'Delfi' Maltā: Bēgļa Mumū stāsts  (18)

Četri gadi Eiropā

Mumū, kurš jau četrus gadus esot prom no dzimtenes, piekrīt sarunai ar portālu "Delfi". Sarunājam nākamajā dienā tikties pusdienās pie no Sudānas atbēgušā Šamija, kurš uztur savu ātrās ēdināšanas restorānu pie Valletas autoostas. Mumū ieradies laicīgi, dzer kolu ar "Bacardi" un cienā apkārtesošos, kuri ik palaikam uzsit viņam pa plecu. Izrādās, ka dienā, kad tiekamies otro reizi, viņam paliek 26 gadi.

Vīrietis Maltā ieradies no Lībijas pirms četriem gadiem – neilgi pēc Muamara Kadafi nāves. Sarunas laikā Kadafi viņš piesauc vairākas reizes, jo tieši viņa nāves ienestā režīma maiņa valstī likusi viņam bēgt. Strādājis apsardzes dienestā, kas apsargājis kādu Kadafi radinieku, tā viņš stāsta. Sapratis, ka drīzumā var sekot viņa nāve, bēdzis.

"Mamma man pietrūkst visvairāk. Ja es varētu kaut stundiņu parunāt. Mēs runājam pa telefonu, bet dzīvē… Stunda būtu daudz," klāsta Mumū, kuram ik pa laikam telefonā pienāk jaunas ziņas un zvani.

Vīrietis Maltā nestrādājot, arī palikt viņš šeit netaisās. "Pēc divām nedēļām pase būs gatava. Gribu atgriezties Holandē. Tur ir labi," secina Mumū. Izrādās, ka viņš nesen atsūtīts atpakaļ uz Maltu, jo uzturējies Nīderlandē ilgāk par atļauto laiku.

Parīze, Stokholma, Amsterdama, Brige – viņš rāda fotogrāfijas ar sevi dažādās Eiropas valstīs viedtālrunī. Ceļojis, meklējis vietu, kur palikt uz dzīvi, un atradis – Nīderlande. Jau iepriekš paguvis piestrādāt Nīderlandē un grib tur turpināt. Viņš nodarbojies ar lietotu automašīnu pirkšanu un organizējis to nosūtīšanu uz Lībiju. Par katru aizsūtīto automašīnu varot saņemt labu summu. Tāpat arī elektroierīces un pārtikas produktus varot labi sūtīt uz Lībiju. "Holandē iepērc litru pienu par 30 centiem, pārdod Lībijai par vienu eiro un piecdesmit centiem," piemēru apraksta Mumū.

Prasu, kas vēl bez vecākiem viņam nozīmīgs. "Bello," – rāda viedtālrunī fotogrāfijas ar savu pūkaino kaķi, kura seja teju vai tik taisna un saspiesta, ka būtu sienā ieskrējis. Mumū dzīvo kopā ar Bello, dzīvokļabiedru arī no Lībijas un mazu papagaili dažu minūšu attālumā no mūsu tikšanās vietas. Bello Mumū ir tik mīļš, ka pavisam noteikti dosies līdzi uz Nīderlandi. "Holandē ir brīvība. Tu esi brīvs. Tur nav rasistu," nosaka Mumū.

Nevalstisko organizāciju cīņa par cilvēktiesībām

Rasisms ir Maltas problēma, kuru cenšas risināt nevalstiskās organizācijas. Viena no organizācijām ar lielāko pieredzi darbā ar bēgļiem Maltā ir Jezuītu Bēgļu dienests. Organizācijas pārstāvis Marks Kašia ir kritisks, viņš stāsta, ka ksenofobija un rasisms, viņaprāt, pēdējos gados nav Maltā samazinājies.

Maltā ir 12 nevalstiskās organizācijas, kuru darbība ir kaut kā saistīta ar bēgļiem. Tieši nevalstisko organizāciju darbība ir tā, kas aicinājusi nodrošināt bēgļiem cilvēktiesības. Kašia savu organizāciju sauc par "caurumu aizpildītāju". Daudz lietas, ko viņi dara, būtu jānodrošina valstij. "Ir daudz caurumu, kurus mēs nevaram aizpildīt, jo mums nav resursu, bet mēs darām, cik mūsu spēkos," stāsta Kašia, piebilstot, ka līdz šim ir bijušas diskusijas, ka organizācijām jābūt uzmanīgām, lai neradītu valstij apziņu, ka daudzas lietas nokārtos nevalstiskās organizācijas. "Šobrīd mēs aizpildām caurumus, jo domājam, ka viņiem [bēgļiem] ir tādas tiesības to visu saņemt."

Tāpat Jezuītu Bēgļu dienests regulāri apmeklē skolas, izglītojot skolēnus bēgļu jautājumos. "Mēs apmeklējam skolas kopā ar bēgļiem, kas dalās ar saviem stāstiem. Pēc tam seko aktivitātes ar bērniem. Mēs cenšamies veidot telpu, kurā var tikt vaļā no stereotipiem," klāsta dienesta pārstāvis. Ja vēl pirms pāris gadiem koncentrējušies uz skolēniem, sākot no 12 gadu vecuma, tad tagad lekcijas notiek arī sākumskolas klasēs. "Mēs sākām koncentrēties uz sākumskolas skolēniem. Jo vecāki viņi palika, jo stereotipi vairāk iesēdās viņu galvās. Tos paliek tikai grūtāk iznīdēt. Ar jauniem bērniem tas ir vieglāk, viņi ir vairāk atvērti, lai saprastu kādu, kurš ir citādāks," ar pieredzi dalās Kašio, paralēli rādot organizācijas izdoto komiksu, kas caur nelielu stāstu un zīmētiem attēliem izstāsta kādu Eritrejas bēgļu stāstu.

"Daudzi [maltieši] nekad nav runājuši ar bēgļiem vai satikuši. Ir tikai statistikas, fotogrāfijas. Viņi ir nezināmi – svešie. Vienmēr ir daudz bailes ar nezināmo. Vienīgā vieta, kur bēgļi ar maltiešiem varētu tikties un runāt ir darbs un skola. Tomēr šiem cilvēkiem ir iespēja strādāt teju vai tikai nosacītus darbus. Darba tirgus ir stratificēts. Ir darbi, kurus dara tikai ārzemnieki. Tā arī ir problēma," ainu iezīmē dienesta pārstāvis.

Bēgļi brauc gadiem, integrācijas politikas nav

Lai gan Maltā bēgļi masīvi ierodas jau no 2002. gada, valstij vēl joprojām nav integrācijas plāna. "Es domāju, ka tas par Maltu pasaka daudz," ironiski norāda Kašio. "Uz papīra viņiem ir virkne tiesību, taču dzīvē – ir liels skaits barjeru. Piemēram, ir ļoti sarežģīti atvērt bankas kontu. Tas ir problemātiski, ja tev nav bankas konta, tev nav pabalstu un tā tālāk."

Organizācija "The People for Change Foundation" nodarbojas ar pētniecību laukos, kas skar bēgļus. Fonds veic un apkopo pētījumus par migrāciju, diskrimināciju, tiesībām un bēgļu reprezentāciju. Organizācija apkopo bēgļu sūdzības un stāstus, kas atspoguļo sabiedrības attieksmi. Sākot no nevēlēšanās izīrēt dzīvokli migrantiem, beidzot ar nevēlēšanos, lai dažādu tautību bērni atrastos vienā klasē – tādas sūdzības regulāri apkopo organizācija. "Tas ir tik bēdīgi, ka mums vēl joprojām jāsaskaras ar šādām situācijām. Es cerēju, ka mēs pēc Otrā pasaules kara esam kaut ko mācījušies," skaudri secina Kasā.

"Mēs nenodrošinām cilvēkiem aizsardzību, kāda nepieciešama. Tagad mēs domājam tikai par to, cik un kura valsts uzņems bēgļus. Mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret cipariem, bet mums vajadzētu vairāk domāt par pakalpojumiem migrantiem. Mums ir jānodrošina cilvēktiesības," uzsver organizācijas pārstāve.

Pie integrācijas ķeras paši bēgļi

Ahmeds Nur Ibrahims ir, iespējams, viens no populārākajiem bēgļiem Maltā. Ja ne viņa vārdu, tad vismaz viņa dibināto organizāciju – Afrikāņu mediju asociāciju – zina daudzi. Īpaši atzinīgi tā tiek novērtēta nevalstisko organizāciju starpā, jo organizācija gada laikā izpelnījusies ne vien vietējo, bet arī starptautisko uzmanību.

Ahmeds savā dzimtenē Somālijā strādāja par žurnālistu 10 gadus, kad vienā brīdī nogalināja padsmit viņa kolēģus, Ahmeds sapratis, ka ir jābēg. Sākumā slapstījies pa Somāliju, bet tad devies uz Etiopiju. Kad sapratis, ka Etiopijā nav gaidīts, devies uz Sudānu, taču arī tur viņam draudējusi nāve. Tad arī izlēmis pievienoties paziņu grupai, kas devās uz Lībiju, lai tālāk nokļūtu Eiropā. Ceļā uz Lībiju Ahmeds tika nolaupīts, par atbrīvošanu kontrabandisti prasījuši aptuveni 3500 ASV dolāru. Maltā Ahmeds nonāca 2013. gada augustā, taču starp nonākšanu Maltā un laiku, kad kontrabandisti viņu atbrīvoja, bēglis divreiz pabijis Lībijas cietumā un vairākas reizes mēģinājis sasniegt Eiropu, taču neveiksmīgi. Šo stāstu portālam "Delfi" atstāsta Afrikāņu mediju asociācijas otrs dibinātājs, brits Deivids Milners.

Portāla "Delfi" un Milnera sarunas laikā Ahmeds ir Ungārijā, kur pasniedz lekcijas, kā atspoguļot migrācijas krīzi. Milners Ahmeda stāstu jau iemācījies no galvas, jo jau gadu abi strādā kopā asociācijā. Ahmeds ļoti gribējis turpināt strādāt par žurnālistu, viņu ar Milneru saveda kopā kāds patvēruma meklētāju centra darbinieks.

Lai gan Milners sevi nesauc par žurnālistu, viņš jau četrus gadus vada radio programmu "Connect Africa". Milners gan bijis strikts un teicis, ka Ahmeds par žurnālistu diez vai varēs strādāt Maltā, jo viņa angļu valodas zināšanas nebija spēcīgas, savukārt, kurš gribētu klausīties ziņas somāļu valodā? Ja vien paši somāļi.

Ahmeds radio programmā klāsta ne tikai par jaunumiem dzimtenē un visā Āfrikā, bet arī par aktualitātēm Maltā, norāda Milners. Pārsvarā video un audio sižeti ir veidoti somāļu valodā, jo projekta mērķauditorija ir bēgļi un patvēruma meklētāji, kas dzīvo aizturēšanas vai patvēruma meklētāju centros.

"Mēs nemudinām cilvēkus pamest savu valsti, ja vien dzīvība nav apdraudēta," skaidro Milners. "Šis bija gads, kad pasaule redzēja, kā Vidusjūra kļuva par kapsētu daudziem migrantiem. Mūsu padoms ir palikt mājās un veidot savu kopienu, ja vien jums nav nāves draudi."

"Āfrikas imigranti nav drauds darba tirgum Maltā. Viņu ir krietni mazāk nekā Eiropas Savienības migrantu Maltā, bet melnā seja ir redzama, mēs regulāri saņemam rasistiskus komentārus no Maltas iedzīvotājiem," klāsta asociācijas pārstāvis. "Mēs cenšamies cilvēkus iepazīstināt faktiem un ļaut viņiem pārvarēt savas bailes, iesaistot sarunās aci pret aci."

Kā liecina UNHCR sniegtā informācija, šogad līdz novembra sākumam patvērumu Maltā pieprasījušas 1372 personas, visvairāk patvērumu pieprasījušas personas no Lībijas (748) un Sīrijas (280).

Kopš 2002. gada ar laivām Maltām ieradušies vairāk nekā 19 000 bēgļu, kā liecina UNHCR aplēses, 75% no tiem Maltu ir pametuši. Gandrīz puse no bēgļiem, kas Maltu pēdējo 10 gadu laikā sasnieguši ar laivu, ir bijuši no Somālijas, teju piektdaļa no Eritrejas. Savukārt pērn teju puse patvērumu meklētāju ieradušies no Sīrijas un Somālijas.