Zemāk sniedzam iespējamās atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, kurus licis uzdot balsojuma iznākums.
VAI NACIONĀLĀ FRONTE KĻUVUSI PAR SPĒCĪGĀKO FRANCIJAS PARTIJU?
Svētdien notikušajās vēlēšanās visas valsts mērogā FN ieguvusi gandrīz 30% balsu, un, salīdzinot to ar iepriekšējām reģionālajām vēlēšanām, kuras notika 2010. gadā un kurās galēji labējie saņēma 11% balsu, jāatzīst, ka balsojuma iznākums atspoguļo dramatisko FN popularitātes kāpumu pēdējo piecu gadu laikā.
FN līdere Marina Lepēna jau paziņojusi, ka viņas partija, "bez šaubām, ir pirmā partija Francijā". Ir grūti pret to iebilst, ņemot vērā proporcionālo atbalsta līmeni galēji labējiem, salīdzinot to ar citu partiju guvumu - aptuveni 27%, ko izcīnījusi bijušā prezidenta Nikolā Sarkozī vadītā centriski labējā Republikāņu partija, un 23%, ko saņēmuši sociālisti.
Taču pilnīgi droši var apgalvot, ka Francija nepārprotami pārtapusi trīspartiju politiskajā sistēmā un FN pārliecinoši sevi pieteikusi kā ietekmīgu spēlētāju uz valsts politiskās skatuves.
"Kā redzam no vēlēšanām uz vēlēšanām, Nacionālās frontes sniegums apliecina, ka Francija šodien nav vairs vienkārši kreisie un labējie, bet gan kreisie, labējie un Nacionālā fronte," sarunā ar tīmekļa izdevumu "The Local" pirmdien atzina politikas analītiķis Brino Kotrē.
Dažās Francijas daļās Marinas Lepēnas paziņojums šķiet vēl pārliecinošāks. Noras-Padekalē-Pikardijas reģionā, kur viņa pati startēja FN saraksta galvgalī, partija ieguvusi vairāk nekā 40% balsu, bet viņas 25 gadus vecā māsasmeita Mariona Marešāla-Lepēna to pašu paveikusi Provansas-Alpu-Azūra Krasta reģionā.
FN izvirzījusies vadībā vēl četros no 12 kontinentālās Francijas reģioniem - Centrā-Valdeluārā, Elzasā-Šampaņā-Ardēnos-Lotringā, Burgundijā-Franškontē un Langdokā-Rusijonā-Dienvidos-Pirenejos.
Tikmēr republikāņi pirmajā kārtā uzvarējuši četros kontinentālajos reģionos, bet sociālisti - vien divos.
Reaģējot uz svētdienas balsojuma rezultātiem, konservatīvais laikraksts "Le Figaro" pirmajā lapā ievietojis Marinas Lepēnas portretu, ko pavada lakonisks virsraksts: "Le choc" ("Šoks"). Tāpat rīkojies arī komunistu laikraksts "L'Humanite", bet kreisi noskaņotais "Liberation" brīdina: "Tas tuvojas."
Tikmēr Kotrē pauž pārliecību, ka Lepēnai 2017. gada prezidenta vēlēšanās jau garantēta iekļūšana vismaz otrajā kārtā.
VAI SOCIĀLISTU "UPURIS" DOS REZULTĀTUS?
Lai gan pēc vairāk nekā 40% balsu izcīnīšanas Norā-Padekalē-Pikardijā un Provansā-Alpos-Azūra Krastā šķiet nenovēršami, ka FN savā kontrolē iegūs vismaz divus Francijas reģionus, tas vēl nav garantēts un ir atkarīgs no sociālistu piekoptās stratēģijas rezultātiem.
Neilgi pēc pirmās kārtas rezultātu pasludināšanas Sociālistu partijas pirmais sekretārs Žans Kristofs Kambadelis paziņoja, ka partija atsauc savus kandidātus abos šajos reģionos un aicina vēlētājus balsot par republikāņiem, tādējādi nepieļaujot FN uzvaru.
Lai gan tā dēvētā "Republikāņu fronte" varētu nepieļaut abu Lepēnu nākšanu pie varas divos no svarīgākajiem valsts reģioniem, nav garantiju, ka sociālistu elektorāts masveidā balsos par konservatīvajiem.
Tikpat labi viņi var savu atbalstu sniegt FN, kas pēdējos gados spējusi piesaistīt daudzus no kādreizējiem komunistu un sociālistu vēlētājiem.
Provansā-Alpos-Azūra Krastā sociālistu atbalstītājiem varētu nebūt nekādas vēlmes balsot par republikāņiem, kuru kampaņu Kristiāna Estrosi vadībā tikpat labi varētu būt sarīkojusi FN. "Es vienkārši neticu, ka sociālistu vēlētāji varētu atbalstīt Estrosi," atzīst Kotrē.
Tomēr aptauja, kuras rezultātus publicējis laikraksts "Le Parisien", liecina, ka gadījumā, ja vēlētāji tiks nostādīti skaidras izvēles priekšā balsot par konservatīvajiem vai par galēji labējiem, republikāņiem priekšroku dotu 59% franču, kamēr par FN balsotu 41%.
BEZDARBS VAI TERORISMA DRAUDI?
Nepārprotami, viens no FN panākumu cēloņiem ir Francijas rekordaugstais bezdarba līmenis. Sociālistu valdības nespēja veicināt nodarbinātību nākusi par labu galēji labējiem, īpaši ziemeļu reģionos, kur bezdarba līmenis ir vēl augstāks nekā pārējā valstī.
Taču svētdien veiktās aptaujas liecina, ka sabiedrību norūpē arī citi jautājumi, tostarp terorisma draudi.
Aptaujas liecina, ka Parīzes terorakti, ko 13. novembrī pastrādāja islāma ekstrēmisti, noslepkavojot 130 cilvēkus, tikai vairojuši FN popularitāti, jo Lepēna nekavējās reaģēt uz ierindas franču bažām par radikālo islāmu, imigrāciju, robežkontroli un nacionālo drošību.
Pilsoņus norūpē arī Eiropas nekontrolētās imigrācijas krīze un noziedzība, un tie ir jautājumi, kuros FN piedāvā stingras politikas īstenošanu.
VAI SARKOZĪ SĀCIS ZAUDĒT SPARU?
Pie varas esošie sociālisti, šķiet, jau pieraduši pēdējos gados ciest graujošas sakāves gan reģionālajās, gan municipālajās, gan Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Lai gan republikāņi līdz šim nav piedzīvojuši šādus pazemojumus, svētdienas vēlēšanu iznākums no viņu viedokļa arī var tikt uzskatīts par neveiksmi.
Neskatoties uz salīdzinoši labajiem panākumiem šī gada departamentu vēlēšanās, Sarkozī vadītā partija svētdien nav spējusi uzrādīt kādu progresu, jo republikāņi ieguvuši aptuveni tikpat balsu, cik 2010. gada reģionālajās vēlēšanās, kurās partija vēl startēja kā Tautas kustības savienība (UMP).
"Viņi vienkārši neguva tādus panākumus, kā tika sagaidīts, un tas liecina, ka Republikāņu partija patiesi ir pakļauta Nacionālās frontes spiedienam," norāda Kotrē.
No otras puses, jo stabilāk FN nostiprinās tradicionālo partiju vidū, jo vairāk vēlētāju tā spēj uzrunāt.
Tomēr Sarkozī arī pēc svētdienas balsojuma rezultātu uzzināšana atkārtoti atteicies iesaistīties jebkādos darījumos ar sociālistiem, lai apturētu FN, lai gan, ja vēlētāji apvienotos, lai nelaistu pie varas galēji labējos, tieši republikāņi būtu tie, kas nākamsvētdien plūktu šīs vienotības augļus.