'Delfi' Ukrainā: No Rīgas līdz Doņeckas frontes dubļainajiem ierakumiem  (211)

Kravā ir siltie apģērbi, zābaki, zeķes, uzkabes, instrumenti, lāzera tālmēri, divi jaudīgi dīzeļa ģeneratori, pat dators un televizors, kā arī daudz citu lietu, kas turpmāk kalpos Ukrainas aizstāvjiem frontes zonā. Lietas vai nu ir atnesuši Latvijas ziedotāji, vai tās iegādātas par saziedoto naudu.

Labdarības organizācija "SOS palīdzība Ukrainas armijai" to visu piegādā un nodot rokās tiem, kas tiešā veidā cīnās par Ukrainu. Kopš 2014. gada vasaras, kad Ukrainā sākās karš pret Krievijas atbalstītajiem separātistiem, biedrība ir piegādājusi jau 10 Latvijas iedzīvotāju saziedotas kravas, palīdzot apgādāt karavīrus un brīvprātīgos aptuveni 10 dažādos bataljonos.

2016. gada martā frontē Ukrainas austrumos formāli spēkā ir pamiers, taču gandrīz ik dienu pienāk ziņas par apšaudēm un kritušajiem. Vēl februāra pēdējā nedēļā ASV vēstnieks Ukrainā saņēmis informāciju par 450 prokremlisko kaujinieku uzbrukumiem karadarbības zonā valsts austrumos.

Tautas apgādātā armija

Krimas okupācijas laikā, un sākoties karam valsts austrumos, nevērības un korupcijas novārdzinātā Ukrainas armija nebija funkcionēt spējīga un gatava sava pienākuma pildīšanai. Problēmas sagādāja pat karavīru nogādāšana uz konflikta zonu. Liela daļa transporta pa ceļam salūzusi, bet citus nav varēts iedarbināt trūkstošo akumulatoru dēļ.

Tad arī sākās tautas brīvprātīgo jeb voluntieru kustība. Tieši viņi sagādājuši akumulatorus un lējuši degvielu tehnikai. Valsts karotājus nodrošināja ar ieročiem un munīciju, bet visu pārējo, sākot ar apģērbu un ekipējumu, līdz pat pārtikai un dzeramajam ūdenim savas zemes aizstāvjiem sākotnēji piegādāja brīvprātīgie.

"Ja karavīri palūgs atombumbu, voluntieri to sagādās kopā ar tēju, sviestmaizēm un koncertu," "SOS palīdzība Ukrainas armijai" pārstāvis Jānis (uzvārdu nevēlas atklāt) stāsta par Ukrainā zināmu joku, kas raksturo brīvprātīgo kustības entuziasmu un lielo nozīmi. Frontē var noderēt viss, sākot no zābakiem un siltiem apģērbiem, kas lauka apstākļos tiek ļoti ātri nodriskāti, līdz instrumentiem, naglām, skrūvēm un sadzīves priekšmetiem, viņš skaidro.

Par ziedotāju naudu tiek pirkts arī specifiskāks karavīriem nepieciešamais aprīkojums, piemēram, uzkabes, bruņuvestes, tālmēri, dīzeļa ģeneratori un daudz kas cits.

"SOS palīdzība Ukrainas armijai" vēlas, lai ziedojumi tiek izmantoti, cik vien iespējams efektīvi, nevis nogulst noliktavu plauktos. Tāpēc iespēju robežās organizācija cenšas piegādāt to tieši frontes zonā esošajiem karotājiem, skaidro Jānis. Tāpat tas izslēdz iespēju, ka ziedotā manta caur armijas apgādes sistēmu "izgaist", nesasniegusi tos, kuriem tā vajadzīga. Palīdzību un informāciju uz vietas Latvijas grupai sniedz uzticami vietējie brīvprātīgie.

Pāri robežai ar plānu "B"

Pēc aptuveni 800 kilometru gara brauciena pievakarē esam Polijas–Ukrainas robežšķērsošanas punktā pie Starovoitoves. Kamēr kravas automašīnas un transports ar Ukrainas numuriem Polijas pusē stāv garā rindā, Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņiem paredzētā josla ir tukša. Pēc ātras pasu kontroles var braukt tālāk. Kādā citā reizē Latvijas aktīvistiem te palūgts izkrāmēt visu vedumu, kas ar apdomu savietots tā, lai izmantotu katru telpas centimetru no grīdas līdz griestiem. Tas robežšķērsošanu paildzināja par četrām stundām, atceras Jānis.

Šajā vedumā satilpināts aptuveni 70 ziedotāju trīs mēnešu pienesums līdz 6000 eiro vērtībā, lēš latviešu voluntieris. Kopumā kopš grupas darbības sākuma ziedojumus mantā un naudā ir sniedzis aptuveni pustūkstotis cilvēku, daļa no tiem – regulāri.

Lai nodrošinātu maksimālu caurspīdīgumu, ikviens ziedojums tiekot uzskaitīts oficiāli reģistrētās biedrības "Facebook" lapā (arī "Draugiem" un "Instagram" konti). Nododot sūtījumu karavīriem, tiek parakstīti pieņemšanas nodošanas akti un notiek fotofiksācija.

Biedrībā nav algotu darbinieku, arī ceļu uz Ukrainu un auto tehniskās apkopes aktīvisti sedzot paši. "Es neesamus sācis ar to nodarboties, lai kalkulētu sev labumu. Man ir absolūti citi mērķi," stāsta Jānis, norādot, ka nevar tērēt ziedoto naudu, piemēram, degvielai, ja devējs ar to ir vēlējies palīdzēt tieši karavīriem.

Organizācijas "Facebook" vietnē var lasīt virkni stāstu par ziedotājiem, kas no visas sirds cenšas palīdzēt Ukrainai ar to, ko var sniegt – vai tās būtu vilnas zeķes, nauda vai citas noderīgas lietas. Lielākais ziedojums līdz šim – 3000 eiro no kādas juridiskas personas.

Lai arī kravai līdz ar mantu sarakstu klāt nāk arī pavadvēstule no Ukrainas vēstniecības Latvijā, kontrole robežas Ukrainas pusē ieilgst. Pēc auto rindas izstāvēšanas izrādās, ka notiek posteņu maiņa, tāpēc viss process ir apstājies aptuveni uz stundu. Pēc tam muitniekiem vajag vēl aptuveni trīs stundas, lai pēc vairākkārtējas dokumentu pārbaudes paziņotu, ka kravu, kaut arī tā ir palīdzība Ukrainas aizstāvjiem, cauri laist nevar.

Tiek iedarbināts plāns "B" – zvans ukraiņu voluntieru sagādātajiem kontaktiem, kuri gatavi apliecināt, ka mantas patiešām tiek vestas Ukrainas aizstāvjiem, nevis pārdošanai. Vēl nepilna stunda un parādās kāds augsta ranga muitnieks ar divām zvaigznēm uz uzplečiem un norīko muitas darbinieci: "Noformē!". Muitniece, kas iepriekš kategoriski iebilda pret kravas ielaišanu valstī, nu atvainojas, un ceļš ir brīvs. Palikusi stunda līdz pusnaktij.

Gatavi palīdzēt Latvijai

Atlikušo nakts daļu pārlaižam hotelī Sarni pilsētā pie Slučas upes. Šķiet, apdzīvotās vietas galvenais ienākumu avots ir ceļmalas benzīntanki, veikali un moteļi. Ceļu uz Kijevu cauri Ukrainas ziemeļrietumu purvainajiem mežiem Otrā pasaules kara laikā šeit cēluši vācieši.

Pilsētu un ciemu maršrutā gandrīz nav, laiku pa laikam ceļmalā pie ugunskuriem sēž zaru slotiņu tirgotāji. Netrūkst ceļmalas krodziņu, tostarp arī diezgan kolorītas vietiņas. Vienā no tām interjerā izmantoti no skārdenēm darināti ziedi, bet ārā rotājas no riepām izgatavoti gulbji un stikla pudeļu celtnes. Pa bedraino stāvlaukumu klīst trīs suņi.

Pašā ēstuvē aromāts ir kā komunālā dzīvokļa virtuvē – cepamās eļļas un cigarešu dūmu maisījums. Toties paēst var aptuveni par 1,5 eiro.

Ukrainas rietumu daļā benzīntankos un veikalos sastaptais personāls atbild ukraiņu valodā. Kijevā un tālāk austrumu virzienā tas vairs nav tik principiāli un krievu valoda dzirdama daudz biežāk. Jāatzīmē, ka Krievijas kompānijas "Lukoil" degvielas uzpildes stacijas, kuras ir piedzīvojušas ienākumu krišanos, ir pārdotas un pārdēvētas par "AMIC".

Trīs miljonu pilsēta Kijeva sagaida ar satiksmes sastrēgumiem, pilsētas pievārtē joprojām redzamas 2012. gada Eiropas futbola čempionātam par godu izliktās dekorācijas. Nevar nepamanīt, ka gandrīz katrai daudzstāvu ēkai vismaz vienā vai vairākos logos izkārti Ukrainas karogi.

Pirmais punkts, kur tiek nogādāti vairāk nekā 20 īpaši šim mērķim ziedoti zābaku pāri, ir vietējā ar armiju saistītā organizācija "Daņicka Gromadska Varta". Organizācija veido noliktavu, no kuras preces pēc nepieciešamības tiek izsniegtas karavīriem.

Pēc pieņemšanas-nodošanas akta parakstīšanas vietējie aktīvisti latviešu voluntierim uzdāvina un paraksta savas biedrības karogu. Parakstīti karogi Ukrainā ir kļuvuši par sava veida piemiņas zīmi. Daudziem karavīriem ir savi zili dzeltenie simboli, uz kuriem tie krāj cīņubiedru, draugu un labvēļu autogrāfus. Tāpat parakstīti karogi tiek dāvināti tiem, kas sniedz palīdzību karotājiem.

No Latvijas mikroautobusā atvestās mantas paredzēts nogādāt dažādās vietās, šī ir tikai viena no tām. Pārējais jāved militārajām vienībām valsts austrumos.

"Tas, ko vedam, ir kā piliens jūrā, bet tam ir liela simboliska nozīme," Jānis pamato organizācijas misiju. Ukraiņiem frontē ir svarīgi aprunāties un sajust, ka viņus Eiropā kāds atbalsta, bet mantas nāk bonusā. "Ir okei, ja manta arī silda," viņš prāto. Karavīri ir ļoti pateicīgi par saņemto atbalstu un sola, ka vajadzības gadījumā nešauboties nāks palīgā Latvijai, viņš stāsta.

Savu iesaistīšanos palīdzības vākšanā Jānis skaidro ar atbildību bērnu un nākotnes priekšā. "Lai mani bērni kādreiz nejautātu: ko tu darīji, lai palīdzētu," viņš stāsta. Cīņu Ukrainā viņš saista arī ar Latvijas drošību. "Cilvēki domā, ka tas it tālu, bet tas notiek tepat dienas brauciena attālumā," viņš pasvītro. Agresors ir jāaptur pirms tas ir vērsies arī pret Latviju,uzskata voluntieris.

Vēl pēc pāris stundām Kijevas intensīvajā satiksmē pēcpusdienā sasniedzam piepilsētu, kurā dzīvo vietējais voluntieris Oļegs (zemāk attēlā). Kalnu Karabahas kara veterāns un maza pārtikas veikaliņa īpašnieks jau divus gadus palīdz Ukrainas aizstāvjiem frontē. Viņš būs kravas pavadonis un drošības garants iekļūšanai piefrontes zonā.

Pēc brangām ukraiņu pusdienām, kurās netrūkst gaļas, speķa, mājās konservētu dārzeņu un mēģinājumu viesus pārbarot, vakarā sākas 500 kilometru garais ceļš uz Dņepropetrovsku.

"Uz šiem ceļiem pat tankiem kāpurķēdes plīst"

Virzoties uz austrumiem, ceļi kļūst arvien bedraināki. Četros naktī esam Poltavā. Vēl pēc stundas bedres neiztur viens no riteņiem – disks ir sasists un riepa pārplēsta. Lai domkrats negrimtu mīkstajā ceļa nomalē, pamatam tiek izmantota no bruņuvestes izvilkta plāksne.

Ar mantām piekrāmētais busiņš ir tik ļoti nosēdies, ka ar standarta riteņa atslēgu netiek klāt rezerves riteņa stiprinājumam automašīnas apakšā, bet citu instrumentu nav. Nekas cits neatliek, kā tumsā balsot retos garāmbraucējus. Tas izdodas visumā ātri – palīdzēt apstājas žiguļa vadītājs, kuram ir līdzi instrumenti. Viktors no Azovas jūras piekrastes pilsētas Berdjanskas joko, ka tālāk uz austrumiem ceļi ir tik sabeigti, ka uz tiem pat tankiem plīst kāpurķēdes.

No rīta ir sasniegta Ukrainas ceturtā lielākā pilsēta Dņepropetrovska, kur ražo ballistiskās raķetes, kosmiskos satelītus, trolejbusus, tramvajus un autobusus, kā arī citas tehnoloģijas. Te uz centrālās ielas mūs sagaida vīri no Iekšlietu ministrijai pakļautā brīvprātīgo bataljona "Dņipro-1" apakšvienības "Sarmat".

Baltajā mikroautobusā ar militārajām numura zīmēm tiek iekrāmēts dīzeļģenerators, par ko īpašu prieku izrāda Jurijs – par karotāju kļuvis žurnālists. Elektrostacija noderēs gan apgaismei, gan sakaru ierīču un sadzīves elektronikas bateriju lādēšanai un barošanai lauka apstākļos. Dīzeļa ģeneratori ir sevišķi vērtīgi, jo frontē dīzeļdegviela, ar ko darbina tankus un lielu daļu citas tehnikas, ir pieejamāka nekā benzīns. Tāpat dīzelis nav tik uzliesmojošs.

Vienības rindās karojošs Baltkrievijas pilsonis Valērijs tikmēr aizrautīgi stāsta, ka kādreiz strādājis Igaunijā, bet Latvijā viņam joprojām dzīvojot radinieki. "Sarmat" saņem arī apģērbus, apavus, pretšķembu vestes. Karavīri stāsta, ka viņiem lieti noder no Latvijas jau iepriekš atvestā meteostacija, bet kaimiņu igauņu sūtīta mediķa mugursoma – aptieciņa jau ir glābusi dzīvības.

Pēcpusdienā ierodamies tā sauktās Ukrainas Brīvprātīgo armijas (UDA) bāzē Dņepropetrovskas apgabala Veļikomihailivkā. UDA apvienojušies divi brīvprātīgo bataljoni (atšķēlušies no pretrunīgi vērtētās kustības "Labējais sektors" un norobežojušies no politikas) un "Hospitālieši" – frontes medicīniskais bataljons. UDA ir vienīgais militārais formējums no vairākiem desmitiem brīvprātīgo bataljonu, kurš palicis formāli nepakļauts ne Aizsardzības, ne Iekšlietu ministrijai.

Te tiek izkrāmēti apģērbi, apavi, otrs dīzeļģenerators un trīs lāzera tālmēri mīnmetēju apkalpēm. Karotāji ir priecīgi par saņemto sūtījumu un par to, ka par Ukrainu domā arī tālajā Latvijā – ES un NATO dalībvalstī. Daudziem ukraiņiem dalība šajās organizācijās šķiet kā tāls sapnis.

Bāzes ieroču meistars sametina pa ceļam salūzušo mikroautobusa domkratu. Tepat voluntieri pārlaiž nakti, lai vēl pirms pirmajiem gaiļiem dotos tālāk ceļā.

Bataljona sastāvs ir visai raibs – no jauniem puišiem līdz sirmiem vīriem un "Hospitāliešu" mediķiem un sanitārēm. Te ir cilvēki no dažādiem Ukrainas reģioniem un pat jauneklis no Krievijas. Daudzi tagadējās UDA vīri cīnījušies par Doņeckas lidostu no pozīcijām Piski ciemā, kas atrodas lidostas skrejceļa galā.

No turienes sniegts artilērijas atbalsts tā sauktajiem "kiborgiem", kas līdz pēdējam aizsargāja pozīcijas sagrautajā lidostas terminālī.

Nākamā pietura – karš

Dzelzceļa līnijā Kijeva–Doņecka kopš kara sākuma vilcieni vairs nekursē līdz gala stacijai, bet apstājas pie Pretterorisma operācijas (ATO) norises zonas Kostjantiņvkā. Tautā šis dzelzceļa maršruts tagad tiek saukts par Kijeva–Karš.

Uz karadarbības zonu dodas arī Latvijas ziedotāju krava. No UDA bāzes līdz frontei taisnā līnijā ir nepilni 100 kilometri, taču ceļš aizņem vairākas stundas. Daudzi nelielie celiņi ir tik bedraini un peļķēm klāti, ka ātrums 50 kilometri stundā jau šķiet labs rādītājs. Neilgi pēc izbraukšanas automašīnai parādās klaboņa – jau otrajam ritenim vaļīgas kļuvušas skrūves.

Toties te sastopami savvaļas fazāni. Ja paveicas, var redzēt kādu tekalējam gar ceļu nebeidzami plašo lauku malās, kurus sadala papeļu rindas.

Lai iekļūtu karadarbības zonā, ir jāšķērso vairāki ceļu kontrolposteņi – pirmais no tiem aptuveni 50 kilometru attālumā no frontes līnijas. Ja neesi vietējais iedzīvotājs vai karavīrs, kurš dodas uzdevumā, ATO zonā iekļūt nav atļauts. Taču ar pareizajiem kontaktiem frontē un atslēgas vārdiem "voluntieri ved palīdzību karavīriem", attieksme blokposteņos ir labvēlīga un barjeras atveras.

Manevrējot caur bedrēm un noplukušiem ciematiem, ir sasniegta Avdijivka. Līdz prokremlisko kaujinieku kontrolētās Doņeckas centram no šejienes taisnā līnijā ir vien aptuveni 10 kilometri, līdz Doņeckas lidostas skrejceļam – aptuveni pieci. Ukrainas spēku pēdējās pozīcijas jeb nulles punkts ir pavisam tuvu.

Te redzēto dažos vārdos var raksturot ar vārdiem gruveši, tehnikas vraki un daudz dubļu, kas biezā slānī līp ap zābakiem.

Pēdējās pozīcijās sūtījumu saņemt ierodas divi snaiperi. Pusmūža vīri, karam sākoties, brīvprātīgi iestājušies armijā un darbojas izlūku vienībā. Izlūku grupiņai tiek apģērbs, zābaki, cimdi, instrumenti, ūdens somas, uzkabes un citi ekipējuma elementi.

Snaiperi, pētot atvestās mantas, ir patiesi aizkustināti un priecīgi. Vēl nesen viņi nav ticējuši, ka patiešām kāds no salīdzinoši tālās Latvijas ne tikai domā par Ukrainas aizstāvjiem, bet arī atved reālu palīdzību. Vīri apliecina, ka te notiek īsts karš, nevis Pretterorisma operācija, kā to ir nodēvējusi Ukrainas valdība. Lai arī formāli spēkā ir pamiers, katru vakaru līdz ar tumsas iestāšanos no separātistu puses sāk lidot šāviņi, viņi apgalvo.

Ahmetova konvoji

Nākamajā rītā, braucot atpakaļ uz Kijevu, Pavlohradā pamanām Doņeckas virzienā braucošu kravas automašīnu kolonnu. "Humānā palīdzība. Rinata Ahmetovs fonds," vēsta uzraksts uz automašīnu sāniem.

Ukrainas bagātāko cilvēku, kuram ir biznesa intereses un pieder uzņēmumi Doņeckā, daudzi uzskata par separātistu atbalstītāju. Vēl februāra beigās labēji noskaņoti protestētāji Kijevā ar akmeņiem apmētāja Ahmetova biroja ēku.

Kamēr visiem citiem ievest preces okupētajās teritorijās ir aizliegts (izņemot vietējo iedzīvotāju pašpatēriņam), Ahmetovs humānās kravas aizsegā apgādā kaujiniekus un viņu veikalus, stāsta voluntieris Oļegs. Rezultātā oligarhs gan nopelna, gan stiprina savu popularitāti separātistu atbalstītāju rindās. "Un viņa kravas neviens nepārbauda," papildina ukrainis.

Ahmetovam, protams, ir svarīgi saglabāt labas attiecības ar separātistiem, lai nezaudētu savus īpašumus. Karadarbības laikā oligarham piederošajām rūpnīcām abu pušu raidītie artilērijas šāviņi ir lidojuši garām, apgalvo Oļegs.

Citu stratēģiju savu uzņēmumu saglabāšanai izvēlējās pretrunīgi vērtētais Dņepropetrovskas oligarhs Igors Kolomoiskis. Kad Austrumukrainas pilsētās 2014. gada pavasarī sākās prokremlisko separātistu protesti un uzbrukumi valsts iestādēm, Kolomoiskis, izmantojot savu naudu un nevairoties arī no bandītiskām metodēm, izskauda visus separātisma iedīgļus. "Glābjot savu biznesu, viņš izglāba Dņepropetrovsku," secina Oļegs.

Pretterorisma operācija Ukrainā turpināsies vēl ilgi, paredz pieredzējušais voluntieris. Nevis tāpēc, ka Ukraina nevarētu uzvarēt, bet gan tāpēc, ka karš daudziem ir kļuvis par biznesu. Tāpat valdības amatpersonām ir izdevīgi novērst uzmanību no savas korupcijas, nemitīgi atgādinot, ka tagad galvenais ir būt vienotiem karā pret iebrucējiem, domā Oļegs.

Par atsevišķās Luhanskas un Doņeckas apgabala teritorijās notiekošo karu pārējā valstī atgādina ik pa laikam uz ceļiem redzamais militārais transports. Tehnikas kolonnas, tostarp cietajā sakabē vilkti amerikāņu dāvinātie "Humvee" automobiļi, redzami arī tālu no austrumu apgabaliem.