no lielas daļas karšu. Tā atrodas plašajā un kalnainajā Pilbāras reģionā, nošķirta no jebkādiem ceļiem un elektrotīkliem. Varas iestādes arī cenšas atrunāt tūristus no šīs vietas apskates, noņemot tās vārdu no ceļazīmēm un vietējos informācijas centros izplatot skrejlapas ar ziņojumu "Vitenūmas apmeklēšana nav jūsu dzīvības vērta". Par spīti pūliņiem, pilsētā joprojām dzīvo daži iedzīvotāji un strādā vientuļš dārglietu veikals.

Ķīnas Sičuaņas provincē 2008. gada 12. maijā zemestrīcē bojā gāja gandrīz 70 000 cilvēku un aptuveni 18 000 tika pasludināti par bezvēsts pazudušiem.

Astoņas balles stipro zemestrīci varēja just pat Pekinā un Šanhajā. Kopumā aptuveni 4,8 miljoni cilvēku palika bez mājām. Valsts vadība solīja ieguldīt triljonu juaņu jeb aptuveni 145 miljardus eiro atjaunošanas darbos.

Tomēr pēc ilgiem gadiem situācija nav daudz mainījusies un viens no Sičuaņas apdzīvotākajiem apgabaliem joprojām ir drupās. Tostarp viena šāda spoku pilsēta ir Beičuaņa.

Pilsēta 2008. gada zemestrīcē pamatīgi cieta – sabruka divas Beičuaņas vidusskolas ēkas, bojā ejot vairāk nekā 1300 skolēniem. Pilsētas neveiksmīgā novietojuma dēļ tā piedzīvoja arī vairākus pēcgrūdienus, viens no kuriem notika 2008. gada 1. augustā ar 6,1 baļļu stiprumu, radot pilsētai vēl lielāku postu.

80% ēku bija pavisam iznīcinātas vai atzītas par neatjaunojamām. Pilsēta tika pilnībā pamesta un saglabāta kā Beičuaņas Zemestrīces muzeja daļa, Tagad ceļotāji no Ķīnas un visas pasaules dodas to apskatīt un izrāda cieņu vairākiem tūkstošiem bojā gājušo.

Kolorado štats 19. gadsimtā piedzīvoja milzīgu nekustamā īpašuma bumu, daudziem drosmīgiem ceļotājiem dodoties uz rietumiem zelta, zemes un brīvības meklējumos.

Šie zelta gadi ir atstājuši neskaitāmas sabrukušas lauku mājas, raktuves un kalnu nometnes. Dažas no štata vecākajām spoku pilsētām ir pamestas vairāk nekā gadsimtu – tiklīdz beidzās rezerves, zeltrači šīs pagaidu pilsētas atstāja un devās uz nākamo, tomēr Gilmenas raktuves Īglas apgabalā vēl pirms pāris desmitiem gadu tika aktīvi izmantotas.

Gilmenas pilsēta atrodas klints malā, bet raktuves - tieši zem apmetnes. Tās pēdējo reizi izmantoja 1984. gadā, kad Vides aizsardzības aģentūra pavēlēja vietu evakuēt.

Pilsētas augsnē, zemes virskārtā un gruntsūdeņos tika atklāts augsts arsēna, kadmija, vara, svina un cinka piesārņojuma līmenis, kas radīja pietiekamu risku, lai veiktu pilnīgu pilsētas un tās apkārtējās teritorijas evakuāciju. Kopš 1986. gada reiz plaukstošā Gilmena ir gandrīz pilnībā aizmirsta, norāda "AtlasObscura".

Zudusī Ani pilsēta starp Ahurjanas upi austrumos un Čackadzoras ieleju rietumosbija viduslaiku Armēnijas galvaspilsēta. No 961. līdz 1045. gadam tā bija mūsdienu Armēnijas un Turcijas austrumu daļas pārvaldes centrs ar īpaši nocietinātu cietoksni.

Agrāk pazīstama kā "Tūkstoš un vienas baznīcas pilsēta" Ani atradās arī svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā, kas to padarīja par ļoti apdzīvotu un plaukstošu galvaspilsētu. Pilsēta bija izslavēta ar savu attīstīto arhitektūru - gan militāriem nocietinājumiem, gan sarežģītām baznīcām un pilīm.

Liktenīgajā 1319. gadā pilsētu piemeklēja nelaime – spēcīga zemestrīce radīja vēl neredzētus postījumus, gāžot torņus un sagraujot ēku pamatus. Liela daļa no pilsētas 200 000 iedzīvotājiem gāja bojā, bet pārējie evakuējās, kā rezultātā sagrautā Ani palika tukša.

Aizmirstā galvaspilsēta, kas reiz varēja mēroties gan skaistumā, gan ekonomiskajā varā un militārajā spēkā ar Damasksu un Konstantinopoli, joprojām ir drupās. Tā mūsdienās atrodama Karsas ilā Turcijā gandrīz blakus Armēnijas robežai.

Ārkraita, dažreiz saukta par Ārkraittaunu, bija apmetnes vieta Dārbišīras grāfistē Anglijā. Tur reiz aktīvi tika iegūtas ogles, un Ārkraita vairākus gadus bija sava apgabala ogļu rūpniecības centrs.

Salīdzinoši nesenajā 1988. gadā atklājās, ka metāna gāzes emisijas no zemes rada nopietnus draudus Ārkraitas iedzīvotājiem. Bez lielām diskusijām iedzīvotāju veselības, kā arī rūkošās ogļu rūpniecības dēļ Dārbišīras grāfistes vietvalži nolēma pilsētu pārvietot.

Dzīve pilsētas ziedu laikos:

Portāls "AtlasObscura" vēsta, ka, noslēdzot vienošanos ar industrijas milzi "British Coal", iedzīvotāji atdeva savus īpašumus, pretī saņemot 56 jaunas ēkas "jaunajā Ārkraitā", kas atradās uz ziemeļiem no metāna emisiju skartās zonas.

Būvniecības darbi beidzās 1995. gadā, un pilsētas iedzīvotāji tika evakuēti uz Ņūārkraitu, bet vecā apmetne tika nojaukta un aizmirsta. 2010. gadā tika atvērta caur veco zonu ejoša dabas taka, kas ved pa vecā dzelzceļa sliedēm Ārkraitā. Lielāko daļu atlikušo drupu tagad klāj augu jūra, un vecās pilsētas sirdī novietota piemiņas plāksne pazudušajai pilsētai (attēlā).