Kā Eritreja kļuva par 'Āfrikas Ziemeļkoreju'  (44)

Bēgļu uzņemšana kopumā Latvijas sabiedrībā izsaukusi pretrunīgus viedokļus. Turklāt, ja sabiedrības vairums izprot, kāpēc valstis pamet karu plosītās Irākas, Afganistānas vai Sīrijas iedzīvotāji, tad par patvēruma meklētājiem no tālās Eritrejas daudzi ir neizpratnē.

Kā īsi pēc bēgļu ierašanās Latvijā medijiem skaidroja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, lai gan Eritrejā nav karš, šajā valstī vīrieši tiek nodoti karaklausībā gandrīz kā verdzībā, kurā tie var pavadīt pat visu atlikušo dzīvi. Šī iemesla dēļ liela daļa pasaules valstu, tostarp arī Āfrikā, migrantus no Eritrejas atzīst par bēgļiem un sniedz tiem patvērumu.

Šajā rakstā cenšamies skaidrot, kā radusies Eritreja, kā tā ieguvusi neatkarību un kāpēc tā kļuvusi par vienu no izolētākajām valstīm pasaulē, iemantojot titulu "Āfrikas Ziemeļkoreja".

Eritreja ir vienlaikus sena, bet mākslīgi veidota valsts.

19. gadsimta vidū Dženovas kuģu kompāniju "Rubattino" pārstāvošais Romas katoļu priesteris Džuzepe Sapeto no Osmaņu impērijas vasaļa iegādājās Asebas provinci, kas atrodas mūsdienu Eritrejas dienvidos. Īsi pēc tam, kad tika atklāts Suecas kanāls, itāļu komersanti vēlējās iegūt daļu ietekmes zemēs, gar kurām gāja ienesīgais kuģu ceļš uz Indiju, norāda CIP veidotā "The World Factbook" .

Līdz ar Āfrikas kolonizāciju Itālija izmantoja iespēju, lai melnajā kontinentā paplašinātu savu ietekmi. Itālijas valdība pārpirka "Rubattino" kompānijas Āfrikas īpašumus, kā arī iekaroja vairākas teritorijas uz ziemeļiem no Asebas provinces, salīdzinoši īsā laikā iegūstot kontroli gandrīz visā mūsdienu Eritrejas teritorijā.

Jau 1890. gadā līdz tam sadrumstalotie Itālijas kontrolē esošie Sarkanās jūras piekrastes apgabali, kuros dzīvoja dažādas vietējās tautas, tika apvienoti vienā kolonijā un nodēvēti par Eritreju.

Turpmāki mēģinājumi koloniju paplašināt uz dienvidrietumiem piedzīvoja vien īslaicīgus panākumus. Turklāt 1896. gadā kaimiņos esošās Etiopijas impērijas karaspēkam pat izdevās ieņemt daļu no jaunizveidotās Eritrejas, itāļiem atstājot tikai piejūras zemes ap Asebu un Masavu (piejūras apmetni salīdzinoši netālu no vietas, kur atrodas mūsdienu galvaspilsēta Asmera).

Fašistiskajai Itālijai 1936. gadā Benito Musolīni vadībā izdevās atgūt zaudēto Eritrejas teritoriju, kā arī okupēt Etiopiju, kas kļuva par daļu no Itālijas Austrumāfrikas, taču Eritrejai netika pievienota.

Pēc Otrā pasaules kara Eritreja kļuva par ANO protektorātu, un Lielbritānija pat piedāvāja to sadalīt, daļu pievienojot Sudānai, bet daļu – Etiopijai, tādējādi nodalot kristiešu un musulmaņu apdzīvotās teritorijas. Ideju noraidīja gan vietējie politiskie spēki, gan ANO, un tā netika īstenota.

Tā vietā Eritreja ar ANO 1950. gada 2. decembra lēmumu kļuva par Etiopijas federatīvo apgabalu, vēsta "History World". Etiopija turpmākajos gados bieži pārkāpa Eritrejas autonomijas tiesības, izsaucot eritrejiešu protestus. Galu galā Etiopija atbildēja ar Eritrejas pilnīgu pakļaušanu un autonomā apgabala nodēvēšanu par Etiopijas 14. provinci.

50. gadu beigās eritrejieši uzsāka ilgstošu cīņu par neatkarību, norāda portāls "Countrystudies". Sākotnēji lielākais politiskais spēks – Ēģiptes un Sīrijas balstītā konservatīvā "Eritrejas Atbrīvošanas fronte" sadalījās un par jaunu vadošo neatkarības cīņu virzītāju 70. gados kļuva sākotnēji Ķīnas atbalstītā marksistiskā "Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte" (ETAF).

Etiopijas cīņa pret eritrejiešu nemierniekiem nedaudz atslāba laikā, kad ASV atbalstīto Etiopijas imperatoru gāza PSRS finansētā marksistu militārā hunta, taču vēlāk tās komunistu līderi Eritrejā turpināja imperatora iesākto politiku, piespiežot Eritrejas brīvības cīnītājus atkāpties uz valsts ziemeļu teritorijām, kurās tās spēja noturēties no Sudānas pienākošās palīdzības dēļ.

Portāls "Every Culture" norāda, ka karadarbības, sausuma un bada dēļ šajā laikā uz Sudānu bēgļu gaitās devās līdz pat miljonam eritrejiešu. Par spīti atsevišķām uzvarām brīvības cīnītāji būtiskus panākumus guva vienīgi pēc PSRS sabrukuma un tam sekojošā palīdzības apsīkuma Etiopijai. Tas ETAF spēkiem līdz 1991. gada sākumam ļāva ieņemt jau faktiski visu Eritrejas teritoriju.

Tā paša gada beigās arī Etiopijas opozīcija ar eritrejiešu militāro atbalstu pārņēma varu savā valstī, liekot prezidentam Mengistu Hailem Mariamam bēgt uz Zimbabvi, kur viņš mīt joprojām. Jaunā Etiopijas valdība piekrita eritrejiešu prasībai rīkot referendumu par Eritrejas neatkarību.

Referendums noslēdzās ar Eritrejas neatkarības pasludināšanu 1993. gada 24. maijā. Sākotnējo valdību izveidoja dominējošais politiskais spēks ETAF, bet par valsts prezidentu kļuva tā līderis Jesaja Afeverks (attēlā).

Ilgstošās brīvības cīņas Eritreju bija novārdzinājušas, un valdība izsludināja plānu valsts atjaunošanai, kas paredzēja centralizētu valsts iedzīvotāju iesaisti. No īslaicīga valsts atjaunošanas projekta tas drīz vien pārtapa savdabīgā valsts pārvaldes sistēmā, kurā varu saglabāja ETAF vadība.

Kopš 90. gadu sākuma cilvēki tiek iesaukti militārajā dienestā, kurā tie ne tikai iziet militārās apmācības, bet būvē infrastruktūras objektus, piedalās lauksaimniecības darbos un sniedz dažādus pakalpojumus, piemēram, apmāca bērnus un palīdz slimnīcās.

Valsts elitei šo mūžīgo atjaunošanas programmas nepieciešamību izdevies pamatot ar ārējiem draudiem – tā gandrīz 10 gadu garumā iesaistījās diplomātiskos karos ar kaimiņvalsti Sudānu, 90. gadu vidū īstenoja īslaicīgu karu ar Jemenu par vairākām salām Sarkanajā jūrā, kā arī uzsāka robežkonfliktu ar Etiopiju par Badmes pilsētu, kura laikā sagrāva attiecības arī ar mazo kaimiņvalsti Džibuti.

Eritrejas–Etiopijas robežkonflikts izvērtās graujošs, abām valstīm, kuras tobrīd tika uzskatītas par vienām no nabadzīgākajām pasaulē. Tās karadarbībā izšķieda miljonus un zaudēja no 100 000 līdz 150 000 karavīru katra, turklāt, lai gan divus gadus ilgušais konflikts noslēdzās jau 2000. gadā, diplomātiskās attiecības abu valstu starpā netika atjaunotas, un septiņus gadus vēlāk abas puses uz pierobežu atkal nosūtīja aptuveni 150 000 karavīru katra.

Nepārtrauktā nepieciešamība "būt gataviem cīņai pret ārējiem ienaidniekiem" devusi pamatu prezidentam Afeverkam vēl vairāk nostiprināt savu varu. Visi mediji ir pakļauti valdības kontrolei, degvielas izdale ir stingri ierobežota, bet valsts pilsoņi pakļauti ilgstošam obligātam militārajam dienestam, kurā liela daļa iedzīvotāju burtiski pavada visu savu pieaugušā cilvēka mūžu.

Šo iemeslu dēļ Eritrejas prezidents tiek dēvēts par diktatoru, bet Eritreja par "Āfrikas Ziemeļkoreju". Ietekmīgā organizācija "Reporters Without Borders" pēc pašu veidotā brīvības indeksa kopš 2007. gada Eritreju pat ierindo zemāk par Ziemeļkoreju.

Obligātais militārais dienests Eritrejā ne tuvu nelīdzinās tam, ko ar karaklausību saprot Eiropā, pat autoritatīvo Āfrikas režīmu vidū tas izceļas ar īpašu nežēlību.

Pērn publicētajā Apvienotā Nāciju Organizācijas (ANO) 483 lapu garajā ziņojumā par cilvēktiesību pārkāpumiem Austrumāfrikas valstī smalkās niansēs raksturoti iemesli, kāpēc bailēs no nāves, izvarošanas un spīdzināšanas simtiem tūkstošu valsts iedzīvotāju meklē drošākas mājas. Lielākoties patvērums atrasts kaimiņvalstīs Sudānā un Etiopijā, bet daļa, cenšoties doties pēc iespējas tālāk no represīvā režīma, labākas dzīves meklējumos devušies uz Eiropu, tostarp Latviju.

Daudzi no bēgļiem drošākas mājas neatrod - prezidenta Jesaja Afeverka kontrolētiem drošības dienestiem sniegta atļauja bēgļus uz valsts robežas nošaut bez brīdinājuma. Nošauj ne visus, daļu iebiedēšanas labad cietumos spīdzina ar metodēm, kas atgādina viduslaiku inkvizīciju, piemēram, viens no spīdzināšanas veidiem ir cilvēka ķermeņa apliešana ar kausētu plastmasu.

ANO ziņotāji intervijās izjautājuši ieslodzītos un sargus, kuriem tomēr izdevies aizbēgt. Šeit ieskicētas dažas no spīdzināšanas metodēm, kuras raksturojuši cilvēki, kas tās izcietuši:

Lai kļūtu par ieslodzīto, cilvēkam pietiek publiskā vietā izteikt kaut vienu teikumu, kurš var tikt interpretēts kā sazvērestība vai nodevība pret režīmu. Tāpat liela iespēja tikt aizturētām ir valstī dzīvojošajām minoritātēm, piemēram, musulmaņu kopienām, kā arī nomadiem, kas lielākoties klejo ciltīs valsts pierobežas rajonos. Arī armijas dezertieri un politiskā opozīcija tiek uzskatīta par risku valsts nacionālajai drošībai.

Par cietumiem kalpo visdažādākās teritorijas un ēkas, kurās iespējams izvietot lielu ieslodzīto skaitu. Populāras ir atklāta tipa ieslodzījuma nometnes, kurām nav jumta, par cietumiem kalpo arī alas un metāla konteineri, teikts ANO ziņojumā.

Citreiz ieslodzītajiem šaurās telpās netiek sniegtas iespējas nomazgāties vai izmantot labierīcības, kas noved pie tā, ka pēc laika tie guļ savos izkārnījumos, bieži iegūst dažādas infekcijas. Veselības aprūpe lielākoties nav pieejama.

Visiem vīriešiem līdz 50 gadu vecumam par dzīvības uzturēšanai nepietiekamām algām ir jādienē valsts armijā. Savukārt līdz pat 65 gadu vecumam viņiem katru gadu noteiktu periodu jāatgriežas armijas rindās, neskatoties uz faktu, ka valstī vidējais dzīves ilgums vīriešiem ir 61 gads.

Nonākot armijā, militāristi tiek izmantoti kā vergi, nereti viņi strādā dažādās raktuvēs un rūpnīcās, bieži bez iespējas savā mūža laikā piedzīvot dienesta beigas.

Armija un valsts drošības iestāžu darbinieki militārajās nometnēs uztur "aizturēto" sieviešu grupas, kuras tiek izvarotas, sistas un daudzos gadījumos arī nogalinātas. Sievietes pēc psiholoģiskiem un fiziskiem pārdzīvojumiem nereti izdara pašnāvības, minēts ANO ziņojumā.

Ziņošana par izvarošanu var novest pie ģimenes locekļu aresta un tikt interpretēta kā valsts iestāžu darbinieku apmelošana. Kā vienā no ANO intervijām sacījusi sieviete, kurai izdevies valsti pamest, Eritrejā par izvarošanu nav pieņemts runāt arī kultūras dēļ.

"Mēs ne tikai nevaram par to ziņot, bet klusēšana ir arī daļa no mūsu kultūras... Es nevaru ziņot policistam, viņš vienkārši teiks, ka to man ir nodarījis kāds, kuram es piederu. Es nevaru par to runāt ar citiem. Ja es ziņotu tiesai, tad visa apkaime uzzinātu, kas ar mani ir noticis. Tas nestu man un manai ģimenei kaunu. Neviens šeit negrasās precēt sievieti, kura ir izvarota. Policisti apzinās šo sistēmu, tāpēc nebaidās un paši ir izvarotāji, viņi zina, ka sieviešu kauna un pašcenzūras dēļ tie paliks nesodīti. Mūsu sabiedrībā izvarošanas upurim vienkārši nav iespējams dzīvot," sacījusi intervējamā. Viņa, tāpat kā lielākā daļa no runātājiem, bailēs no režīma atriebības izvēlējusies palikt anonīma.

Izplatīta ir aizturēto pazušana no cietuma. "Kad tuvinieki interesējas, kur palicis ieslodzītais, cietuma vadība vienkārši paskaidro, ka policija minēto cilvēku nekad nav aizturējusi, kā arī tuvinieki saņem brīdinājumu pārtraukt pazudušā meklējumus," teikts ziņojumā.