Pati krieviskākā Krimas pilsēta Sevastopole: Kas mainījies divu gadu laikā  (660)

Tēmturis "#КРЫМ НАШ" pavadīja mūs visu ceļojuma laiku pa anektēto Krimu. Ar marķieri uzrakstītu uzrakstu var redzēt tualetē virs klozetpoda, ar sarkanu krāsu – līdzās Vladimira Putina portretam uz sienas Jaltas pludmalē, ieskrāpētus – uz Krievijas prāmja margām, uzlīmētu – uz žiguļa bagāžnieka.

Ar Krievijas žurnālistu Vladislavu Moisejevu esam devušies ceļojumā pa Krievijas anektēto Krimas pussalu. Mūsu ceļojuma mērķis var šķist ļoti vienkāršs – pastāstīt, kā Krimā cilvēki dzīvo divus gadus pēc aneksijas.

10 dienas mēs ripojām ar autobusiem, kopā ar Krievijas tūristiem devāmies ekskursijā pa jūru, komunicējām ar taksistiem un pensionāriem, uzņēmējiem un skolotājiem. Mēs gājām uz muzeju, dzērām šņabi un glaudījām lauvas, bet satiktajiem ļaudīm vaicājām: "Kas ir mainījies pēdējos divos gados?"

Atdzīvojas padomju pagātne

"Nāvi fašismam," – tāds uzraksts uz Otrā pasaules kara laika bruņuvilciena sagaida atbraucējus centrālajā autoostā. Stāstu par Krimu sākšu ar Sevastopoli.

Padomju laikā šajā slēgtajā militārajā pilsētā varēja iekļūt tikai ar atļaujām, jo te atradās Melnās jūras flote. Karakuģus es redzu arī tagad, braucot autobusā pa Ļeņina prospektu.

Pēc Krimas iedzīvotāju stāstītā Sevastopole bija un paliek pati krieviskākā pilsēta pussalā. Kā atzīmēja viens no sarunu biedriem, Kerčas iedzīvotājs Ivans Aleksejevičs, pēc aneksijas Krievija īpašu vērību Krimā pievērš padomju patriotismam, Krievijas pagātnei un vēsturisko personību kultam.

Tas labi redzams Sevastopolē: no reklāmas stenda Josifs Staļins garāmgājējiem atgādina, ka Otrais pasaules karš – "Mūsu uzvara", plakātos godina "Lielā tēvijas kara" veterānus, bet Vladimirs Putins ar ironisku smaidiņu apstiprina: "Krima. Krievija. Uz visiem laikiem".

Pilsētā atjaunots piemineklis Sevastopoles atbrīvotājiem, karaflotei. Uz pieminekļu goda dēļiem atgādina, ka 1944. gadā Sevastopole kļuva par pilsētu varoni. Skvēros stāv Sarkanās armijas kara tehnika un lielgabali, bet padomju raķešu kompleksu mulāžas atgādina par Hitlera okupāciju un garantē, ka nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtosies.

Ostā par Ukrainu atgādina tikai plakāti ukraiņu valodā veikalu vitrīnās, kas informē par atlaidēm un cenām grivnās.

Ukraiņu atribūtika nav palikusi

Eju pa aleju gar Sevastopoles piekrasti. Cilvēki met rubļus flautu spēlējošam puisītim, kuram uz ziedojumu kastes ar lieliem sarkaniem burtiem rakstīts "Doņecka".

"Paaugstināsim patriotisma līmeni! Nofotografējieties pie šī stenda," garāmgājējiem sauc pie fotoaparāta uz trijkāja stāvošs vīrietis. Objektīva priekšā stends ar Krievijas un Krimas karti Krievijas karoga krāsās. Uzraksts vēsta: "Krima – tā ir Krievija".

Aleja dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Uz soliņiem sēdošie ļaudis vēro saulrietu, jaunieši dejo hiphopu, bet blakus sieviete uz akordeona spēlē "Katjušu". Viņai piedzied blakus dejojoši vecāka gadagājuma cilvēki.

Kā savā rakstā norādīja žurnālists Moisejevs, no Krimas aneksijas nešaubīgi ieguva padomju atribūtikas un suvenīru tirgotāji. Gar piekrasti stiepjas virkne samērā līdzīgu suvenīru veikalu. Tajos piedāvā dažādus krekliņus, magnētus, bērnu Sarkanās armijas stila formastērpus, šķīvjus ar Sevastopoles simbolu – pieminekli nogremdētajiem kuģiem, kuru projektējis igauņu arhitekts Amands Adamsons.

Oļa, kura suvenīrus tirgo jau piecus gadus, ir novērojusi, ka pēc pārmaiņām ir mainījušies arī suvenīri: "Vladimira Putina portretus varēja atrast arī iepriekš. Taču tagad vispār nav palikusi Ukrainas simbolika, tās vietu ieņēmuši Krievijas karogi, dažāda padomju un kara atribūtika". Sieviete apgalvo, ka suvenīrus pērk tūristi, kuri praktiski visi brauc no Krievijas.

Skatos uz krekliņu: Baraks Obama ar asiņainiem zobiem kož Krievijas karoga krāsu globusā. Blakus smaida Putins un saka: "Krievija ir ciets riekstiņš." Uzraksts "Laipnie ļaudis", blakus Krievijas karavīra formastērps bez atšķirības zīmēm, tādu valkātājus sauca par "zaļajiem cilvēciņiem". Šim cilvēciņam Bahčisarajā nesen atklāja pieminekli. Tā atklāšanas dienā pārējā Ukrainas daļa pieminēja Krievijas agresijas upurus. Tajā dienā pagāja divi gadi kopš Krimas aneksijas.

Kur ir cilvēki?

Ludmilai jau gandrīz 30 gadus pieder neliels veikaliņš Nahimova prospektā. Ienācu pie viņas samainīt naudu, jo vajadzēja sīknaudu talonam.

"Es labi zinu, cik neērti, kad kabatās nav sīknaudas, tāpēc vienmēr samainu. Nu, protams, ja varu. Bet no kurienes jūs atbraucāt?" viņa jautā. "O, agrāk manā veikalā ienāca ne mazums jūsu tautiešu. Atceros gan poļus, gan igauņus. Tagad tikai krievi, un arī to nav daudz. Es jautāju, kur ir ļaudis? Kur ir solītie Krievijas tūristi? Vai tiešām man jāiet uz ielas un aiz rokas jāvelk viņi veikalā?" Ludmila ir sašutusi par pircēju skaita sarukumu.

Veikalā pārdod pārtikas produktus: Krievijā populārus kūpinātus sierus un desu, stāv ledusskapis ar alu, ir limonāde, nedaudz augļu un dārzeņu.

"Visas preces tagad ved no Krievijas, no Krasnodaras apgabala. Ukrainas preces mēs nesaņemam. Dažas preces var ievest Krimā, bet fūrēm jāstāv garās rindās," norāda sieviete, atzīmējot, ka cenas praktiski nav mainījušās.

Ludmila sevi sauc par ukrainieti. "Esmu dzimusi Ukrainā, tur dzīvo mani radinieki. Pēc Krimas aneksijas mēs maz sazināmies. Viņi dusmojas uz mani par to, ka es paliku te. Bet kur man likties? Es nevaru vienkārši tāpat pamest savu rūpalu, uz kura rēķina dzīvoju, un aizbraukt".

Uz lūgumu salīdzināt Ukrainas un Krievijas Krimu sieviete atbildēja, ka pirms diviem gadiem pircēju bija daudz vairāk: "Tagad cilvēku ir mazāk. Agrāk bija cita problēma – to bija ļoti daudz, tāpēc notika zādzības. Bija arī reketa gadījumi, kad konkurenti centās izrēķināties vai apgrūtināt darbību. Korupcija bija arī Ukrainā, bet tagad tā ir kļuvusi vēl lielāka".

Atvadoties Ludmila lūdz viņu nefotografēt un neatklāt uzvārdu. Sieviete man iedeva papīra lapu ar kontaktiem: "Saki saviem draugiem, lai brauc uz Sevastopoli, varēs palikt manā dzīvoklī jūras krastā".