Gan ASV vadītā koalīcija, gan Krievija, gan irākiešu un afgāņu spēki "Youtube" un caur oficiālām ziņu aģentūrām ar lepnumu publicē sliktas izšķirtspējas kadrus, kuros redzama ēku, automašīnu un dažādu militāru pozīciju iznīcināšana. Vienā brīdī redzi mājiņu ar tēmekļa krustiņu uz tās, nākamajā ekrānā uzzibsnī sprādziens, un redzamas tikai drupas – tradicionāls minūti vai divas garā sižeta scenārijs.
Sprāgstvielu biršana no gaisa pilnībā izmainīja ierastos kaujas laukus, kuros dzīvās bruņotu cilvēku masas tūkstošgadēm stājās cita pret citu. Karavīru formējumiem bija jāsāk rūpēties ne tikai par aizsardzību no pretinieka ierakumos lauka otrā pusē, bet arī gaisa.
Šī dimensija karu taktiku ietekmējusi jau gandrīz gadsimtu. Tiesa, ne vienmēr tā ir tik noteicoša, ko pierāda Vjetnamas karš un PSRS 10 gadus ilgie centieni pakļaut Afganistānu. Pirmajā tradicionāli tik iznīcinošās bombardēšanas nedeva pat tik lielu atspaidu, cik no gaisa liets napalms un helikopteru piedāvātā mobilitāte, bet otrajā uzvarēja modžahedu izveidotās kalnu alu sistēmas.
Tikmēr, kā norāda portāls "War History Online" citi kari pierādījuši kara lidmašīnu neaizvietojamību mūsdienu kaujaslaukā:
Itāļu-turku karš (1911. – 1912.)
Pirmais pasaules vēsture reģistrētais kara lidmašīnas uzbrukums sauszemes spēkiem notika 1911. gada 1. novembrī Itālijas Karalistes un Osmaņu impērijas Ziemeļāfrikas konflikta laikā. Šajā dienā itāļu leitnants Džulio Džavoti no "Etrich Taube" tipa monoplāna uz Lībijā izvietotajiem osmaņu spēkiem meta granātas.
Viņš uzbruka divām pozīcijām Tripoles pievārtē - Tadžauras oāzei un apmetnei pie Ain Zaras. Pilota misija bija ļoti sarežģīta, jo viņam vienlaikus bija jāaktivizē detonatori un jāmet granātas. Turklāt, kā atklājās vēlāk, šī inovatīvā kara metode bija izrādījusies neefektīva, jo pirmajos uzbrukumos no gaisa neviens tā arī netika ievainots.
Par spīti šai šķietamajai uzbrukuma neveiksmei, viņa lidojums pierādīja, ka lidaparāti spēj piekļūt ienaidnieka spēkiem nesagatavotiem. Šīs stratēģijas iespējas nepatīkami pārsteidza osmaņus, kuri, lai gan necietuši zaudējumus, iesniedza politisku protestu.
Lidošanas pionieri brāļi Raiti pirmo reizi gaisā bija pacēlušies tikai pirms astoņiem gadiem, tomēr visas tā brīža lielvaras pēc itāļu-osmaņu kara precedenta strauji guva interesi par savu kara lidaparātu izstrādi.
Pirmais pasaules karš (1914. – 1918.)
Sākoties Pirmajam pasaules karam, kaujas spējīgu lidmašīnu vēl nebija radījusi neviena valsts, tomēr tieši kara gados militāro tehnoloģiju attīstība, tostarp kara lidmašīnu pilnveidošana notika ārkārtīgi lielā ātrumā, jo šim mērķim tika tērēti milzīgi līdzekļi.
Virs fronšu līnijām pirmās parādījās novērošanai paredzētās lidmašīnas. Tās gandrīz visus kara gadus arī bija dominējošie militārie lidaparāti, kā dēļ par ierastu praksi kļuva šādu lidmašīnu pilotu savstarpēja apšaude.
Tomēr kara izskaņā kara lidmašīnu izmantošana pret sauszemes vienībām sevi pierādīja kā nenovērtējama militāra inovācija. Viena no Pirmā pasaules kara gados spējīgākajām lidmašīnām ironiskā kārtā bija zaudētāju – Vācijas – izstrādātā "Junkers J-1". Šīs pasaulē pirmās tikai no metāla izgatavotās lidmašīnas pilotu no sauszemes spēku raidītām lodēm sargāja īpaši pastiprināts lidaparāta vēders, ļaujot viņam nolaisties pietiekami zemu, lai radītu pretinieka rindās zaudējumus.
Lidmašīnu izmantošana kļuva par veiksmes atslēgu vāciešu 1918. gada pavasara ofensīvās, kuras gan izrādījās stipri novēlotas. Tika secināts, ka ne mazāku kaitējumu par lodēm un mestajām sprāgstvielām pretinieka karavīriem nodarīja psiholoģiskā trauksme, viņiem pastāvīgā baiļu stāvoklī apzinoties, ka dzīves gals var ierasties ātri, pēkšņi un no jebkuras puses.
Spāņu pilsoņkarš (1936. – 1939.)
Pirmajā pasaules karā attīstītās tehnoloģijas Vācija ar vēl lielāku skubu atsāka attīstīt, pie varas nākot Ādolfa Hitlera nacionālsociālistiem. Spānijas pilsoņkarš, kurā Vācija un Itālija atbalstīja spāņu nacionālistus, piedāvāja iespēju tās izmēģināt dzīvē.
Vāciešu gaisa atbalsts izrādījās ārkārtīgi noderīgs vairākās svarīgās operācijās, tostarp kaujā par Toledo. Tehnoloģiskais un industriālais pārākums tiem ļāva "liet nāvi pār republikāņu spēkiem", kā to aprakstīja bombardēšanu pieredzējušie žurnālisti.
Kara laikā tika militāri bezjēdzīgi sagrauti arī daudzi civilie mērķi, no kuriem par bēdīgi slavenāko kļuvusi Gērnikas bombardēšana (attēlā slavenais Pablo Pikaso darbs "Gērnika".
Šis karš ieviesa arī kādu līdz šim neredzētu taktisku jaunievedumu – speciālus militārus sauszemes spēku formējumus ar mērķi notriekt pretinieka lidaparātus. Sākoties Otrajam pasaules karam, pretgaisa aizsardzības vienības jau bija pašsaprotama un vitāla nepieciešamība.
Otrais pasaules karš (1939. – 1945.)
Sākoties Ādolfa Hitlera un viņa domubiedru izsapņotajam zibenskaram, vāciešu gaisa spēku lepnums bija "Junkers 87 Stuka". Pirmie šīs lidmašīnas bijās poļi, Trešā reiha spēkiem strauji okupējot pusi no sava austrumu kaimiņa teritorijas, kamēr vienlaikus otru pusi okupēja Padomju Savienība.
Pārākums gaisā noteica arī vāciešu sākotnējos panākumus Rietumu frontē. 1940. gada 13. maijā līdz tam visu laiku iespaidīgākā kaujas lidmašīnu armāda – kopumā ap 1500 lidaparātiem – uzbruka Francijas spēku nocietinātajām pozīcijām pie Māsas upes. Tās pašas dienas vakarā vācieši jau bija pārgājuši upi, bet francūži strauji atkāpās.
Sauszemes spēku iznīcināšanai paredzētās lidmašīnas kā "Junkers 87 Stuka" un "Henschel Hs 123" atbalstīja šo uzbrukumu, uzbrūkot sabiedroto spēkiem vēl pirms viņi sasniedza frontes līniju.
Tikai panākot pārākumu gaisā, sabiedrotie spēja sakaut vāciešus arī uz sauszemes, norāda "War History Online". Pat viens no ievērojamākajiem Trešā Reiha komandieriem Otrā pasaules kara gados ģenerālfeldmaršals Ervins Rommels 1944. gada 17. jūlijā guva ievainojumu no zemu lidojošas pretinieka lidmašīnas ložmetēja šāviena.
Sešu dienu karš (1967.)
Sešu dienu karš ievērojami paplašināja Izraēlas teritoriju un nodrošināja jaundibinātās valsts militārā spēka reputāciju. Iespaidīgi īsā laikā panāktā uzvara pār apvienotajiem Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas, Irākas un Libānas spēkiem bija iespējama galvenokārt pateicoties gaisa spēkiem.
Iznīcinot pretinieku lidmašīnas, pirms tās vēl bija pacēlušās, izraēliešu spēki strauji nodrošināja pārākumu gaisā. Vēlāk, būdami pasargāti no gaisa uzbrukumiem, gaisa spēki atbalstīja sauszemes spēku operācijas.
Jaundibinātās valsts rīcībā esošās treniņlidmašīnas "Potez Magister" pēc nelielas pārbūves izrādījās īpaši spēcīgs ierocis pret pretinieka sauszemes vienībām. Sīnajas pussalā esošā Mitlas pāreja pēc to uzbrukumiem bija pilna ar ēģiptiešu bruņumašīnu un tanku vrakiem. Tieši šajā vietā Izraēlas spēki lielā mērā tieši ar kara lidmašīnu palīdzību ēģiptiešus sakāva arī 1973. gadā.
Vēlākos gados arābu valstis ievērojami uzlaboja savu pretgaisa vienību spējas. Tas gan nav mainījis faktu, ka Izraēlas Gaisa spēki kļuvuši par valsts militārā pārākuma simbolu.
Līča karš (1990. – 1991.)
Vjetnamas karš bija pirmais karš, kuru Rietumu pasaules valstu iedzīvotāji varēja vērot, sēžot dīvānā pie televizora. Savukārt Līča karš ienesa jaunu novitāti – pirmo reizi televizoru ekrānos bija redzams, kā lidmašīnas notēmē un iznīcina mērķus.
Visa pasaule varēja vērot, kā ASV vadītās koalīcijas spēki nolīdzināja Irākas bruņoto spēku pozīcijas vēl pirms jebkādu sauszemes spēku ierašanās. Brīdī, kad kājnieki un desantnieki spēra kājas uz zemes, kara iznākums jau bija izlemts.
Centrālo lomu izpildīja operācija "Tuksneša vētra". Tajā trīs bombardēšanas etapos tika iznīcināti Irākas gaisa spēki, komandcentri un komunikācijas mezgli. Pēc šo pozīciju iznīcināšanas koalīcijas gaisa spēki ieņēma atbalsta lomu – bruņotas armijas kolonnas tika iznīcinātas vēl pirms to ierašanās kaujas laukā, bet no Kuveitas bēgošās vienības savu mērķi tā arī nesasniedza.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
