Sīrijas asiņainā konflikta iznākumu skaidri prognozēt neuzdrošinās neviens, tomēr neatkarīgi no tā ir aspekti, kuri par pēckara Sīriju zināmi jau šobrīd. Līdzās faktiem, ka ir sairusi sīriešu sabiedrības šķiru sistēma un kurdu apdzīvotie valsts ziemeļi kļuvuši de facto neatkarīgi, ir skaidrs, ka Sīrijas ekonomika pirmajos piecos kara gados ir gandrīz iznīcināta.
Izvestās un sagrautās rūpnīcas
Jebkurā konfliktā, kurā iesaistīts smagais bruņojums, cieš arī ražošana un infrastruktūra. Pirmais skaļais brīdinājums, ka Sīrijas ekonomikai draud briesmas, izskanēja 2012. gada otrajā pusē. Šajā laikā simtiem dažādu Sīrijas režīmam oponējošu grupējumu pārņēma varu lielā daļā valsts teritorijas. Tostarp viņi ieņēma daļu no Sīrijas lielākās pilsētas un valsts ekonomiskā centra Alepo, kurā atradās vairums valstī esošo visa veida pārstrādes un ražošanas rūpnīcu.
Baidoties no uzlidojumu un artilērijas nodarītajiem zaudējumiem, vairākas ārvalstu kompānijas vienojās ar opozīcijas spēkiem par tām piederošā aprīkojuma, kā arī automašīnu un dažādu ražošanas iekārtu evakuāciju. Visplašāko rezonansi izpelnījās kāds 2012. gada novembrī uzņemts video uz Sīrijas un Turcijas robežas, kurā esot nofilmēta Katarai piederošu naftas ieguves vai pārstrādes iekārtu izvešana uz Turciju garā auto kolonnā.
Pēc kāda laika Sīrija Turciju iesūdzēja Eiropas tiesā par Alepo provinces "mašīnbūves fabriku pārvešanu uz Turciju", kā arī "bruņotu bandu atbalstīšanu, kuras pastrādājušas noziegumus pret nacionālo ekonomiku".
Pirms prasības celšanas Damaska aicināja ANO palīdzēt apturēt "nelegālo agresiju, kas ir pielīdzināma pirātismam". "Alepo ir izlaupīts vairāk nekā 1000 fabriku, un nolaupītās iekārtas ir nogādātas Turcijā, Turcijas valdībai to pilnībā apzinoties un atbalstot," bija teikts Sīrijas Ārlietu ministrijas nosūtītajā vēstulē ANO.
Tā kā karadarbība valstī joprojām nav beigusies, un tieši par ekonomiski ļoti nozīmīgo Alepo joprojām norisinās vissmagākās cīņas, apjaust atlikušo pilsētas ražošanas un pārstrādes kapacitāti šobrīd ir praktiski neiespējami.
Tāpat pagaidām nav iespējams pārliecināties par Sīrijas valdības apsūdzībā minēto apmēru patiesumu, taču daudzas ārvalstu kompānijas par aiziešanu un iekārtu, kā arī speciālistu evakuāciju paziņojušas oficiāli. Tas ļauj nojaust, ka vismaz daļa karadarbībā nesagrauto rūpnīcu tāpat vairs nav spējīgas darboties.
Turcijas medijs "Al-monitor", atsaucoties uz "Byblos Bank" galveno ekonomistu Nasibu Gobrilu, jau pērnā gada rudenī atklāja, ka rūpniecības apmēri valstī kopš pilsoņkara sākuma sarukuši par vismaz 80%. Savukārt valsts iekšzemes kopprodukts samazinājies par vairāk nekā 60%, liecina "Chatham House" pētījums.
Naftas efekts būs īss
No Sīrijas pavisam netālu esošās Irākas autonomā Kurdistānas reģiona veiksmes stāsts liecina, ka valstij ar bagātīgām naftas iegulām pēc noieta ceļu atrašanas pacelt dzīves līmeni, atjaunot infrastruktūru un pat uzturēt dārgu karadarbību ir vien dažu gadu jautājums.
Lai gan tieši šobrīd ASV koalīcijas spēku uzbrukumi ir vērsti pret "Daesh" kontrolēto naftas lauku un to infrastruktūras iznīcināšanu ap Deir ez Zoras pilsētu valsts austrumos, Irākas gadījums apliecina, ka šajā nozarē ir viegli piesaistīt investīcijas un ražošanu vēlāk atsākt. Sarežģījumus gan varētu radīt tas, ka lielākie valsts naftas lauki atrodas de facto autonomiju pasludinājušajās kurdu Rožavas austrumos, liedzot centrālās varas piekļuvi tiem.
Tomēr, pat gadījumā, ja Sīrijas valdība, neatkarīgi no tā, kas to veidos, pēc kara atgūtu kontroli pār naftas un dabasgāzes ieguvi, pozitīvais efekts būtu mazāks nekā jau pieminētajā Kurdistānas piemērā. Galvenokārt tāpēc, ka Sīrija nav naftas lielvalsts, un nozares atjaunošana ietekmētu tikai nelielu daļu iedzīvotāju.
Kā vēl 2012. gadā rakstīja "NY Times", Sīrijā pirms konflikta bija Tuvajiem Austrumiem netipiski diversificēta ekonomika, un naftas nozare valstī veidoja tikai ceturto daļu no ekonomikas kopējā apjoma.
Gandrīz tikpat lielu daļu veidoja lauksaimniecība, kurā bija nodarbināta aptuveni puse valsts iedzīvotāju. Tāpat liela loma bija reģionālajam tūrismam, fosfātu ieguvei un viduvējam industriālajam sektoram, kurš aptvēra plaša spektra produkcijas ražošanu no tekstila un ķimikālijas izstrādājumiem līdz Irānas lēto automašīnu "Siamco Sham" (attēlā) ražošanai.
Lai saprastu Sīrijas naftas ieguves salīdzinoši nelielo lomu, portāls "EnergyFuse" skaidro, ka valsts (kopš faktiskās kontroles zaudēšanas pār lielāko daļu naftas lauku) ik dienu iegūst par nepilniem 400 000 bareliem naftas mazāk nekā pirms konflikta, kamēr Irāka pēdējā gada laikā vien ieguves apjomus dienā palielinājusi no 3,37 miljoniem līdz vairāk nekā 4 miljoniem barelu naftas dienā.
Lielākie zaudējumi ir cilvēki
Kā liecina no konflikta reģiona pienākošās ziņas, gandrīz neviena iesaistītā puse nav ieinteresēta ekonomikas un infrastruktūras apzinātā graušanā. Nereti, frontes zonai pārvirzoties uz vienu vai otru pusi, arī rūpnīcas, kuras strādāja vienā pusē, turpina darbu arī otrā. Piemēram, septembrī medijs "Express" ziņoja, ka Sīrijas kokvilnas industrija jeb tas, kas no tās atlicis, ir nonākusi "Daesh" kontrolē.
Neatkarīgi no tā, vai ienākumus gūst Al Asada režīms, opozīcija vai kāds džihādistu grupējums, preces pie pircējiem pašā Sīrijā vai biežāk ārpus tās tiek nogādātas ar kontrabandas palīdzību. Valstij noteiktās Rietumu sankcijas panākušas, ka arī vietējo iedzīvotāju apgāde ar pārtiku un medikamentiem aizvien vairāk nonāk strauji augošās "kontrabandas nozares" rokās, raksta "Deutche Welle".
Medijs atzīmē, ka līdz ar augošajām ekonomiskajām grūtībām līdzās plaukstošajai nelegālajai tirdzniecībai valsts dzīvotspējīgākā nozare izrādījusies lauksaimniecība, kuras īpatsvars (par spīti reālo apjomu kritumam) Sīrijā ievērojami pieaudzis. Pēdējos kara gados klimatiskie apstākļi esot bijuši īpaši labvēlīgi, joprojām spējot nodrošināt cilvēkus ar darbu un iztiku.
"Deutche Welle" gan atklāj, ka kopējo situāciju tas neglābj, un šobrīd Sīrijā zem nabadzības sliekšņa dzīvo 60% valsts iedzīvotāju jeb divreiz vairāk nekā pirms kara.
Šī iemesla dēļ galvenokārt turīgākie un izglītotākie sīrieši valsti pamet. Tiek lēsts, ka no Sīrijas galvenokārt uz kaimiņvalstīm izbraukuši ap četriem miljoniem iedzīvotāju (attēlā sīriešu bēgļu nometne Turcijā). No palikušajiem aptuveni trešdaļa vardarbības dēļ ir pārcēlusies uz citu valsts reģionu, bet vairāk nekā 250 000 gājuši bojā.
Arī uzņēmumi un investīcijas šobrīd seko cilvēkiem - no konflikta ekonomiski visvairāk ieguvuši kara gandrīz neskartais Sīrijas piekrastes reģions un dienvidu apgabals ap Al-Suvajdas pilsētu, kurp devusies lielākā daļa tā dēvēto valsts iekšējo bēgļu, liecina "Al-monitor" apkopotā informācija.
Tomēr liela daļa uzņēmumu gluži tāpat kā iedzīvotāji kara plosīto valsti pametuši pavisam un darbību pārcēluši uz citām reģiona valstīm, piemēram Ēģipti, Jordāniju un Turciju.
Pēc dažiem mēnešiem kopš Sīrijas asiņainā konflikta sākuma būs apritējuši pieci gadi. Jau pirms diviem gadiem tika ziņots, ka karadarbība un bēgļu krīze valsts attīstību ir "nosūtījušas" 35 gadus atpakaļ. Kopš tā laika bēgļu skaits ir dubultojies, bet ekonomikas rādītāji turpina brīvo kritienu. Lai kuru spēku rokās arī paliktu vara, viņu priekšā būs ļoti smags uzdevums atjaunot valsts dzīvotspēju no drupām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
