10 pasaulē populāras pamestās militārās bāzes  (11)

Latvijā par populāru apskates objektu kļuvusi Liepājas Karaosta, tagad arī Irbene un pamestā Skrundas militārā pilsētiņa, bet līdzīgas vietas ir atrodamas visā pasaulē. Dažas no pamestajām bāzēm būvētas īslaicīgam mērķim un saglabājušās nejaušības dēļ, bet citas celtas, lai aizstāvētu impērijas gadu simtiem un tūkstošiem, un tik drīz no zemes virsmas nepazudīs.

Iepazīstinām ar desmit dažādās pasaules malās populārām militārajām bāzēm, kuras šobrīd kļuvušas par klaiņotāju vai pat tūristu grupu apskates punktiem:

Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku lidosta Hētelē Otrā pasaules kara laikā bija nozīmīga bāze ne tikai britiem, bet arī ASV Gaisa spēkiem, raksta "War History Online". Šobrīd Norfolkā, Anglijā, esošā gaisa spēku bāze izskatās pavisam citādi, to gadu laikā pārbūvējuši lidostas jaunie īpašnieki - autoražotājs "Lotus".

Sporta un luksusa autobūves uzņēmums bijušo aviobāzi iegādājās 1966. gadā, lai uzceltu ražošanas rūpnīcu, kā arī agrākos lidlaukus pārvērstu par izmēģinājuma trasi savām automašīnām. Tas arī tika darīts, un šobrīd aptuveni četrus kilometrus garie skrejceļi ir kļuvuši par līkumotiem ceļiem. Savukārt autoražotājam nevajadzīgie skrejceļi un ēkas tika nošķūrēti un pārvērsti par lauksaimniecības zemi.

Bijušo bāzi atsevišķiem testiem izmanto arī tuvējā ciemā dibinātā kompānijas komanda "Lotus Racing", kā arī kompānijas dibinātā "Lotus Driving Academy", kurā ikviens interesents savam priekam var apgūt sacīkšu braukšanas iemaņas.

Savulaik ar slepenu rīkojumu Josifs Staļins pavēlēja atrast vietu, kur atomkara gadījumā varētu bāzēties zemūdenes. Pēc dažu gadu izpētes tika izvēlēta Balaklavas pilsēta Krimā, kura tūdaļ tikusi noslēgta.

Nelielā pilsētiņa atrodas pie dziļa un šaura līča, kurš ielokās iekšzemē uz dienvidiem no Sevastopoles. Dabīgi veidojusies osta ne tikai pasargāja kuģus no vējiem, bet arī liekiem skatieniem no Melnās jūras, jo tas nav pārredzams. Zemūdeņu bāzes būvniecība gan tika uzsākta tikai pēc Staļina nāves - 1957. gadā - un ilga četrus gadus.

Bāzi slēdza 1993. gadā un līdz pat 2000. gadam, kad to savā rīcībā pārņēma Ukrainas aizsardzības ministrija, to brīvi apmeklēja metāla zagļi, kā arī piedzīvojumu meklētāji. 2002. gada decembrī komplekss tika atklāts kā Ukrainas Bruņoto spēku muzeja filiāle "Padomju okupācijas kara-vēstures muzejs". Patlaban gan nav informācijas, vai pēc Krievijas īstenotās Krimas okupācijas Balaklavas bāzē darbojas muzejs.

Ordas forts tika atklāts Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā. Brīdī, kad tas 1994. gadā tika slēgts, tā bija visu laiku lielākā slēgtā ASV Bruņoto spēku militārā bāze, raksta "War History Online".

Patlaban, kad pagājuši jau nedaudz vairāk nekā 20 gadi kopš tā slēgšanas, no bāzes saglabājušās liela daļa seno būvju, tomēr liela daļa ir jau nojauktas, lai reiz slēgto teritoriju attīstītu.

2012. gadā ar prezidenta Baraka Obamas rīkojumu nepilni 6000 hektāru no agrākās militārās bāzes tika pasludināti par nacionālo pieminekli. "Ordas forta teritorijas aizsargāšanai ir vēsturiska un kulturāla nozīme, tas piesaista tūristus un atpūtniekus no tuvienes un tālienes, kā arī piedāvā savus unikālos dabas resursus par prieku visiem amerikāņiem," norādījis Obama.

ASV Zivju un dzīvās dabas dienesta apsaimniekotais Džonstonas atols mūsdienās ar īpašām atļaujām pieejams vien dabas pētniekiem un zinātniekiem. Tomēr līdz pat 2004. gadam šajā nomaļajā salā saimniekoja ASV armija.

Militāristu rīcībā atols atradās aptuveni 70 gadus, kuru laikā tas tika izmantots gan atomieroču un bioloģisko ieroču testiem, kā arī kā slepenā raķešu bāze, gaisa spēku bāze, degvielas uzpildes stacija, ķīmisko ieroču novietne un visbeidzot putnu rezervāts. Visas militārās aktivitātes atstājušas lielu ietekmi uz salas dzīvo dabu un augsni, kā dēļ zinātnieki cieši seko līdzi salas dabīgajam atveseļošanās procesam.

Bijusī Žeļavas gaisa spēku bāze atrodas uz Horvātijas robežas ar Bosniju un Hercegovinu. Tā savulaik bij lielākā pazemes gaisa spēku bāze Dienvidslāvijā un viena no lielākajām visā Eiropā.

Žeļavas jeb Bihačas gaisa spēku bāzes izbūve ar kodētu nosaukumu "Objekts 505" tika uzsākta 1948. gadā un pabeigta pēc divdesmit gadiem. Tās izbūve kļuva par vienu no lielākajiem un arī dārgākajiem militārajiem projektiem Eiropā, mūsdienu naudā izmaksājot ap 5,4 miljardiem eiro.

Dienvidslāvijas serbu spēki bāzi aktīvi izmantoja 90. gadu sākumā Balkānu karos. Serbiem atkāpjoties, iepriekš speciāli izbūvētās vietās viņi salika sprāgstvielas un saspridzināja skrejceļu, bet 1992. gadā, lai novērstu iespēju, ka bāzi izmanto pretinieki, serbi kompleksu saspridzināja vēlreiz, izmantojot aptuveni 56 tonnas sprāgstvielu. Sprādziena vilnis bija labi jūtams tuvējā Bihačā, un dūmi no pazemes tuneļu sistēmas cēlušies vēl mēnešiem.

Bāzes iznīcināšanas dēļ dabā nonācis liels piesārņojuma daudzums. Savukārt bāzes atjaunošana, kas kādu laiku tikusi pat apsvērta, atzīta par neiespējamu finanšu trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka bāzi šobrīd sadala divu valstu robeža. Tuvējā apkārtne joprojām ir spēcīgi mīnēta un lielu daļu no tās kontrolē horvātu armija. Tomēr, kā redzams no fotogrāfijām, piedzīvojumu meklētājiem regulāri izdodas iekļūt bāzē.

Agrākā PSRS slepenā armijas bāze Duga pie Černobiļas apkalpoja moderno "Duga-3" radaru sistēmu, kura tika izmantota kā agrās brīdināšanas sistēma. Tā darbojās no 1976. gada jūlija līdz pat 1989. gada decembrim.

PSRS bija izbūvētas divas šādas sistēmas viena vērsta uz rietumiem, bet otra Sibīrijas tālajos austrumos uzmanīja telpu virs Klusā okeāna.

Patlaban armijas bāze ar visu milzīgo radaru saglabājusies salīdzinoši neskarta, jo tā atrodas Černobiļas slēgtajā zonā, kurā uzturēšanās tiek stingri uzraudzīta. Tomēr, kā norāda arī "Delfi" novērojums, ikviens interesents mūsdienās slepeno zonu, kā arī radaru sistēmu var apmeklēt visai brīvi.

Pirms Otrā pasaules kara Sennazēras bija viena no lielākajām Francijas ostām Atlantijas okeāna krastā. Tās nozīmi Trešais Reihs ļoti labi saprata, un drīz pēc Francijas okupēšanas - 1940. gada jūnijā - uzsāka ostas pielāgošanu savu zemūdeņu bāzēšanai.

Jau tā paša gada decembrī tika izpētīta iespēja izbūvēt zemūdeņu bāzi, kuru neietekmētu gaisa bombardēšana. Būvniecība sākās gandrīz tūlītēji - 1941. gada februārī -, un pirmie zemūdeņu tuneļi tika atvērti jau tā paša gada vasarā. Pavisam līdz 1942. gada vasarai tika izbūvēti 14 zemūdeņu pazemes pietauvošanās vietas un sargtornis.

Savukārt līdz 1944. gada sākumam tika pabeigta visu tuneļu ieeju nosegšana ar 155 metrus gara, 25 metrus plata un 14 metrus augsta dzelzsbetona jumtu, kas ļāva zemūdenēm iekļūt un izkļūt no tuneļiem neskartām. Tāpat uz jumta izbūvētas pretgaisa lielgabalu ligzdas.

Bāzi gandrīz neskartu iespējams redzēt arī mūsdienās.

Tā dēvētie zenītartilērijas torņi bija grandiozi pretgaisa aizsardzības torņu kompleksi, kuru būvniecību nacistiskā Vācija uzsāka 1940. gadā.

Berlīnē un Vīnē tika uzbūvēti trīs šādi torņi, divi tapa Hamburgā, vēl pa vienam uzbūvēja Štutgartē un Frankfurtē, kā arī mazākas zenītartilērijas torņu versijas uzcēla vāciešu nocietinājumos Angersā Francijā un Helgolendā Vācijā. Attēlā redzams viens no Vīnes torņiem.

Torņu kompleksi bija pakļauti Vācijas gaisa spēkiem jeb "Luftwaffe", lai pilsētas pasargātu no sabiedroto gaisa uzlidojumiem Otrā pasaules kara laikā. Vienlaikus to gandrīz neievainojamā konstrukcija paredzēja gaisa uzlidojumu laikā uzņemt patvērumā tūkstošiem cilvēku, kā arī koordinēt gaisa aizsardzību.

Mažino līnija ir milzīgs dzelzsbetona nocietinājumu, ieroču, grāvju un citu militāro būvju tīkls gar Šveices, Vācijas un Luksemburgas robežām, kuru Francija uzbūvēja pagājušā gadsimta 30. gados. Šis militārais projekts tapa baidoties no Pirmā pasaules kara pieredzes atkārtošanās, ņemot vērā kaimiņvalsts Vācijas aktīvo bruņošanos un nedraudzīgo politiku.

Franči šo līniju uzbūvēja, lai uzbrukuma gadījumā tiem būtu laiks mobilizēties. Tieši Pirmā pasaules kara pieredze, kad galvenais karš norisinājās ierakumos, aizsargājot savas pozīcijas, bija ietekmējis franču militāro stratēģu pārliecību, ka šāda aizsardzības līnija ir ģeniāla, un Mažino līnija apstādinās jebkādu kustību no austrumu puses.

Vienlaikus tika pieļauta milzīga militārā kļūda - līnija neturpinājās gar Beļģijas robežu līdz Lamanša šaurumam, jo franči nevēlējās apšaubīt Beļģijas neitralitāti. Tieši to izmantoja Trešais Reihs. Sākotnēji vācieši okupēja Beļģiju un caur to iegāja Francijā, apejot tik smalki izplānoto aizsardzības līniju.

1944. gada otrajā pusē paši vācieši lielus līdzekļus ieguldīja šīs līnijas nostiprināšanā, lai aizsargātos no sabiedroto spēkiem, kuri tuvojās no otras puses.

Monsela forti jeb jūra nocietinājumi ir Otrā pasaules kara laikā izbūvēti nocietināti torņi jūrā, kuru mērķis bija aizsargāt Temzas un Mērsijas iztekas no vāciešu uzlidojumiem. To idejas autora Gaja Monsela vārdā nosauktie nocietinājumi iedalījās jūras spēku un armijas rīcībā esošajos fortos.

Pēc tam, kad Lielbritānijas militārpersonas torņus 50. gados pameta, tos ieņēma dažādi aktīvisti. Vairāki no torņiem laika gaitā sabrukuši vai nojaukti, bet citi kļuva par pirātu radio bāzēm un hipiju centriem, kā rezultātā dibināta arī starptautiski neatzītā mikronācija Sīlande. Tā pasludinājusi neatkarību no Lielbritānijas un izdod savas pases, kā arī uztur neregulāru satiksmi ar sauszemi.

Monsela nocietinājumi Temzas iztekā: