Kā būtu, ja būtu: 10 populāras spekulācijas par citādu Otrā pasaules kara scenāriju  (348)

Viens no pagājušā gadsimta svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais notikums bija Otrais pasaules karš. Tas mainīja daudzu jo daudzu valstu robežas un nāciju, tostarp latviešu tautas, likteņus. Šajā karā bija iesaistītas tik daudzas zemes un indivīdi, ka tā gaitu varēja mainīt pat sīkas nejaušības, kādu netrūka jau tāpat.

Portāls "War History Online" apkopojis populārākās vēstures entuziastu spekulācijas par to, kas būtu noticis, ja zvērīgais karš kādā brīdī būtu mainījis kursu:

Neapstrīdami Nacistiskās Vācijas līdera Ādolfa Hitlera plānos bija Padomju Savienības iekarošana un Austrumeiropas pakļaušana. Tomēr pēc tam, kad Francija viņa rokās krita ātri un gandrīz bez jebkādiem zaudējumiem, nacistu spēku pašapziņa strauji pieauga un tapa skaidrs plāns tikpat zibenīgi pakļaut arī Lielbritāniju.

Plāns "Jūras lauva" nedaudz tālākā nākotnē atlika fīrera domas par Krievijas pakļaušanu. Tā Rietumos tika strauji palielināta armijas klātbūtne, tostarp sauszemes spēki sagatavoti izkāpšanai Lamanša šauruma otrā krastā.

Ja Hitlera spējais plāns īstenotos, karaliskā ģimene un politiskā elite pārceltos uz Kanādu, no kurienes rīkotu apvērsumu un piedalītos militārās stratēģijas izstrādē, lai Lielbritāniju atgūtu ar sabiedroto palīdzību. Pretuzbrukums Eiropā tādā gadījumā, visticamāk, sāktos no Ziemeļāfrikas, un virzītos uz ziemeļiem, jo sākt ar Britu salu atkarošanu būtu stratēģiski grūti.

Tomēr "Jūras lauva" cieta sakāvi jau tās sākuma stadijā 1940. gadā, kad "Kaujā par Britāniju" atklājās, ka gaisā vācu "Luftwaffe" nespēj stāties pretī britu Karaliskajiem Gaisa spēkiem. Turklāt arī Lamanša šauruma ūdeņos briti vadošo pozīciju tā arī nekad nezaudēja par spīti vācu zemūdenēm. Šī sagrāve lika Hitleram atkal pavērst galvu uz Austrumiem, kur iebrukt viņš sākotnēji bija grasījies daudz ātrāk.

Par spīti sakāvei rietumos, kas nozīmēja milzīgu līdzekļu, kā arī daudzu karaspēka daļu pašapziņas sabrukumu, Hitlera iecerētais Zibenskarš uz austrumiem izdevās patiesi straujš un pārsteidza PSRS militāros līderus. Ļoti iespējams, tieši virs Lamanša un Britu salām zaudētie gaisa spēku lidaparāti un piloti būtu izšķīruši Staļingradas un citas vēsturiskas kaujas par labu Nacistiskajai Vācijai.

Ieņemot arī Padomju Savienības industriālo un administratīvo sirdi Maskavu, nacisti būtu sagrāvuši krievu spēju tūlītēji aizsargāties, kā arī iegūtu kontroli pār nozīmīgām naftas rezervēm, raksta "War History Online". Tas savukārt Trešajam Reihu būtu nodrošinājis īstu impērijas vērienu un apstiprinājis tā dominējošo spēku.

Šāda scenārija gadījumā Vācija galu galā, visticamāk, tomēr būtu ieņēmusi arī Britu salas, kā arī nostiprinājusies Tuvajos Austrumos. Tas savukārt novestu pie citāda Aukstā kara, kurā PSRS vietā būt Nacistiskās Vācijas impērija.

Ilgtermiņā skatoties, tā būtu vēl lielāka humanitārā krīze, jo, lai gan Staļins un viņa sekotāji iznīcināja miljoniem cilvēku, nacisti bija iecerējuši to darīt daudz sistemātiskāk, iznīcinot lielāko daļu ne-āriešu tautu pārstāvjus. Savukārt izdzīvojušajiem ne-āriešiem būtu zemāks, gandrīz vergiem pielīdzināms statuss.

ASV aktīvajā karadarbībā iesaistījās salīdzinoši vēlu - tikai pēc tam, kad Nacistiskās Vācijas sabiedrotās Japānas Impērijas Gaisa spēki uzbruka tās galvenajai flotes bāzei Klusajā okeānā un faktiski to iznīcināja.

Ja Japāna nebūtu veikusi šo uzbrukumu, ASV, visticamāk, būtu iesaistījusies karā tik un tā, tomēr tas būtu noticis daudz vēlāk. Līdz tam ASV pārējām sabiedroto valstīm būtu sniegusi palīdzību tikai pārtikas, ieroču un materiālu formā. Tādā gadījumā sabiedrotie, visai ticams, nebūtu spējuši nosargāt savas pozīcijas Ziemeļāfrikā, kā arī vēlāk izveidot Rietumu fronti Eiropā, lai atgūtu nacistiem zaudētās zemes.

Savukārt Padomju Savienība tādā gadījumā nebūtu saņēmusi tik lielu palīdzību no ASV, lai spētu atgūties pēc pēkšņā līdz tam tai draudzīgā Trešā Reiha iebrukuma. Savukārt vēlāk tā Vāciju būtu sakāvusi daudz ilgākā laikā un ar daudzkārt graujošākiem zaudējumiem (ja tas tai vispār būtu izdevies). PSRS savukārt, reiz sagrāvusi nacistu režīmu, ieņemtu arī lielāku Eiropas daļu, kurā Josifa Staļina spēki varētu nostiprināties.

No brīža, kad vācu spēki austrumu frontē sāka atkāpties Sarkanās armijas priekšā, gandrīz vienīgais Nacistiskās Vācijas virspavēlniecības uzdevums bija saglabāt ilūziju par uzvarām nākotnē, bet realitātē nepārtraukti plānot aizvien jaunus atkāpšanās ceļus.

Sākotnēji krievi vāciešu izspieda ārā no Padomju Savienības, bet vēlāk atpakaļ uz Berlīni un pat vēl tālāk uz rietumiem. Vēsturnieki ir pārliecināti, ka Staļinam bija vēl daudz lielākas ambīcijas attiecībā uz Eiropas iekarošanu.

Brīdī, kad tika ieņemta Berlīne, Sarkanajā armijā bija mobilizēti 12 miljoni vīru, kamēr pārējiem sabiedrotajiem bija vien ap četriem miljoniem kopā. Amerikāņi tobrīd vēl nebija pabeiguši darbu arī pie pirmās atombumbas, kas varētu atturēt krievus doties tālāk uz Franciju.

Tomēr tas nenotika viena iepriekš jau pieminēta iemesla dēļ - PSRS šīs lielās kareivju masas bez ASV pārtikas apgādēm nemaz nespētu uzturēt. Turklāt liela daļa Sarkanās armijas vienību bija apgādātas arī ar ASV ražotiem transportlīdzekļiem, bet ieroči izgatavoti no ASV ievestiem materiāliem.

Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils ilgstoši pretojās idejai izveidot rietumu fronti, baidoties par vēstures atkārtošanos, kad Pirmā pasaules kara gandrīz nemainīgās frontes tranšejās tika bezjēdzīgi noslaktēti miljoni cilvēku.

Tikai ar spēcīgu ASV ietekmi briti tika pārliecināti, ka D-dienas ofensīva notiks tieši Francijā. Tāpat, visticamāk, šāds lēmums bija atvieglojums Staļinam, kurš nevēlējās, ka Rietumvalstis okupētu Austrumeiropas un Centrāleiropas zemes.

Savukārt, ja notikumu gaita būtu izvērtusies tā, kā briti to plānoja sākumā, sabiedrotie sākotnēji izceltos Itālijā un Balkānos. Arī Norvēģija tika apskatīta kā potenciāls iebrukuma punkts, bet tā bija ļoti labi aizsargāta - kalnu zemē bija stratēģiski izvietots aptuveni pusmiljons nacistu karavīru.

Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Nacistisko Vāciju būtu izdevies sakaut, arī uzbrūkot tai no dienvidiem, taču ir grūti prognozēt, kāds tādā gadījumā būtu Francijas liktenis.

Gadījumā, ja Ādolfs Hitlers, apzinoties savas armijas patiesās spējas, būtu centies atjaunot ar Padomju Savienību tikpat labas attiecības, kādas tās bija pēc Polijas sadalīšanas un kopīgs okupācijas vai vismaz noslēdzis mieru, Lielbritānijas iekarošana varētu būt daudz iespējamāka.

Tomēr naftas iegulas Krievijas dienvidos un Ukrainā bija pārāk vilinošas un nepieciešamas jaunās impērijas būvniecībai.

Turklāt ir visai apšaubāmi, vai Josifs Staļins piekristu ilgstošam mieram. Ir pierādīts, ka PSRS pati bija gatava iekarot un sakaut Nacistisko Vāciju, turklāt ilgstošs miers, kas ļautu Vācijai iegūt jaunus spēkus un pārņemt pārējo Eiropu, tikai palielinātu potenciālās briesmas tās austrumu kaimiņam nākotnē.

Bēdīgi slavenā operācija "Valkīra" bija neveiksmīgs mēģinājums nogalināt fīreru un radīt labvēlīgu situāciju varas pārņemšanai Trešajā Reihā, lai vēl censtos glābt sagrauto Vāciju.

Tomēr lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka pat tad, ja šis mēģinājums nebūtu tikai mēģinājums, Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija tāpat nebūtu sabrukusi. Ap Hitlera personību bija radīts tik spēcīgs kults, ka partijas biedri visos līmeņos būtu turpinājuši viņa iesākto politiku.

Visticamāk, līdera pienākumus uzņemtos par otro cilvēku partijā dēvētais Hermanis Vilhelms Gērings vai reihsfīrers un SS struktūru vadītājs Heinrihs Luitpolds Himlers. Tiek pieļauts, ka kara beigās gan viņi būtu ātrāk sapratuši, ka ir laiks padoties.

Vienlaikus tomēr ir grūti izvērtēt, cik liels skaits vāciešu un kurā kara brīdī kļuva noskaņoti anti-nacistiski. Ja tādu veiksmīga līdera atentāta brīdī būtu bijis gana daudz, vēsturnieki pieļauj arī sacelšanās iespēju, raksta "War History Online".

Nacistiskā Vācija bija pati pirmā atomieroču izstrādātāja, tomēr pētniecība noritēja lēnāk, nekā būtu bijis nepieciešams, lai paši vācieši jauno ieroci spētu izmantot savā labā. Redzot Ādolfa Hitlera pārdrošo stratēģiju, vēsturniekiem nav šaubu, ka šāda ieroča iegūšanas gadījumā, nacisti nekavētos to izmantot.

Turklāt vācieši bija tālu priekšā citām valstīm arī citu militāro tehnoloģiju izstrādē. Viņiem bija arī ballistisko raķešu prototipi ilgi pirms sabiedrotajiem. Turklāt nacistu laboratorijās bija radīti pat speciāli uzbrukumam paredzēti insekti.

Ja šo tehnoloģiju attīstīšanu vācieši būtu paspējuši novest līdz galam, kara iznākums būtu pavisam citādāks, norāda vēsturnieki.

Amerikāņiem bija izstrādāta operācija "Noriets", kura paredzēja Japānas iekarošanu ar sauszemes spēkiem. Tā bija ārkārtīgi lēna alternatīva atombumbai. Operācijas īstenošanai vajadzētu sākties Japānas dienvidos, un pēc sešiem mēnešiem papildspēki varētu izsēsties arī valsts ziemeļu salās.

Japāņi jau gaidīja uzbrukumu un bija sagatavojuši ārkārtīgu spēcīgu aizsardzības joslu tieši Japānas dienvidos. Lai gan amerikāņi jebkurā gadījumā prognozēja savu uzvaru, šīs kaujas, visticamāk, būtu ne tikai ilgas, bet arī asiņainas, un prasītu miljoniem dzīvību.

Rēķinoties, ka šādas operācijas sekas būtu pārāk smagas, prezidents Harijs Trūmens deva zaļo gaismu atombumbas nomešanai.

Sauszemes invāzijas gadījumā amerikāņiem būtu bijis jārēķinās ar vēl kādu spēlētāju. Arī Padomju Savienība pēc Mandžūrijas iekarošanas bija gatava iebrukt Japānas galvenajās salās, un atombumbu nomešana Staļinu pārsteidza patiesi nesagatavotu.

Trešais pasaules karš nav jauns termins un to lietojuši gan vēsturnieki, gan politiķi un turpina lietot arī mūsdienu diplomāti, galvenokārt norādot uz mūžam saspīlēto konfrontāciju starp Rietumiem un Krieviju.

Pirmoreiz šī spriedze bija jūtama vēl Otrā pasaules kara izskaņā. Kad Nacistiskā Vācija bija sakauta, bet līdzšinējo sabiedroto starpā valdīja savstarpēji agresīvs noskaņojums. Bija jādala Eiropa, nosakot, kurā daļā ietekmi saglabās komunistu idejas, bet kurā valdīs demokrātijas un kapitālisma ideāli. Tiek apgalvots, ka Lielbritānijas premjeram Vinstonam Čērčilam prātā jau bijis militāra risinājuma scenārijs, lai nepieļautu komunisma nostiprināšanos.

Tomēr Sarkanā armija daudz tālāk par Berlīni Vācijā neiegāja, bet vēlākais ASV prezidents un sabiedroto karaspēka augstākais virspavēlnieks Rietumeiropā Dvaits Eizenhauers nemaz neapsvēra karošanu pret Staļinu. Tiesa, to pieļāva kāds cits - ASV ģenerālis Džordžs Patons, kurš galu galā tomēr bija spiests pakļauties.