Islāms Eiropā ir sen: Pieci eksperta nosaukti piemēri  (80)

"[Amerikas] labējā spārna sludinātāja Anna Koltere "Fox News" ziņoja, ka, iespējams, ir pienācis laiks "musulmaņu imigrācijas Eiropā pārtraukumam". Vācijas apvienība "Pegida" ir intensificējusi kampaņu pret pašu tā dēvēto "Vācijas islamizāciju". Tikmēr Lielbritānijas ziņu programmā "Panorama" nesen tika rādīts šovs "The Battle for British Islam" ("Ciņa par britu islāmu"). Ir redzams, ka visur jautājums par Eiropas un islāma līdzāspastāvēšanu ir kļuvis aktuāls," norāda Heljers.

Viņš uzskata, ka šobrīd Eiropas sabiedrībā ir spēcīga vēlme nodalīt musulmaņu un ne-musulmaņu realitātes, Rietumu sabiedrību un no austrumiem nākušās musulmaņu kopienas. Tomēr, viņaprāt, tas nav vēsturiski pareizi.

Pētnieks norāda, ka dinamiskā un patiesā vēsture liecina, ka šīs kultūras savstarpēji bijušas cieši saistītas jau sen. "Kad nīderlandiešu labā spārna politiķis Girts Vailderss, piemēram, apgalvo, ka viņš vēlas "mazāk islāma" Eiropā, viņš noliedz pats savu mantojumu un vēsturi. Turklāt rakstīt Eiropas vēsturi, nepieminot islāmu, būtu ļoti grūti," uzskata Tuvo Austrumu eksperts.

Lai pamatotu savus apgalvojumus, Heljers norāda, ka pirms dažiem gadiem publicēja grāmatu "Muslims of Europe: The 'other' Europeans" ("Eiropas musulmaņi: 'Citi eiropieši'"). Šajā grāmatā, kas tapusi vairākus gadus, viņš apkopojis svarīgāko informāciju ne tikai par pazīstamajām islāma grupām Eiropā, piemēram, musulmaņiem Pireneju pussalā un Balkānos un Eiropas impēriju bijušo koloniju iedzīvotāju kopienām Francijā un Lielbritānijā, bet arī vairākām mazāk zināmām:

Spānija un Portugāle, kuru teritorijās gadsimtiem ilgi atradās kalifāts, dzīvojošo musulmaņu kultūras pēdas ir dziļas un nenoliedzami devušas arī savu artavu renesanses laika mākslas attīstībā, apgalvo Heljers. Tikmēr musulmaņu Sicīlija daudziem ir nezināms termins.

Sicīlijā musulmaņu līderi kopš 9. gadsimta valdīja vairāk neka 150 gadu. 11. gadsimta beigas salu iekaroja kristiešu karavadonis Rodžers I, taču atšķirībā no citam Eiropas daļām, kurās kristiešu iekarojumi nozīmēja beigas musulmaņu (un bieži arī ebreju) kopienām, Rodžers I un viņa pēcnācējs Rodžers II turpināja valdīt par musulmaņu kopienām vel daudzas desmitgades, neuzspiežot tām pāriešanu kristietībā.

Heljers gan nemin, ka galu galā Sicīlijai tika uzspiesta latinizācija un pāreja kristietībā. Tostarp, lai efektīvāk iznīcinātu pēdējās musulmaņu apmetnes, kristieši iekaroja Maltu, no kuras tie saņēma atbalstu, bet Sicīlijā dzīvojošos musulmaņus pārcēla uz Itālijas vidieni.

Lai gan daudzi politiķi uzskata, ka mūsdienu eiropiešu sabiedrība veidojusies tikai ebreju un kristiešu kultūru ietvarā, tā reti kuras Eiropas kopienas vai nācijas gadījumā ir taisnība.

Spilgts piemērs ir tatāru kopienas tepat Lietuvā, kuras mūsu kaimiņvalstī pirmoreiz ieradās, kad Lietuvas karalis Vitolds tos atveda kā gūstekņus no karagājieniem. Lai gan ar laiku šīs kopienas zaudēja savu valodu, islāma reliģija tajās saglabājās spēcīgi, ka apliecina vēl šobrīd Lietuvā atrodamās mošejas.

Eiropas vēsture nebūtu iedomājama bez Osmaņu Impērijas, kura atsevišķos laika posmos iestiepusies līdz pat Centrāleiropai.

Taču musulmaņi šajā reģionā nonākuši arī citādi. Tā, piemēram, Polijā 1631. gadā uzskaitīti vairāk par 100 000 musulmaņu. 1795. gadā šī kopiena pie Korāna zvērēja cīnīties par Polijas neatkarību un 1830. gadā, kā arī 1863. gadā - pret Krieviju.

Tas gan nav liedzis Polijai šobrīd kļūt par vienu no pret bēgļiem un musulmaņiem negatīvāk vērsto nāciju Eiropā.

Nevienam nav noslēpums, ka Lielbritānijā musulmaņu skaits strauji audzis līdz ar koloniālisma laika beigām. Daudzi bijušo koloniju iedzīvotāji, piemēram, pakistānieši devās uz bijušās impērijas centru. Tomēr musulmaņu vēsture arī Apvienotajā Karalistē ir senāka, norāda Heljers.

Viņš piemin jau 13. gadsimtā fiksētu gadījumu, kad Anglijas karalis uzturēja ciešas saites ar Marokas sultānu, pat pieļaudams laulības ar Ziemeļāfrikas valsts valdnieka meitu. Šajā laikā kāds anglis, kurš dēvēts par "Londonas valdnieku" (Master of London), pēc Lielās brīvības hartas nemieriem izraidīts no valsts, bet Eiropā atgriezies jau kā musulmanis un šīs ticības sludinātājs.

Šobrīd Lielbritānijā dzīvo nepilni 3 miljoni islāmticīgo, kuri veido 4,8% no visiem valsts iedzīvotājiem. Skaitliski vairāk musulmaņu ir Vācijā un Francijā - katrā vismaz 4,7 miljoni, liecina "Pew Research Center" dati.

Arī ne tik senā vēsturē - 19. un 20. gadsimtā zināmi daudzi piemēri britu pāriešanai islāmticībā. Viens no tiem ir Abdulahs Kviljams, kuru atzinis pat osmaņu sultāns. Viņš un viņa sekotāji bijuši angļi. Cita zināma persona ir Murads Raiss, iepriekš - Pīters Leils -, kurš bija slavenās Horācija Nelsona flotes admirālis.

Arī mūsdienu vēsturē Heljers norāda uz vairākiem spilgtiem piemēriem - mūziķi Jusufu Islāmu, iepriekš - Kets Stīvenss, Lielbritānijas Lordu palātas locekļiem Lordu Stenliju, Lordu Hīdleju un Lordu Haidu Hamiltonu-Bjūkenenu.

Tuvo austrumu eksperts norāda norāda arī uz pavisam neseniem, bet pasaulē zināmiem islāmticības pieņēmējiem - Parīzes Astrofizikas institūta direktoru Bruno Gviderdonī un Kembridžas Universitātes lektoru Timotiju Vinteru.

Pirms kāda laika arī "Delfi" apkopoja slavenības, kuras pārgājušas islāmticībā.