Atskats vēsturē: Kas 1944. gadā notika ar Krimas tatāriem  (789)

Tiek lēsts, ka tjurku, kā arī citas Āzijas stepes apdzīvojošās ciltis pussalā sāka ierasties ap 10. gadsimtu. Piekrastes reģionos ekonomisko ietekmi šajā laikā saglabāja un dalīja arī Kijevas Rusa, turki un bizantieši. Ienācēji saplūda ar Krimā jau dzīvojošajām skitu, kimēriešu un citām ciltīm, kā rezultātā vairāku gadsimtu laikā salīdzinoši noslēgtajā teritorijā izveidojās Krimas tatāru etnoss.

15. gadsimta vidū līdz ar neatkarības iegūšanu no Zelta Ordas un Krimas hanistes izveidošanos Krimas tatāri politiski un ekonomiski dominēja ne tikai pussalā, bet arī mūsdienu Krievijas Krasnodaras apgabalā, kā arī Ukrainas dienvidu un dienvidaustrumu apgabalos, vēsta portāls "All Empires".

Sākotnēji Krimas hanistei bija ciešas diplomātiskās un militārās saiknes ar Maskaviju, jo abām bija kopēji ienaidnieki - Zelta Orda un Lietuvas dižkungaitija. Apvienotās Maskavijas un Krimas tatāru armijas Ordas karaspēku sakāva 1491. gadā, bet tatāri tās paliekas pilnībā iznīcināja vēl gandrīz desmit gadus vēlāk. Vairākos karagājienos Krimas hana armija izpostīja arī lielu daļu Lietuvas un 1505. gadā pat sasniedza Viļņu.

Savukārt 16. gadsimta sākumā līdzšinējās attiecības ar Maskaviju tika sarautas un hana armija uzsāka regulārus karagājienus uz agrāko sabiedroto zemēm. Tostarp Krimas tatāri divreiz iegāja Maskavā, otrajā reizē 1571. gadā to pat nodedzinot. Pārmaiņus Krimas tatāri uzturēja ciešas attiecības ar kazahiem, kā arī atbalstīja Osmaņu karagājienus, tostarp krievu-turku karā.

Karagājienos saraustā turība ļāva attīstīt kultūru. Hana bibliotēkas bija slavenas visā islāma pasaulē, bet Akmescitas (mūsdienu Simferopoles) teātrī lugas uzvestas pat franču valodā, raksta hanu rezidences un hanistes galvaspilsētas Bahčisarajas (attēlos) vēsturei veltītais portāls "Hansaray".

18. gadsimta sākumā Krimas tatāru iebrukumi Krievijas Caristē jau bija kļuvuši par ikgadēju iznīcinošu kampaņu. Vēsturnieks Eizo Matsuki raksta, ka Haniste visus šos gadus turpināja Bizantijas reiz uzsākto vergu tirdzniecību, galvenokārt uz Osmaņu Impēriju un citām Tuvo austrumu zemēm verdzībā pārdodot iekaroto slāvu tautu ļaudis. Tieši vergu tirdzniecība ļāva uzplaukt Kafai (mūsdienu Feodosijai). Tiek lēsts, ka Krimas hanistes laikā tās vergu tirgū nonāca ap trim miljoniem cilvēku.

Savukārt hanistes zemes regulāri postīja Donas kazahi un Kalmikijas mongoļi. Tieši agrāko sabiedroto - kazaku - piesliešanās Krievzemei iezīmēja Krimas tatāru ziedu laiku norietu. Pirmoreiz Krievijas Impērijas karaspēks Krimā iebruka 1736, otrreiz 1774. gadā, ikreiz nopostot hanu rezidenci Bahčisarajā.

Pēc Krievijas un Osmaņu impēriju savstarpējā miera līguma parakstīšanas 1774. gadā Krima nonāca Krievijas pakļautībā, raksta "SmithsonianMag". Krimas tatāri vairākkārtēji rīkoja sacelšanās, kā rezultātā 1783. gadā krievu karaspēks Krimu okupēja bez kara pieteikšanas, un pussalu, kā arī citas hanistes zemes pievienoja Krievijas impērijai.

Vēsturiskā pieredze Krievijā bija iedzinusi bailes no Krimas tatāriem, un baiļojoties no viņu sacelšanās, dažu desmitgažu laikā turīgākie un attiecīgi arī ietekmīgākie tirgotāji ar visām dzimtām tika piespiesti emigrēt uz Osmaņu Impēriju. Krimas tatāru nelojalitātes radīto baiļu dēļ 19. gadsimta laikā Krievijas Impērija ar varu un dažādu likumu palīdzību spieda Krimu pamest aizvien jaunus cilvēku tūkstošus, gluži kā tā darīja arī ar Ziemeļkaukāzā dzīvojošajiem čerkesiem.

Tā, tuvojoties Napoleona armijai, kā arī Krimas kara un vēlāk arī krievu-turku kara gados agrākās Krimas hanistes zemes no kopumā tajās dzīvojošajiem aptuveni 300 000 Krimas tatāriem piespiedu kārtā pameta ap 200 000. Daļa gāja bojā ceļā, bet pārējie apmetās uz dzīvi mūsdienu Rumānijā, Bulgārijā un Turcijā.

Vienlaikus ar nacionālo intelektuāļu kustību veidošanos citviet Eiropā, arī Krimas tatāri 19. gadsimta beigās sāka izdot laikrakstu savā valodā, kā arī dibināja ap 350 skolām. Nacionālā uzplaukuma laikā uzaugusī un izskolotā Krimas tatāru elite pēc 1917. gada revolūcijas 26. decembrī pat paguva proklamēt pirmo demokrātisko republiku islāmticīgo pasaulē - Krimas tautas republiku.

Kā atzīmē portāls "TopTenz", tā bijusi arī viena no visīsāko laiku pastāvējušajām valstīm. Nepilnu mēnesi vēlāk - 1918. gada janvārī - boļševiki Krimā īstenoja sacelšanos, kuras rezultātā jaundibinātā valsts tika likvidēta. Turpmāko divu gadu laikā Krimā vara pārmaiņus nonāca te baltgvardu, te atkal Sarkanās armijas rokās.

Līdz ar Krievijas Impērijas īstenotu Krimas tatāru izspiešanu un pastiprinātu citu tautu, galvenokārt krievu un ukraiņu iebraukšanu Krimā, senās pamattautas īpatsvars Krimā līdz 20. gadsimta sākumam bija ievērojami sarucis. Vienlaikus gan viņi joprojām saglabāja lielākās etniskā kopienas statusu Krimā.

Krimas tatāri arī jaunās varas acīs bija naidīgs un iznīcināms spēks, un tika turpināta impērijas iedibinātā izspiešanas politika, liecina Krimas tatāru vēsturnieka Alana Fišera pētījumi. Ekonomiskās politikas dēļ 1921. gadā bada nāvē mira līdz 150 000 salas iedzīvotāju, kuru vidū līdzās Krimas tatāriem bija arī tūkstošiem krievu un ukraiņu. Vēl tūkstoši gāja bojā, kā arī tika ar varu pārvietoti, uzspiežot kolektivizāciju jeb veidojot kolhozos. Tāpat Krimu skāra PSRS īstenotais Golodomors 30. gadu sākumā, kā arī tā dēvētā Staļina lielā tīrīšana 30. gadu otrajā pusē.

Šīs politikas rezultātā līdz Otrā pasaules kara sākumam Krimas tatāri veidoja vien piekto daļu no pussalas iedzīvotāju kopskaita jeb aptuveni 250 000, kamēr krievu skaits jau pārsniedza 50 %, vēsta starptautiskais izpētes centrs "SciencesPo".

Otrā pasaules kara laikā Krimas tatāri gluži kā jebkura tauta, kurai pāri gāja frontes līnija, tika iesaukti gan Sarkanajā armijā, gan karoja Trešā reiha pusē, kā arī iesaistījās aktīvā partizānu kustībā kā vienā tā otrā pusē. Tomēr tatāru leģiona izveide, kā arī garīgo un politisko līderu sadarbība ar Hitlera spēkiem Krimas tatāru gadījumā bija liktenīga visai tautai, kas ļāva to apsūdzēt nodevībā, raksta Oto Pols.

Pēc PSRS vadoņa Josifa Staļina pavēles 1944. gada 17. un 18. maijā no pussalas uz Centrālāziju tika izsūtīti pilnīgi visi Krimas tatāri, kuru skaits tiek lēsts ap 240 000. Šī pavēle attiecās pat uz tiem tūkstošiem, kuri kara laikā bija dienējuši padomju armijā, darbojās komunistiskajā partijā un tiesībsargājošajās iestādes. Lielākā daļa masu izsūtīšanas jeb Krimas tatāru valodā par "Sürgün" dēvētajā akcijā tika izmitināti mūsdienu Uzbekistānā, kur arī mūsdienās dzīvo ap 150 000 Krimas tatāru.

Krimas tatāri bija kļuvuši tikai par vienu no daudzām tā dēvētajām "aizdomīgajām nācijām". No PSRS robežteritorijām pēc līdzīga neuzticamības principa pilnībā tika deportēti arī čečeni, savukārt Krimu bija jāpamet arī tajā dzīvojošajiem bulgāriem, armēņiem un grieķiem, kuru kopienas pussalā bija saglabājušās jau vismaz tūkstošgadi.

Tie, kuri aresta laikā centās bēgt vai pretoties, tikuši nogalināti uz vietas. Savukārt tūkstošiem cilvēku ceļā un pēc ierašanās Uzbekijas PSR mira no bada, slāpēm, pārguruma un dažādām slimībām. Daudzi trimdinieki nokļuva darba nometnēs, kļūstot par bezmaksas darbaspēku dažādu PSRS infrastruktūras objektu būvniecībā.

Tikai 1967. gadā, vairāk nekā desmit gadus kopš Staļina nāves, Krimas tatāriem ļāva atgriezties viņu dzimtenē. Vienlaikus tas gan netika veicināts, kā arī PSRS varas iestādes nekādā veidā nepalīdzēja atgūt atņemtos īpašumus vai kompensēt zaudējumus. Tikai 1989. gadā PSRS augstākā vara nosodīja Krimas tatāru deportācijas kā nehumānas un nelikumīgas.

Pēc pēdējās tautas skaitīšanas, kuru Ukraina īstenoja 2001. gadā, Krimā dzīvoja nepilni 243 000 Krimas tatāru jeb aptuveni 12% no visiem pussalas iedzīvotājiem. Pretstatā pirmskara periodam, kad Krimas tatāri lielākoties apdzīvoja pilsētas un piekrastes reģionu, šobrīd viņu lielais vairākums dzīvo lauku apvidos Krimas iekšienē.

Pēc 2014. gada 18. maija, kurā Krievija paziņoja par Ukrainai piederošās Krimas aneksiju un to faktiski okupēja, jaunās varasiestādes paziņoja, ka Krimas tatāri būs spiesti atstāt piekrastes zemes, kuri tie apdzīvojot bez likumīgiem dokumentiem. Šāda situācija izveidojusies jo daudzi, kuri senču dzimtenē atgriezās pēc 1990. gada, nespēja likumīgi atgūt zaudētos īpašumus un apmetās uz valstij piederošām zemēm.

Tiek lēsts, ka kopš pussalas okupācijas, uz Krievijas neieņemtajām Ukrainas teritorijām pārcēlušies jau vismaz 50 000 Krimas tatāru.

Paredzams, ka bēgļu skaits tikai augs, jo aprīlī Krievijas Tieslietu ministrija "ekstrēmistiskas darbības dēļ" apturēja Krimas tatāru pārstāvniecības institūciju Medžlisu. Kā īsi pēc tam atzīmēja "Amnesty International" Eiropas un Vidusāzijas vicedirektors Deniss Krivošejevs, turpmāk jebkurš ar Medžlisu saistīts cilvēks var kļūt par upuri nopietnām apsūdzībām ekstrēmismā.

Jau 2014. gada martā prokremliskie kaujinieki nolaupīja Krimas tatāru Rešatu Ametovu, kura sakropļots līķis tika atrasts pēc 12 dienām. Kopš tā laika "Amnesty International" dokumentējusi vismaz triju Krimas tatāru iespējamu piespiedu pazušanu Krimas pussalā, bet nav nekādu pazīmju par šo noziegumu reālu izmeklēšanu.

Kopš tā laika ir apturēta daudzu Krimas tatāru mediju darbība, skolās pārtrauktas mācības Krimas tatāru valodā, kā arī turīgākie iedzīvotāji regulāri saņem draudus, viņu mājās tiek veiktas kratīšanas, bet pret viņiem uzsāktas dažādas lietas.