Rakstīt par Krimu, iespējams, ir idiotiskākais nodoms, kāds vien var būt. Kā ar gudru skatu reizē var runāt par 2,3 miljoniem cilvēku, kuri dzīvo šajā pussalā, vai par 27 000 kvadrātkilometru tās teritorijas? Turklāt daudzi žurnālisti, politiķi, pat zinātnieki izmanto vispārinātus paziņojumus un spriež, ko darīt ar Krimu. Atdot atpakaļ Ukrainai, paturēt Krievijai, nobadināt ar sankcijām, piepildīt ar investīcijām un tā tālāk.
Kad Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam jautāja, vai viņš atdotu Krimu Ukrainai, vai nē, viņš teica: "Krima – vai tā ir kāda sviestmaize ar desu, lai viņu šurpu turpu atdotu?" Šos vārdus Navaļnijam atgādina līdz pat šim brīdim. Bet diskusiju līmenis divu gadu laikā par to, ka Krima de facto ir Krievijas daļa, nav mainījies. Bet vispār tur dzīvo cilvēki, tie ir ļoti dažādi, viņiem ir savas problēmas, pārliecības, par kurām dīvānu ģeopolitiķiem ir ļoti vājš priekšstats.
Kad es pirmo reizi viesojos Krimā, tā bija Ukrainas daļa. Jau tad man radās visumā specifisks priekšstats par šo pārsteidzošo vietu. Tas ir īsts postapokalipses poligons, it kā cilvēki nodibinājuši koloniju uz Marsa, bet pēc tam to pametuši un aizlidojuši. Tie, kuri palikuši, izdzīvo, kā vien var: brauc pārpildītos maršruta mikroautobusos–marsagājējos pa izdangātiem ceļiem–krāteriem un pelna ar saules paisumiem. Jau tad, pirms četriem gadiem, man šķita, ka tā ir ļoti savāda vieta.
Mans otrais brauciens uz Krimu (faktiski - Krieviju) notika šā gada maijā. "Delfi" uzdevumā mēs ar lietuviešu fotogrāfu Artūru Morozovu devāmies izpētīt pussalu – bez precīza mērķa un maršruta. Mums nedeva nekādas norādes, mēs apzināti centāmies abstrahēties no personīgajām pozīcijām, vēsturiskā taisnīguma noskaidrošanas un vienkārši skatījāmies, kā dzīvo ļaudis. Tāpēc, ka tieši viņi ir Krima, nevis nokaitēts sauszemes gabals, kā var šķist informācijas cīņu putekļos.
Jau izbraucot no kādreiz starptautiskās Simferopoles lidostas, kura sankciju dēļ tagad uzņem tikai Krievijas reisus, var redzēt, kā vide ir transformējusies. Uz sētām gar ceļu parādījušies nemākulīgi grafiti ar partijas "Vienotā Krievija" emblēmu – lāci, kurš vairāk līdzinās saplacinātam automātam. Citos attēlos Krima attēlota Krievijas sastāvā.
Grafiti nomaina baneri – lieli, ļoti lieli un milzīgi. No tiem viltīgi smaida Vladimirs Putins. Viņa skatienā skaidri lasāms: "Krima. Krievija. Uz visiem laikiem". Šiem plakātiem nav nekādas funkcionālas nozīmes, kā vien priecēt jaunizcepto Krievijas iedzīvotāju acis un viest viņos cerību.
Kurš ieguvis un kurš zaudējis no Krimas pāriešanas citā jurisdikcijā, tas ir jautājums. Bet nešaubīgi ir skaidrs, ka visvairāk paveicies "patriotiskās" atribūtikas ražotājiem: jubilejas monētas, magnēti un pat dvieļi vēsta par laimīgo pievienošanos Krievijai. No krekliņiem raugās Putins laiviņcepurē, tumšās brillēs vai ķiverē.
Uz citiem krekliņiem Krievijas trikolora krāsas figūriņa, pēc visa spriežot, nodarbojas ar anālo seksu ar amerikāņu karoga krāsas figūriņu. Šo attēlu rotā kāds bramanīgs uzraksts par to, ka krievi no sankcijām nebaidās un visus ir paņēmuši zināmajā viedā. Tamlīdzīgas bildītes var sastapt arī uz automašīnu uzlīmēm, kas piemērotas Uzvaras dienai: tur figūriņa ar sirpi un āmuru galvas vietā ieņem aktīvu seksuālo pozu attiecībā pret figūriņu ar svastiku galvas vietā. Zīmīgi, ka Krievija ir viena no homofobākajām valstīm pasaulē, bet tai pat laikā līdere anālā seksa video skatījumu skaita ziņā portāla "PornHub".
Kas Krimā mainījies pēdējo divu gadu laikā? Kāds saka, ka viss, cits –, ka nekas. Grāmatnīcās pašus labākos plauktus ieņēmuši Krievijas konservatīvo rakstnieku–staļinistu, žurnālistu–sargātāju (tā sauc tos, kas ieņem proputina pozīciju) un varai lojālu politiķu darbi.Tie ir stingri virzīti pēc vienas "ideoloģiskās ātrās ēdināšanas" formas, lai operatīvi apkopotu pēdējo gadu notikumus vienkāršā un saprotamā ainā.
Vladimirs Solovjovs, Nikolajs Starikovs, Sergejs Dorenko, Pāvels Gubarevs. "Čegevara atlido no rīta ...Separātistu atmiņas", "Ukraina. Haoss un revolūcija – dolāra ieroči", "Kauja par Sīriju", "Tīrīšanas". Visas šīs grāmatas ar satraucošiem nosaukumiem saplūst vienā lielā baiļu, aizspriedumu, entuziasma kliedzienu un garu patriotisko tirāžu enciklopēdijā. Desmitiem personu saplūst vienā superautorā, kurš patiesībā ģenerē mūsdienu Krievijas impērisko ideoloģiju. Prokremliskajiem intelektuāļiem šobrīd ir īpaši karsts pļaujas laiks jaunas vēstures konstruēšanā.
Citi par grāmatnīcām mazāk ideoloģizēti vides elementi netiek atjaunoti tik mērķtiecīgi. Kaut vai Krimas maršruta mikroautobusi, kas ir īpašs un mūžīgs stāsts. Šaurie un tumšie autobusi traucas pa līkumainajiem ceļiem, vietējie jau sen pieraduši pie straujas bremzēšanas un nebeidzamas kratīšanās – par ceļiem īpaši nesatraucās ne Ukrainas, ne Krievijas vara.
Krimas autovadītāji pastāvīgi spriež, ka tūliņ, tūliņ uzbūvēs vienu, otru jaunu šoseju, saremontēs trešo. Tad vēl Kerčas pārvads, un pēc četriem gadiem šeit būs pilsēta–dārzs. Dzīvot ar kaut kādu neizmērojamu iracionālu cerību ir galvenais pussalas eksistēšanas veids. Daudzi maršruta autobusi izrotāti ar ikonām un Putina, Staļina, Jēzus, Dievmātes portretiem un Georga lentītēm. Uz autobusa sienām redzami veci sludinājumi ukraiņu valodā.
Nebeidzamajā jaunās identitātes eiforiskajā svinēšanā labi redzamas iepriekšējās civilizācijas pēdas: kaut kur nav pārtulkoti ielu nosaukumi, kaut kur palikuši Ukrainas karogi, suvenīru veikalos joprojām pārdod višivankas, kas palikušas no iepriekšējiem gadiem. Krimā vēl ir Ukrainas klātbūtnes pēdu pārpilnība: veikalu nosaukumi, interesants akcents, kaut kādi pilnīgi sīkumi, pēc kuriem var atjaunot neseno vēsturi. Šīs pēdas kā dzeltenas rudens lapas pamazām nobirst un mētājas zem kājām, kamēr pamazām sapūst līdz nākamajam pavasarim.
Krima ir pārsteidzoši mierīga vieta. Maija beigās sezona vēl nav sākusies: parādās pirmie tūristi, kas laiski pastaigājas pa piekrasti, restorāni ir tukši, vēsajās naktīs uz ielas neviena nav. Sezonas karstums sāksies tuvāk jūlijam: piekraste pārvērtīsies par kņudošu skudrupūzni, mūzika neapklusīs visu nakti. Bet pagaidām klusums un gaidas. Kafejnīcu un viesnīcu īpašnieki nonāk pretrunā cits citam: kāds ir pārliecināts, ka tūristu ir kļuvis mazāk, cits vispār nav novērojis nekādas izmaiņas, kāds priecājas par nebijušu pieplūdumu.
Grūti atrast nejaušu cilvēku, kurš virspusīgā sarunā slikti atsauktos par Krimas pievienošanu Krievijai. Bet, ja rok dziļāk, aina izrādās ne tik idilliska: kādam par kafejnīcas dokumentu pārformēšanu nācies samaksāt miljonu, kādu nospiež vietējie ierēdņi, kāds cieš zaudējumus jo bezskaidras naudas norēķini pussalā praktiski ir pārtraukti.
Veikalu un kafejnīcu īpašnieki nesaka, ka nepieņem maksājumu kartes – visi kā viens atbild, ka pagaidām nepieņem. Visas problēmas ir īslaicīgas, viss būs labi. Šajās atbildēs nav nekā pārsteidzoša: no vienas puses tā ir pašu pārliecināšana, no otras – kurš pie pilna saprāta esošs atbildēs, sevišķi žurnālistam, ka Krimā kaut kas nav kārtībā? Visi ļoti labi zina, cik eleganti strādā Krievijas specdienesti un cik ļaunatminīgi ir vietējie ierēdņi. Aiz piekrastes rāmuma maskas slēpjas daudz nepatīkamas vēstures: gan spiediens uz biznesu, gan Krimas tatāru apspiešana, politiskās krimināllietas. Tāpēc pati pareizākā, drošākā un korektākā atbilde uz jautājumu, kā tagad dzīvot Krimā: "Normāli, ceram, ka drīz būs labāk".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!