Tam par iemeslu ir valstī dominējošo lēmumu pieņēmēju nemainīgi kategoriskā nostāja pret attiecību uzlabošanu ar Rietumiem. Šo lēmēju priekšgalā ir Islāma Revolucionārā gvarde - militārā un drošības struktūra, kas ir atbildīga par pastāvošā režīma aizsardzību un tā izdzīvošanu.
Piedāvājam iepazīties ar Ostovāra skaidrojumu, kāda mūsdienās ir gvardes nozīme un kāpēc Irāna vēl ilgi nekļūs par Rietumu draugu.
Gvardei ir militāra, politiska un ekonomiska ietekme
Pagājušā gadsimta 70. gados Irānā pieauga spriedze starp nācijas vairākumu un valdošo kliķi, kuru atbalstīja ASV un Lielbritānija. 1979. gadā masu protesti noslēdzās ar prorietumnieciskā monarha šaha Mohammada Rezā Pehlevī gāšanu un teokrātiska autoritārisma režīma nākšanu pie varas ar pārliecinoša sabiedrības vairākuma atbalstu.
Pēc režīma maiņas, tika izformēta valsts militārā policija, taču armija, kura līdz tam bija ne mazāk svarīgs gāztās monarhijas balsts, tika saglabāta. Lai nosargātu revolūciju pret potenciāli iespējamu militāru apvērsumu, tika radītā Irānas Revolucionārā gvarde. Gandrīz 40 pastāvēšanas gadu laikā gvardes loma valstī ievērojami augusi, un tā kļuvusi par režīma mugurkaulu.
Līdzās režīma un līdera apsardzes funkcijām, kuras faktiski nozīmē arī valsts represīvā mehānisma uzturēšanu, gvarde šo gadu laikā pārņēmusi kontroli arī pār vairākiem valsts ekonomiskajiem instrumentiem. Tā ir iesaistīta industriālajā būvniecībā, kuģniecībā, telekomunikāciju, kā arī mediju nozarēs. Turklāt gvarde atbild ne tikai par vietējās informācijas telpas kontroli, bet īsteno izlūkošanu arī ārvalstīs.
Tieši gvardes kontrolē ir valsts svarīgākais stratēģiskais instruments - ballistisko raķešu programma. Tas ļauj organizācijai uzturēt ciešas saiknes ar Irānas tuvākajiem sabiedrotajiem - Libānas "Hezbollah", Irākas šiītiem un Bašara al Asada režīmu Sīrijā.
Gvarde ieguvusi īpašu līdera vēlību
Gvardi, kuras oficiālais nosaukums no persiešu valodas var tikt tulkots kā "Islāma revolūcijas sargu armija", izveidoja Islāma Republikas dibinātāja un pirmā līdera Ruholla Homeinī ciešākie sabiedrotie. Kā atklāj nosaukums, tās galvenais uzdevums bija aizsargāt revolūcijas idejas un jauno garīdznieku vadīto valsts sistēmu.
Augstākais vadītājs jeb ajatola tika uzskatīts par šīs sistēmas neapstrīdamu centru un attiecīgi ieguva absolūtu varu. Līdz ar to revolūcijas nosargāšana nozīmēja arī Homeinī aizsardzību.
Pēc Homeinī nāves 1989. gadā un Ali Hameneji nākšanas pie varas viņa vietā gvardes atbalsts garīgā līdera autoritātei nemainījās. Augstākā līdera iekšlietu un ārlietu politika ir cieši saistīta ar gvardes visaptverošo varu un tās iespējām kontrolēt tās īstenošanu, norāda Irānas politikas eksperts Ostovārs.
To labi demonstrēja fakts, ka pirms nākšanas pie varas Hameneji nebija plaša sabiedrības atbalsta, kādu revolūcijas laikā baudīja viņa priekštecis Homeinī. Tā vietā Hameneji saņēma atbalstu no gvardes, kura savukārt tādējādi pastiprināja sadarbību ar jauno valsts vadītāju un vēlāk ar viņa vēlību nostiprināja savu dominējošo pozīciju.
Irānas pētnieks gan uzsver, ka tas nenozīmē, ka gvarde vada valsti. Augstākais līderis valda, balansējot ievēlētās valdības, parlamenta, garīdzniecības, vēlētāju un gvardes intereses. Tomēr līdz ar ciešajām attiecībām, gvarde lielākoties panāk to, ko tā vēlas.
Rietumu ideoloģija - drauds gvardes misijai
Augstākā līdera un islāma kā Irānas noteicošās ideoloģijas lomas aizsargāšana ir gvardes galvenās prioritātes. Tā kā gvardes līderi sevi uzskata par vienīgo spēku, kas spēj nosargāt esošo kārtību, tā ir ieinteresēta saglabāt savu politisko ietekmi.
Savukārt Rietumu ietekmi gvarde uzskata par revolūcijas sarežģītāko izaicinājumu. Ostovārs skaidro, ka līdz ar to demokrātijas ideja tiek uzskatīta par vienu no Rietumu ideoloģijas nevēlamajām blaknēm, un attiecīgi gvarde baidās no populārām demokrātiskām kustībām, kuras neatbalsta režīmu un konservatīvās islāma vērtības.
Gvardes acīs Rietumu ietekmes izpausmes ir apkarojami kultūras kara instrumenti. Irānas iekšienē tos izdodas iznīdēt saknē pateicoties milzīgiem brīvprātīgajiem pusmilitārajiem spēkiem, kurus dēvē par "Basij". "Basij" tīkls iesniedzas izglītības iestādēs no pamatskolas līdz universitātēm, valsts iestādēs un uzņēmumos, kā arī mošejās.
"Basij" tīkls ir visaptverošs. Tas darbojas gan kā patriotiskās audzināšanas organizācija, kura rūpējas, lai jaunatnē iesakņotu pareizas morālās vērtības un dievbijību, gan kā politiskās apspiešanas grupa, kuras dalībnieki vairākkārt piedalījušies demokrātisku kustību un demonstrāciju vardarbīgā apspiešanā. Tostarp 2009. gadā protestu laikā "Basij" biedri nogalināja un izvaroja vairākus protestētājus, norāda "Vox".
Ārpolitikā gvarde par savu pienākumu uzskata Tuvo Austrumu reģiona "attīrīšanu" no Rietumu ideoloģijas. Tas nozīmē gan ASV un citu Rietumvalstu militāro spēku izspiešanu no reģiona, gan Izraēlas sakaušanu, gan vairāku Rietumiem draudzīgo arābu valstu, īpaši Saūda Arābijas, ietekmes mazināšanu.
Piemēram, šī mērķa vārdā gvarde ieņem nozīmīgu lomu spriedzes uzturēšanā starp Irānu un Saūda Arābiju. Gvardes ārpolitikas mērķus palīdz īstenot arī atsevišķi kaujinieku grupējumi. Starp tiem pamanāmākie ir Libānas "Hezbollah", taču līdzīgi tiek atbalstīti un apbruņoti Irākas šiītu militāristi, hutu nemiernieki Jemenā, kā arī dažādas palestīniešu grupas, tostarp vadošais Palestīniešu grupējums "Hamas".
Patlaban, gluži tāpat kā citi reģionā dominējošie politiskie spēki, arī Irāna Sīrijas konfliktu izmanto savu interešu īstenošanai. Kaujās pret galvenokārt sunnītu pārstāvētajiem opozīcijas spēkiem, kurus atbalsta Rietumvalstis, Saūda Arābija, Katara un Turcija, Asada režīmu atbalsta gan paši gvardes kaujinieki, gan ar tās starpniecību no Irānas atsūtīti afgāņu bēgļi.
Irāna atceras Rietumu atbalstu Huseinam
Īsi pēc revolūcijas, kad Sadama Huseina vadītā Irākas armija 1980. gadā iebruka Irānā, Islāma Revolucionāro gvardi galvenokārt veidoja slikti organizēti un apgādāti brīvprātīgie. Par spīti uzvarai astoņus gadus ilgušajā karā Irāna tika novājināta un dzīvību zaudēja simtiem tūkstoši tās iedzīvotāju.
Rietumvalstu atbalstu Irākai kara gados Irāna tulkoja kā vēlmi sagraut trauslo revolūcijas rezultātu. Turklāt īpaši spilgti Irākas-Irānas karu pieredzējušie irāņi atceras aviolainera notriekšanu kara izskaņā. ASV karakuģis "USS Vincennes" 1988. gada jūlijā notrieca "Iran Air" lidmašīnu ar 290 cilvēkiem uz klāja. Lai gan amerikāņi norāda, ka tā bijusi kļūda aprēķinos, Irānas vadība un gvarde to uzskata par kara noziegumu, kurš īstenots, lai apturētu Irānas vēlmi gāzt Sadama Huseina režīmu.
Karā Huseina režīmu diplomātiski un finansiāli atbalstīja arī lielākā daļa reģiona valstu, kas atstājis pēdas Irānas attiecībās ar tām līdz pat mūsdienām.
Revolucionārās gvardes līderi karjeras lielākoties sākuši veidot šī kara laikā, kas arī iezīmējis viņu politiskos uzskatus. Gvardei un "Basij" militārajam spārnam karš maksāja visvairāk dzīvību, kas kļuvis par svarīgu pamatojumu to varai un par neapstrīdamu apliecinājumu to vēlmei un spējai aizsargāt režīmu. Tik neapstrīdamu, ka demokrātija un attiecību normalizēšana ar Rietumiem ir sekundāras, skaidro Irānas politiskais eksperts.
Gvarde netic labajam Rietumos
Tā kā Irāna pati 1998. gadā gandrīz uzsāka karu ar teroristu organizāciju "Taleban", pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem Ņujorkā un ASV paziņojuma par kara sākšanu Afganistānā, Revolucionārā gvarde amerikāņiem pat piegādāja limitētu izlūkošanas informāciju.
Sadarbība gan bija ļoti īslaicīga - prezidenta Džordža Buša runu par "ļaunuma ass" valstīm, kuru vidū bija iekļauta arī Irāna, gvardes īpašo uzdevumu vienības komandieris Kasems Soleimani, kurš pats iepriekš bija sadarbojies ar ASV spēkiem, uzskatīja par nodevību. Negaidītā runa tika uztverta kā apstiprinājums, ka ASV nekad savu nostāju nemainīs, un tām nevar uzticēties.
Tā vietā gvarde uzsāka pretdarbību. Irānas politikas eksperts Afšons Ostovārs norāda, ka gvarde apmācīja afgāņu kaujiniekus, kā arī vadīja pagrīdes pretestības kustību Irākā. Viņš skaidro, ka tieši gvardes ietekme uz Irākas militārpersonām un politiķiem lika ASV pamest valsti.
Ilgstošā savstarpējās neuzticēšanās vēsture skaidro arī pašreizējo Irānas skatījumu uz ASV politiku Sīrijā un Irākā. No Irānas skatpunkta ASV atbalsts opozīcijai ir mēģinājums graut Irānas ietekmi reģionā, gāžot tās sabiedroto al Asadu, vājinot "Hezbollah" kustību Libānā un destabilizējot reģionu kopumā, kas palīdzētu ASV spēkiem atgriezties Irākā.
Rietumu politikas veidotāji nevar ignorēt gvardi
Revolucionārā gvarde gadu laikā kļuvusi par neatņemamu Irānas ārpolitikas un stratēģijas elementu. Tā ir pakārtota vienīgi augstākajam garīgajam līderim un tās rīcībā ir plašas ārpolitikas saites un ekonomiskā vara.
Irānas līderis nosaka ārpolitikas un valsts kopējās stratēģijas vadlīnijas. Viņa vadībā ievēlētā valdība īsteno ārpolitiku, kamēr stratēģiju īsteno Augstākā Nacionālā drošības padome, kurā citu vidū ir arī Islāma Revolucionārās gvardes līderis Muhameds Ali Džafari (attēlā). Uz ārpolitiku liela ietekme ir arī valdībai - tā vada diplomātisko korpusu un nosaka rakstīto ārpolitikas dokumentu toni.
Tikmēr attiecībā uz Irānas galvenajiem sabiedrotajiem Libānu, Irāku un Sīriju politikā toni nosaka gvarde. Ciešās militārās attiecības ar šīm valstīm Irānai veidojušās pastarpināti gvardes veidotajam atbalstam šo valstu militāristiem un kaujinieku grupējumiem.
Savukārt Rietumvalstis sadarbojas ar Irānas ievēlēto valdību, kas ir valsts oficiālā ārpolitikas seja, taču tās ietekme nesniedzas līdz jautājumiem, kurus kontrolē Revolucionārā gvarde. Tā rezultātā ar Jemenu, Sīriju un Izraēlu saistītie jautājumi, kuri visvairāk satrauc ASV, Eiropu un Irānas tuvākos kaimiņus, ir jārisina ar augstāko garīgo līderi vai gvardi.
Lai tas notiktu, gvardei ir vai nu pašaizliedzīgi jāpiekrīt samazināt savu ietekmi reģionā vai jāatmet gandrīz 40 gadus uzturētā antiamerikāniskā nostāja. Lai gan kodolprogrammas vienošanās šķietami pavēra durvis uz jauna veida attiecību veidošanu starp Irānu un Rietumiem, pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tas patiešām varētu notikt, portālā "Vox" norāda Irānas politikas eksperts.