'Delfi' viesojas NATO: Kāda ir Latvijas vieta jaunajā stratēģijā  (537)

Ščecina par NATO komandcentru tika izvēlēta vēl vairākus gadus pirms Polija kļuva par NATO dalībvalsti. Jau 1999. gadā Polija, Vācija un Dānija šajā agrākajā Pomerānijas pilsētā nolēma izmantot jau esošo infrastruktūru – plašo ostu, labi attīstīto dzelzceļa mezglu, netālo lidostu, Polijas armijas tobrīd pamestās kazarmas un pilsētas tuvumā esošo militāro poligonu, kas ir viens no lielākajiem Eiropā.

Ilgus gadus Ščecinas komandcentrs organizēja starptautiskas mācības, nodrošinot tā sauktos zemas gatavības spēkus. Piemēram, līdzās jaunu iemaņu apguvei pēc dienesta Afganistānā dažādu valstu bruņoto spēku karavīri mācībās no jauna apguva arī to, kā militārpersonām rīkoties parastos, ne kara apstākļos.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gada pavasarī tā paša gada septembrī NATO samitā Velsā dalībvalstis vienojās par jaunas stratēģijas izstrādi. Tajā tika akceptēts Gatavības rīcības plāns (Readiness Action Plan jeb RAP) un uzlabota NATO Atbildes spēku (NATO Response Force jeb NRF) stratēģija.

Cita starpā tas nozīmēja, ka nepilnu divu gadu laikā Ščecinas komandcentru jāpārveido par augstas gatavības spēku sagatavotāju, kas vajadzības gadījumā spēj uzņemties 5000 karavīru lielo Īpaši augstas gatavības spēku (Very High Readiness Joint Task Force jeb VJTF) vadību.

"Parasti, lai tik liela starptautiska organizācija spētu veikt tik ievērojamas pārmaiņas, ir vajadzīgi divi trīs gadi, bet mēs Ščecinā uzdevumu saņēmām 2014. gada nogalē. Valstīm šajā laikā izdevies pieņemt visus nepieciešamos lēmumus, lai mēs varētu dubultot savu darbinieku skaitu, atlasīt vajadzīgos darbiniekus un strādāt atbilstoši NATO noteikumiem," spēju pielāgoties portālam "Delfi" apraksta Ziemeļaustrumu daudznacionālā korpusa komandieris ģenerālleitnants Manfreds Hofmans.

Savukārt, lai nepieciešamības gadījumā starptautiskos NATO spēkus varētu nogādāt, apgādāt un izmitināt nepieciešamajās vietās, visās trijās Baltijas valstīs, Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Slovākijā un Ungārijā tika nolemts veidot NATO Spēku integrācijas vienības (NSIV). Baltijas reģionā izvietotās NSIV ir tiešā Šcecinas pārraudzībā.

Teorētiska konflikta gadījumā, kā arī mācību laikā vai, īstenojot infrastruktūras projektus, NSIV sniedz būtisku atbalstu, jo, atrodoties uz vietas, orientējas vidē un spēj labāk plānot loģistikas, apgādes un izvietošanas jautājumus.

Hofmans norāda, ka šādai organizācijas struktūrai un stāvoklim - būt nepārtrauktā gatavības stadijā - paredzēts pastāvēt vismaz nākamos desmit gadus. "[Pēc Ukrainas notikumiem kļuva skaidrs, ka] viss ir atkarīgs no ātruma un spējas būt gataviem īsā laikā. Tāpēc tas [NATO] bija izšķirošs brīdis izlemt, kā reaģēt uz notikumiem austrumos."

NATO pārstāvji, kuri gan nevēlas atklāt savus vārdus, portālam "Delfi" atklāj, ka attiecībā uz strauju spēku izvietošanu Baltijā, loģistikas speciālisti jau līdz šim saskārušies ar vairākām būtiskām problēmām.

Viena no būtiskākajām ir dažādais dzelzceļa sliežu platums, kura dēļ šobrīd smagās militārās tehnikas pārvietošanai ir vai nu jāvelta papildu laiks pilnīgai vilcienu sastāvu pārkraušanai Lietuvā, vai jāizvēlas jūrasceļš. Šī nav īsā laikā atrisināma problēma, un, visticamāk, to labos tikai plānotā "Rail Baltica" izbūve. Loģistikas eksperti norāda arī uz citiem infrastruktūras trūkumiem – lielas daļas ostu un dzelzceļa staciju nespēju izkraut apjomīgas militārās kravas, nepietiekamu ceļu tīklu un pārāk mazu skaitu ēku, lai vajadzības gadījumā uzņemtu, piemēram, lielāku uz mācībām sabraukušu starptautisko kontingentu.

Turklāt tas ir svarīgi ne tikai NATO kā organizācijai, bet arī atsevišķām dalībvalstīm. Tostarp jāņem vērā pašu valstu rīkotās mācības, kurās var piedalīties atsevišķas NATO dalībvalstis vai pat valstis, kuras nav organizācijas sastāvā.

NATO amatpersonas norāda, ka līdzīgi kā reiz Rietumvācijā, NATO arī Baltijas reģiona valstīs plāno veikt ievērojamas investīcijas. Pagaidām izskanējušais skaitlis esot 700 miljoni eiro jeb divreiz vairāk nekā viss Latvijas 2016. gada aizsardzības budžets. Cita starpā par tiem Lietuva varētu iegūt uzlabojumus kādā no ostām, bet Latvijā esot plānots izbūvēt kazarmas.

Vienlaikus izteiktajām norādēm par infrastruktūras trūkumiem, NATO pārstāvji "Delfi" atklāj, ka tas nekādi neietekmē iepriekš pausto par VJTF vienību spēju nepieciešamības gadījumā ierasties jebkurā Baltijas valstī 48 stundu laikā, kam tuvākajā laikā sekotu pārējie kopumā ap 40 000 lielie NRF spēki.

"Nevieni šķēršļi nav tik lieli, lai mēs tos nepārvarētu. Es šajās [Baltijas] valstīs esmu pieredzējis lielu apņemšanos. Kad redzi ka valstij ir vēlme investēt lielus līdzekļus infrastruktūrā, komunikācijās un visās citās nepieciešamajās lietās, vienīgais šķērslis ir laiks. Piemēram jūsu zemē [Latvijā] ir nepieciešamība atjaunot vai no jauna uzbūvēt ēkas personālsastāvam, vienīgais šķērslis tam ir laiks," apgalvo Hofmans.

Gadījumā, ja kādai no NATO dalībvalstīm uzbrūk ārējs spēks, pārējās dosies tai palīgā. To nosaka Ziemeļatlantijas līgums, uz kura pamata pasaulē spēcīgākā alianse ir dibināta. Šī līguma 5. pantu tagad, šķiet, zina pat tie, kuri ikdienā izvēlas nesekot līdzi starptautiskajām norisēm.

Kārtējo reizi vaicāti, kas liktu iedarbināt 5. pantu, NATO pārstāvji gan organizācijas politiskajā centrā Briselē, gan par Baltijas drošību atbildīgajā operacionālajā centrā Brunsumā atbild līdzīgi – jebkura apdraudējuma gadījumā sekos reakcija, jo 5. panta neievērošana nozīmētu 28 valstu alianses galu.

Vienlaikus tiek atgādināts, ka visupirms gan jāņem vērā līguma 3. pants, kurš nosaka, ka dalībvalstis pašas un ar savstarpēju atbalstu ir atbildīgas par savu personīgo spēju aizsargāties pret bruņotu uzbrukumu. Ne velti pērnā gada pavasarī pēc jautājuma, kas Igaunijā notiktu, ja valstī parādītos "zaļie vīriņi", valsts bruņoto spēku komandieris Riho Terrass atbildēja vienkārši – viņi tiktu nošauti.

Gatavību aizstāvēt savu teritoriju apliecina arī NATO dalībvalstu Velsas samitā paustā apņemšanās aizsardzības budžetam tērēt vismaz 2 % no iekšzemes kopprodukta. Tas, ka aizsardzības budžetus nepieciešams palielināt, ne samazināt, tika minēts gan Rīgas, gan Bukarestes samitos, bet tikai Krievijas agresija Ukrainā panāca, ka visas NATO valstis izņemot Dāniju šobrīd patiešām iet uz šo mērķi.

Tiesa, ASV misijas NATO pārstāvis Džeks Hilmeijers portālam "Delfi" skaidro, ka brīdī, kad vairāku dalībvalstu ekonomika samazinās, šo 2 % mērķi sasniegt ir vieglāk. Tāpat tikai pašu valstu atbildība ir izvērtēt, kādi izdevumi tiek pieskaitīti aizsardzības budžetam. Tomēr Hilmeijers norāda, ka šobrīd valstis vieglāk izprot, kāpēc šādi izdevumi ir nepieciešami.

Ievērojamus tēriņus aizsardzībai velta arī Zviedrija un Somija, kuras nav NATO dalībvalstis, bet aktīvi piedalās NATO un alianses dalībvalstu rīkotajās mācībās.

Somijai ar Krieviju ir 1340 kilometru gara robeža un drūma vēstures pieredze. Papildus jau esošajiem tēriņiem aizsardzības jomā, valsts pērn paziņoja par plāniem līdz 2030. gadam atjaunot strauji novecojošo 60 iznīcinātāju floti.

Somija šobrīd gatavojas izskatīt piecu potenciālo ražotāju piedāvātos lidaparātus "Eurofighter", "Dassault Rafale", "Boeing Super Hornet", "Lockheed Martin JSF F-35" un zviedru "JAS Gripen". Pagaidām ziemeļvalsts nav paziņojusi, cik lidmašīnas tā kopumā plāno pasūtīt, bet iepirkumam atvēlēto summu portāls "Defense News" lēš no sešiem līdz desmit miljardiem eiro, kas bagātajai, bet tikai piecu miljonu apdzīvotajai valstij ir ievērojama.

Tāpat pērn 900 000 somu rezervistu vēstulēs saņēma paziņojumu par saviem uzdevumiem krīzes situācijas izcelšanās gadījumā, bet aizsardzības ministrs pavēstīja par ātrās reaģēšanas vienību izvietošanu gar Krievijas robežu. Savukārt šī gada sākumā somi diskutēja par nepieciešamību paātrināt mobilizācijas laiku, jo līdz šim noteiktie trīs mēneši esot pārāk ilgi, raksta militārais portāls "Janes".

Par spīti aktīvajai iesaistei NATO mācībās, alianses pārstāvji "Delfi" norāda, ka Ziemeļatlantijas līguma 5. pants uz šīm valstīm neattiecas un tās to ļoti labi apzinās.

To apliecina arī Somijas lielie aizsardzības izdevumi, jo tie domāti, lai nepieciešamības gadījumā valsts varētu aizstāvēties arī vienatnē. Tomēr gan somi, gan zviedri pagaidām turpina paļauties uz līdzšinējo politiku, kura nozīmē savas aizsardzības stiprināšanu, taču palikšanu ārpus visām militārajām aliansēm.

Kamēr Zviedrijas valdībā un sabiedrībā atbalsts dalībai NATO saglabājas zems pat par spīti Krievijas mācībām, kurās vēl 2013. gadā tā izspēlēja kodoluzbrukumu pret Zviedriju, Somijā pēdējos gados vērojams atbalsta pieaugums, taču idejas pretinieki joprojām ir vairākumā.

Dažādu līmeņu NATO komandcentru pārstāvji visi kā viens jautājumu par Krievijas potenciālu izšķiršanos uzbrukt alianses dalībvalstīm sākotnēji novērtē ar smīnu, norādot, ka šobrīd austrumu kaimiņš ir neprognozējams. Tomēr tūlīt pēc tam seko atbilde, ka, visticamāk, tas nenotiks, jo tam, kurš uzbrūk NATO, jārēķinās ar ļoti augstu cenu, jo sekos tūlītēja un strauja pretreakcija.

"Mēs visai pasaulei tagad demonstrējam, ka 48 stundu laikā mēs spējam nokļūt visur, arī Baltijā caur "Suvalku šaurumu" (aptuveni 65 kilometrus šauru Polijas-Lietuvas robežteritoriju, kuras vienā pusē ir Kaļiņingrada, bet otrā – Baltkrievija), ja vajadzēs," portālam "Delfi" noteikti norāda kāds alianses pārstāvis.

Ščecinas NATO vadības centra komandieris Hofmans skaidro, ka alianses iedzīvotāji var justies pasargāti. "Es uzaugu Vācijā, zinot, ka man vienā pusē ir dislocēti beļģi, otrā nīderlandieši. Ja Padomju Savienība izlemtu uzbrukt, visi zināja, ka visi sabiedrotie uzbruktu pretī." Viņš norāda, ka arī Baltijas valstīs šobrīd atrodas dažādu NATO dalībvalstu armiju vienības un uzbrukuma gadījumā, tās jau būtu kaujas gatavībā.

Savukārt Brunsumā uz jautājumu, kas teorētiski notiktu, ja Baltijas valstis tomēr tiktu okupētas, kāds NATO pārstāvis atbild īsi: "Mēs tās atgūtu. Mums ir plāni arī tam."