'Delfi' Maltā: Kā apklust pirmā bēgļu citadele Eiropā  (7)

Vieta eksistēšanai

Darbadienas vidū nekas neliecina par lielu rosību patvērumu meklētāju centrā. Visticamāk, tā nav īpaši augsta arī vakarā, jo centra apmeklētāju skaits konstanti sarūk. Kādu Halfēras patvēruma meklētāju centra iemītnieku portāls "Delfi" satiek galvaspilsētā.

Centrā Muhameds dzīvojot jau trīs gadus, vīrietis nāk no Palestīnas teritorijas, taču Maltā nokļuvis no Lībijas, kuru, kā vairums patvēruma meklētāju Maltā, pametis ar laivu. Viņš nestrādā, dienas pavada staigājot apkārt pa Maltu. Vaicāts, kāpēc nestrādā, vīrietis skaidro, ka viņš ir mēģinājis atrast darbu, vēršoties nodarbinātības aģentūrā, taču tā vietā, lai piedāvātu vakances, viņam iedoti divi eiro. Lai gan angļu valodu nepārvalda, viņš šo gadu laikā iemācījies maltiešu valodu. "Ielās, klausoties ielās," – tā Muhameds apguvis arābu valodai līdzīgo maltiešu valodu.

Kā stāsta vīrietis, konteinertipa mājā viņi dzīvo seši cilvēki. "Ziemā auksts, vasarā karsts. Mums iedeva spilvenu, taču segu nav," atklāj Muhameds. Kā pats uzsver, pēdējos trīs gadus viņš tikai eksistē. Pēc kādas kārtējās sadursmes Gazā viņa sakari ar ģimeni pārtrūkuši, viņam nav nemazākā nojausma, vai kāds no radiniekiem vēl ir dzīvs. Vairākas reizes lūdzis Maltai atgriezt viņu dzimtenē, taču nesekmīgi, jo Palestīnas teritorijā nav droši.

Muhameda acis slēpjas aiz teju vai centimetru bieziem briļļu stikliem, vaicāju, cik viņam gadu. Kāds no tulkiem ap mums saka, ka 25. Pārjautāju, vai tiešām 25. Muhameds neapvainojas, pasmaida un izvelk personu apliecinošu dokumentu, kuru rotā viņa fotogrāfija, kas uzņemta pirms teju trīs gadiem. "Stress," nosaka vīrietis, rādot uz seju un seju fotogrāfijā.

Ja iepriekš Malta bija daudzu žurnālistu un pētnieku izraudzīta vieta, kur doties, lai uzzinātu vairāk par patvēruma meklētājiem, kas nonākuši Eiropā, tad tagad patvēruma meklētāju centros ieejas atļauju centra nerezidentiem nav iespējams iegūt. Kā portālam "Delfi" skaidro Maltas Patvērumu meklētāju labklājības aģentūrā, Valletas samita laikā novembra sākumā daudzo centra apmeklētāju – žurnālistu, pētnieku – skaits radījis bažas par centra rezidentu tiesībām uz privātumu, tāpēc nolemts uz nenoteiktu laiku apmeklētājus nelaist centrā.

Kā portālam "Delfi" klāsta ANO bēgļu aģentūras (UNHCR) Maltā pārstāvis Fabricio Iluls, kopš pērnā gada, kad sākusies Itālijas īstenotā "Mare Nostrum" operācija, patvēruma meklētāju skaits strauji sarucis. Pērn tas bijis viens no zemākajiem radītājiem dekādes laikā.

Miers pēc kara

Halfērā bez trīs patvēruma meklētāju centra teritorijām pilsētas nomalē ir izvietots neoficiāls patvēruma meklētāju ciematiņš, kurš ieskauj franciskāņu baznīcu. Teritorija nosaukta par "Miera laboratoriju". Neoficiālais bēgļu centrs, kas slejas franciskāņu piederošā teritorijā, veidots speciāli kā ciematiņš. Arī tajā slejas konteinertipa mājas, taču to skaits ir vien pāris, un – atšķirībā no oficiālā centra – šeit teritorijas apmeklēšana nav liegta nevienam.

Pie ciemata ieejas slejas veca UNHCR telts, kura savulaik izmantota vienā no patvēruma meklētāju centriem Halfērā, lai izmitinātu centrā mītošos cilvēkus. Tagad tajā gan neviens nedzīvo, tā kalpo kā vieta, kur ziedotājiem atstāt mantas bēgļiem, kas tiem varētu noderēt. Tāpat ciematā ir spēļu laukums bērniem, neliela estrāde, telpas, kur brīvprātīgie mēdz pasniegt bēgļiem kādas nodarbības, piemēram, angļu valodas stundas.

"Miera laboratorijas" ciematam ir arī sava neliela ferma, kur mīt vistas, kazas un aitas. Teritorijā izvietoti dažādi pieminekļi, kas ik uz soļa atgādina par mieru, tostarp piemineklis Indijas politiskajam un garīgajam līderim Mahatmam Gandijam.

"Miera laboratorija" Halfērā atrodas vairāk nekā 40 gadus. Zīmīgi, ka pirms tam tās teritorija bija daļa no Halfēras lidlauka, kas bija Lielbritānijas karaliskās flotes pakļautībā, no kuras Otrā pasaules kara laikā tika veikti virkne uzlidojumu.

Migrācijas krīzes norietā

Pērn Maltu sasniedza vien piecas laivas ar bēgļiem, kurās kopā atradās 568 cilvēku, stāsta UNHCR pārstāvis. Arvien vairāk patvēruma meklētāju salā ierodas citos veidos – ar kuģi vai lidmašīnu, to skaits pirmo reizi pārsniedzis "laivucilvēku" skaitu. 2014. gadā reģistrētas 824 personas, kas Maltā nav nokļuvušas ar laivu, lūdza patvērumu uz salas.

Kopš 2002. gada ar laivām Maltām ieradušies vairāk nekā 19 000 bēgļu, kā liecina UNHCR aplēses, 75% no tiem Maltu ir pametuši. Gandrīz puse no bēgļiem, kas Maltu pēdējo 10 gadu laikā sasnieguši ar laivu, ir bijuši no Somālijas, teju piektdaļa no Eritrejas. Savukārt pērn teju puse patvērumu meklētāju ieradušies no Sīrijas un Somālijas, atklāj Fabricio.

Tas, ka situācija Maltā ir kļuvusi mierīgāka, ļāvis Maltas valdībai sasparoties un veidot integrācijas politiku. Lai gan bēgļi Maltā masīvi ieradušies no 2002. gada, tikai šajā gadā sākts darbs pie integrācijas politikas, tagad tā ir apspriedes stadijā.

Jautāts, vai mainījusies sabiedrības attieksme pret bēgļiem, Fabricio norāda, ka tagad – pēc Parīzes teroraktiem – tas ir kutelīgs jautājums, jo cilvēki šobrīd ir paranoiski, "kas gan ir dīvaini, jo aiz uzbrukumiem bija eiropieši". Tomēr UNHCR pārstāvis atzīst, ka rasisms un ksenofobija ir viens no Maltas izaicinājumiem.

Kā liecina Maltas Nacionālā statistikas biroja dati, pērn Maltā nodarbināti vairāk nekā 16 tūkstoši migrantu, viņu starpā ir gan personas, kas dzimušas Maltā, bet kādu laiku dzīvojušas ārpus valsts, gan personas, kas dzimušas citās valstīs, bet tagad dzīvo Maltā. UNHCR pārstāvis stāsta, ka daudzi no bēgļiem Maltā ir raduši iespēju uzsākt mazu biznesu, atverot kafejnīcas un bārus. Arī portāls "Delfi" apmeklēja ātrās ēdināšanas kafejnīcu, kurā saimnieko bēgļa statusu ieguvušais Šamijs.

12 gadi ar bēgļa "stāžu"

Šamijs starp klientu apkalpošanu un ēst gatavošanu velta laiku portālam "Delfi", lai padalītos ar savu stāstu. Tāpat sarunas laikā vīrietis ap sevi pulcē citus bēgļus, kas ieradušies no Āfrikas valstīm. Šamija kafejnīca, kas atrodas pie Valletas galvenā autobusa termināļa, kļuvusi par satikšanās vietu gan personām, kurām bēgļa statuss jau ir gadiem, gan personām, kas tikai nesen ieradušies Maltā kā patvēruma meklētāji.

"Es biju šokā, ka šeit dzīvo cilvēki, kad ierados. Tagad tā ir mana valsts," skaidro Šamijs. Šamijs bēdzis no savas valsts, jo nav vēlējies kļūt piespiedkārtā par karavīru, kas viņam draudēja. Sākotnēji Šamijs aizbēdzis uz Lībiju, taču sapratis, ka arī tur nav droši, vēlējies nokļūt Eiropā. No Lībijas līdz Maltai vīrietim ceļš izmaksājis aptuveni 2000 ASV dolāru.

Viņš atceras, ka bijis šokā, kad uzzinājis, ka Eiropā nokļūs pārbāztā laivā. "Es domāju, ka būs kuģis vai laiva ar pāris cilvēkiem," stāsta Šamijs. "Es biju nobijies, taču atpakaļceļa vairs nebija, jo es jau zināju viņu "noslēpumu" [nelegālo biznesu – cilvēka transportēšanu uz Eiropu]. Es varēju tikt nogalināts… Ceļš ir briesmīgs, tevi apzog un tajā tu vari nomirt," skaudri uzsver vīrietis.

Sarunas laikā Šamijs vairākas reizes atkārto, ka viņam nepatīk ieroči, viņam ļoti nepaticis, ka Āfrikā redzējis cilvēkus ar ieročiem, kas it kā nodrošinot drošību. Viņš atceras, ka, ierodoties Maltā, viņa ilūzijas par Eiropu sagruvušas. Skolā viņš mācījies par Eiropas plašajām iespējām un tiesībām, tomēr secinājis, ka tās šeit ir tikai eiropiešiem, nevis autsaideriem. "Sudānā medijos, grāmatās, skolās ASV, Eiropu un Austrāliju atspoguļo tā, ka tiek dota iedvesma, ka mums jādodas uz šīm valstīm, ka te visiem ir tādas un tādas tiesības, taču tā nav," secina vīrietis. "Savukārt mēs eiropiešiem tiekam atspoguļoti kā nabadzīgi un izsalkuši. Daudziem mēs esam mērkaķi, slimi un muļķi! Tāds ir tas iespaids par Āfriku citiem kontinentiem."

Jautāts, vai tad Maltas sabiedrības attieksme pret bēgļiem šo gadu laikā nav mainījusies, Šamijs aizdomājas un secina, ka ir gan: "Kad es ierados Maltā, bija citādāk. Mēs [bēgļi] esam pamainījuši attieksmi, mēs esam parādījuši, ka mēs esam normāli cilvēki. Mēs dzīvojam un strādājam starp viņiem. Viņi ir ieraudzījuši mūs kā cilvēkus. Mēs necenšamies ar varu sevi parādīt, bet caur dažādām organizācijām mēs parādam, kas mēs esam."

"Kādreiz bija grūti pat ar autobusu pārvietoties, šoferim likās, ka tu viņu nogalināsi. Ir, protams, rasisti, bet tie nav normāli cilvēki. Lielākajai daļai maltiešu mēs esam "ok", viņi grib, lai mēs dzīvojam un mācāmies," skaidro vīrietis.

Maltā Šamijs jūtoties droši, jo galu galā – tā ir sala. Lai gan Maltā Šamijs ir jau 12 gadus un saimnieko savā kafejnīcā, viņš atzīst, ka kādu dienu gribētu braukt atpakaļ uz Sudānu, lai dalītos ar zināšanām. Viena no lietām, ko viņš mācītu savā dzimtenē palikušajiem, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības.

[Pāris dienas pēc intervijas "Delfi" atkal sastop Šamiju un nejauši uzzina, ka viņš ir Maltā dzīvojošās spānietes vīrs. Viņa dzīvesbiedre portālā "airbnb" piedāvā izīrēt istabiņu pašā Maltas centrā K.Ž.]

Kā liecina UNHCR sniegtā informācija, šogad līdz novembra sākumam patvērumu Maltā pieprasījušas 1372 personas, visvairāk patvērumu pieprasījušas personas no Lībijas (748) un Sīrijas (280).