Batkoms Čornijs: kamēr pēdējais kacaps nepametīs mūsu zemi – mēs karosim  (396)

"Jautājums ir vienkāršs, kamēr pēdējais kacaps [pret Ukrainu noskaņots krievs ukraiņu žargonā; šajā kontekstā prokremliskie kaujinieki] nepametīs mūsu zemi, mēs karosim. Par to, ka mēs uzvarēsim austrumos, vispār nav jautājumu, viņi jau tagad saņem pēc pilnas programmas. Mani vairāk interesē Krima. Es gribu ar bērniem tur atpūsties," Čornijs stāsta martā UDA bāzē Dņepropetrovskas apgabala Veļikomihailivkā notikušā sarunā.

Intervijas sākumā 34 gadus vecais vīrietis runā ukrainiski, taču piekrīt pāriet uz krievu valodu, piebilstot, ka latviešu valodu nezina, tāpēc nevar prasīt sarunu biedram runāt ukrainiski. "Uzdodiet jautājumus krieviski. Gribi vai negribi, es zinu to valodu," ar smaidu atzīst Čornijs.

No "Labējā sektora" līdz UDA

UDA ir brīvprātīgo militārais formējums, kura kodolu veido divi kaujas bataljoni (bijušie 5. un 8. DUK bataljons) un medicīnas bataljons "Hospitālieši", kuri norobežojas no savas kādreizējās jumta organizācijas "Labējais sektors". "Mums vairs nav nekāda sakara ar "Labējo sektoru"," uzsver komandieris.

Maidana laikā uzplaukušās galēji labējās kustības tēls un prestižs ir nopietni cietis, jo, piesedzoties ar "Labējā sektora" vārdu, daudzi sākuši nodarboties ar reketu, kriminālām lietām un cita veida darbību, kas daudziem brīvprātīgajiem nav pieņemama.

Organizācijas tēlam arvien pasliktinoties, no tās aizgāja pats "Labējā sektora" līderis Dmitro Jarošs, bet līdz ar viņu arī bataljoni, kuri tagad veido UDA.

"Mēs skaidri un saprotami paziņojām, ka bataljons ir spēks, kas karo priekšējās līnijās. Par nekādām revolūcijām un tīrīšanām aizmugurē nevar būt ne runas," skaidro Čornijs, stāstot, ka viņam nāk smiekli par "kamuflētajiem puišiem, kas "karo" kaut kur aizmugurē", rīko "jaunus Maidanus" un sauc sevi par "Labējo sektoru", kas patiesībā palicis bez konkrētas vadības un struktūras. "Tagad mums interesē uzvara pār mūsu nemīlamajiem kaimiņiem," viņš izceļ UDA mērķi.

Kāda ir Jaroša loma organizācijā? Viņš ir komandieris, viņa uzdevums ir augstākajā līmenī koordinēt UDA darbību ar armiju un drošības dienestiem, bet kaujas operāciju plānošanā viņš nepiedalās, stāsta Čornijs. "Viņš lemj par uzdevumiem, vienojas par novietojumiem. Tas notiek augstākā līmenī. Es izpildu pavēles," stāsta batkoms. "Mēs karojam par Ukrainu, ne Jarošu," Čornijs precizē.

Jo vairāk zini, jo labāk karo

2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu un sāka kurt separātisma liesmas Ukrainas austrumos, daudzi patrioti bija gatavi cīnīties par savu zemi un radās desmitiem brīvprātīgo bataljonu. Tagad visi šie militārie formējumi ir legalizēti – formāli pakļauti Aizsardzības vai Iekšlietu ministrijas struktūrām.

Taču UDA ir vienīgais bruņotais formējums, kurš palicis neatkarīgs. Tas nozīmē, ka šeit dienošie brīvprātīgie nesaņem valsts algas, ārstniecību un sociālās garantijas. Kāpēc lai kāds gribētu darboties šādā struktūrā?

Uzticība Ukrainas armijai, tās organizētībai un komandieru kompetencei kopumā ir zema, tāpēc daudzi izvēlas brīvprātīgo bataljonus, kas izceļoties ar augstāku disciplīnu, motivāciju un zemāku kritušo skaitu.

Atšķirībā no Ukrainas armijas, UDA ir arī sava žandarmērija, kas seko karotāju uzvedībai.

"Mums galvenais ir radīt savējiem maksimālu drošību, tā mēs samazinām kritušo procentu praktiski līdz nullei," stāsta batkoms, kura roka ir apsaitēta pēc tikko gūta ievainojuma.

Taču arī tas ir nācis caur asinīm. Komandieris atzīst, ka kaujās par Doņeckas lidostu gūta rūgta mācība un nācies pieņemt lēmumu vairs nesūtīt uz priekšējām līnijām par 21 gadu jaunākus brīvprātīgos, jo viņu jaunības maksimālisms bieži beidzies ar nāvi.

"Man visi zaudējumi ir astoņpadsmitgadīgie," viņš atklāj. "Ar viņiem ir problēmas, viņi jauc motivāciju ar bērnišķību," turpina Čornijs, stāstot, ka pat uz īsu brīdi atstāti bez uzraudzības zaļokšņi jau izdomā doties medīt tanku vai skraidīt apkārt ar fotoaparātiem, kas beidzas ar "200" [kritušo apzīmējums].

Par brīvprātīgo prasmēm un spējām liecina tas, ka viņi tiekot sūtīti uz svarīgākajiem priekšējo līniju sektoriem, un tikai pēc tam tur ienāk Ukrainas Bruņoto spēku vienības. "Katrā ziņā vispirms ieejam mēs, tad armija aiz mums. Smieklīgi, bet tā ir," smejas Čornijs.

Bāzē nemitīgi notiekot apmācības. "Tā nevar būt, ka kāds zina visu. Jo vairāk tu zini, jo labāk karo. Ja man nāks tādi, kas teiks, ka negrib mācīties, jo visu jau zina, es viņus nosūtīšu mājās," uzsver komandieris. Brīvprātīgos apmācīt braucot atzīti instruktori no Eiropas. "Es arī no viņiem mācos," piebilst Čornijs.

Lai iekļūtu bataljonā, kandidātam ir jākārto stingri fiziskie normatīvi un jāpilda dažādi testi, skaidro Čornijs. Tiekot pieņemti 21 līdz 45 gadus veci cilvēki. Bataljona teritorijā gan sastopami arī acīmredzami par šo vecuma posmu jaunāki un vecāki vīri. Čornijs paskaidro, ka 18 līdz 20 gadus vecos apmāca bāzē, bet nelaiž uz priekšējām pozīcijām, savukārt vecāki vīri tiek pieņemti, ja viņi ir kādas bataljonam noderīgas jomas speciālisti.

Standarta minimālais dienesta laiks UDA ir seši mēneši. Čornijs to sauc par "iekšējo goda līgumu" – atbildību pret saviem biedriem. Taču daudzi tagadējie UDA brīvprātīgie karā ir kopš tā sākuma un prom doties negrasoties.

Čornijs iestarpina, ka daudzi no tiem, kuri tagad noslēdz līgumu par dienestu ar Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, neiedziļinās viltīgajā dokumenta formulējumā – tur rakstīts, ka dienests turpinās līdz "kaujas darbību beigām". "Viņi domā, ka pakaros trīs vai sešus mēnešus un brauks mājās, taču kaujas darbību beigas nav mirklis, kad apklust šāvieni. Tās var izziņot tikai Aizsardzības ministrija. Tie var būt arī pieci vai 10 gadi," viņš prognozē.

Ukrainas armija tikko ir palielinājusi karavīru algas. Jauno līgumu slēdzējiem esošo nepilno 100 eiro vietā mēnesī tiek solīti 200 eiro, bet, atrodoties karadarbības zonā – divreiz vairāk. Jāpiebilst, ka vidējā mēnešalga Ukrainā ir ap 150 eiro, bet pensija – zem 50 eiro.

"Būs cilvēks, ieroci mēs viņam atradīsim"

Kā bez valsts atbalsta tiek uzturēts un apbruņots militārs bataljons? Palīdz sponsori un voluntieri, atbild Čornijs. "Cilvēki mums uzticas un palīdz, ja vēršamies pēc atbalsta," viņš stāsta. Uz jautājumu par ieroču un ekipējumu pietiekamību viņš atbild: "Vienmēr gribas vairāk un labāk. Nepretošos, ja parādīsies labāks bruņojums. Tā vienmēr pietrūkst."
"Būs cilvēks, ieroci mēs viņam atradīsim," batkoms rezumē.

Vairums bataljona bruņojuma esot iegūts kā trofejas no pretinieka. Trofejas esot arī daļa transporta, kas lielā daudzumā stāv bāzē. Pa vienai automašīnas pamazām tiek remontētas un pielāgotas karavīru vajadzībām.

UDA bruņojumā esot arī Otrā pasaules kara laika ieroči, tostarp trīsdesmito gadu mīnmetējs, kuram aizmetināti deaktivizācijas urbumi, un tas nu ir lietojams ar mazākas jaudas lādiņiem. "Man ir neslikta ieroču darbnīca. Tur no metāllūžņiem gatavo nopietnas lietas," meistarus slavē Čornijs.

Tikmēr snaiperu ieroči esot legāli pirkti un reģistrēti. Komandieris ar gandarījumu stāsta, ka divu gadu laikā ir izdevies izveidot spēcīgu struktūru. "Grēks sūdzēties. Artilērija ir, snaiperi ir, brīnišķīgi izlūki ir, trieciennieki vispār neaprakstāmi," uzskaita Čornijs. "Helikopteru pagaidām mums nevajag – notrieks," smejas komandieris.

No armijas ieroči nav saņemti, ja neskaita munīciju, karojot plecu pie pleca ar Bruņoto spēku vienībām, apgalvo komandieris. "Ukrainā viss ir pērkams un pārdodams, bet mums neviens nepārdod. Cik reizes centāmies. Pārdod visiem, tikai ne mums," Čornijs noliedz, ka UDA rīcībā būtu no korumpētiem virsniekiem pirkti armijas ieroči.

"Es tā saprotu, ka visu ieroču tirgu kūrē Iekšlietu ministrija vai UDD (Ukrainas Drošības dienests), viņi skaidri zina, kam pārdod. Tāpēc mēs jau sen nemeklējam, kur nopirkt, bet pārsvarā trofejas vācam," skaidro brīvprātīgo batkoms.

Ir motivācija cīnīties

"Es jau teicu, ka Ukrainā ir iespējams viss. Ja divu gadu laikā nekas nenotika, domāju arī turpmāk nekas nenotiks," Čornijs atbild uz jautājumu par to, kā UDA ilgtermiņā plāno savu darbību, zinot, ka viņiem nav oficiāla bruņota formējuma statuss un priekšrocības.

Gan UDA, gan pirms tam "Labējā sektora" bataljoni nevēlējās legalizēties un pakļauties Ukrainas Aizsardzības ministrijai un armijas vadībai, kurai viņi neuzticas un kuras kompetenci apšauba.

Ministrijas un brīvprātīgo attiecības bijušas arī krietni saspringtas. Vēl 2015. gada vasarā (maijā un augustā), it kā mācību nolūkos, UDA bāzi ielenca karavīri un bruņutehnika. Aizsardzības ministrija pieprasīja vienībai nolikt ieročus. Taču brīvprātīgie nedomāja padoties, tā vietā sāka veidot aizsardzības ierakumus, mīnēja pieejas bāzei un sagatavoja kaujai visus savus ieročus.

UDA ļoti atbalstījuši vietējie iedzīvotāji un aktīvisti. Pie prezidenta administrācijas Kijevā noticis pikets, pieprasot pārtraukt blokādi, bet pie UDA bāzes pulcējušies voluntieri, kas draudējuši vairs nepalīdzēt armijai, ja lieta nonāks līdz asinsizliešanai. Rezultātā viss beidzās mierīgi – armija atvilkta un UDA turpina savu darbību.

Čornijs stāsta, ka bāzē pastāvīgi atrodas un visu uzmana divi UDD izlūki: "Man te nav ko slēpt. Es viņiem visu laiku saku, ja es gribēšu izdarīt ko nelikumīgu, es to nedarīšu šeit. Te dzīvo cilvēki, kas ieradās aizsargāt savu zemi."

"Mūsu konstitucionālās tiesības ir aizsargāt valsti," citā sarunā portālam "Delfi" skaidro bataljona komandiera vietnieks bruņojuma jautājumos ar segvārdu Krasnojarsks.

"Labāk par mums šo darbu tāpat neviens nedarīs," viņš pamato, kāpēc arī armija ir ieinteresēta, lai priekšējās līnijās līdz ar viņiem cīnītos brīvprātīgie. "Lai vai kā, karavīri jūt, ka te stāv brīvprātīgie, kas nepelna sev medaļas un apbalvojumus," stāsta ūsainais kungs.

"Mēs esam gatavi kaut apakšbiksēs karot. Dodiet tik ieročus," uzsver vīrs, kurš jau 17 mēnešus neesot bijis mājās pie bērniem.

Arī Čornijs apliecina, ka bataljons līdz galam turpinās cīņu par Ukrainas brīvību. Mēs esam saimnieki savās mājās un mēs nesamierināsimies, ja kāds spēcīgāks tajā ienāk un savāc daļu dārza vai telpu, viņš salīdzina.

"Mēs nebaidāmies. Ja mēs baidītos, mēs nekarotu. Es jau sen saku, ka Putins izdarīja liktenīgu kļūdu – nevajag līst Ukrainā un aiztikt ukraiņus," domā komandieris. "Jau daudz "cinkus" esam uz to pusi nosūtījuši," viņš atgādina.

"Mēs neesam Krievijas karavīri, mums ir ko aizsargāt. Divu gadu laikā mēs neesam atdevuši nevienu metru, izņemot Debaļcevi. Bet arī tas notika virspavēlnieku rīcības dēļ. Es tur sistos līdz beigām," apliecina Čornijs.