9. maijs Sevastopolē: pilnīgas un bezierunu Uzvaras diena  (355)

Tā vai citādi šo dienu atzīmē visā pasaulē, bet, nešaubīgi, nekur ar tādu vērienu kā Krievijā. Šim fenomenam ir ļoti saprotams izskaidrojums: Krievijā ir simtiem superlokālu, profesionālu, pilnīgi mākslīgu un izdomātu svētku, kuri nevienam nav vajadzīgi, un tikai vieni īsti un kopīgi.

Kāds par pilnīgu idiotismu uzskata Jauno gadu, citam Ziemassvētki ir tukša skaņa. Desantnieku dienā ļaudis vispār cenšas bez vajadzības neiziet no mājām. Svētku kultūra Krievijā ir pārāk raiba un pretrunīga, un tas ir pilnībā paredzams, ja valstī dzīvo 150 miljoni dažādu tautību cilvēki ar dažādiem uzskatiem. Bet Uzvaras diena attiecas uz ikvienu, tas ir vienīgais, kas apvieno visus.

2016. gada 9. maija rītā Krimas prokurore Nataļja Poklonska gāja Simferopoles "Nemirstīgo pulka" kolonnā. Šī akcija sākās kā neliela pilsoniskā iniciatīva bez jebkādas ideoloģijas. Ļaudis vienkārši nesa savu Otrajā pasaules karā piedalījušos radinieku fotogrāfijas. Dažu gadu laikā šī akcija kļuva par neatņemamu Uzvaras dienas svinēšanas daļu un ieguva starptautisku statusu.

Bet Nataļja Poklonska rokās nesa cara Nikolaja otrā ikonu. Viņš nebija frontinieks un diez vai ir Poklonskas radinieks. Saprotams, šis gadījums aplidoja medijus. Kāds smējās par šo dīvaino žestu, kāds aizstāvēja prokurori. Bet neatkarīgi no tā, ko mēs domājam par Poklonsku un pēdējā Krievijas imperatora ikonu "Nemirstīgo pulkā", šis stāts kaut ko pasaka par atmiņas transformāciju saistībā ar pilnībā konkrēto un nešaubīgo uzvaru.

No paša rīta Sevastopoles piekrastē stāv milzīga foto siena – no neļķēm veidots Krievijas trikolors ar uzrakstu "Krima ir mūsu". Cilvēki nāk un fotografējas karavīru cepurēs un ar Georga lentām. Par nelielu naudu fotogrāfiju var izdrukāt.

Tauka meitenīte jūrnieka kreklā, divi sporta tērpos, mamma un dēls laiviņcepurēs, meitene ar baltiem, ziliem un sarkaniem baloniem – visi atdod godu, māj ar rokām un smaida. Viņi šo dienu atcerēsies tieši šādu.

Zem kājām trinas suns, kurš arī ir ieģērbts jūrnieka kreklā, piekārta Georga lenta un saimnieks piestiprinājis Krievijas karogu, kas visu laiku krīt nost.

Šajā dienā bija grūti atrast kādu bez "patriotiskās" simbolikas. Tā tiek tirgota ik uz soļa. Veca žiguļa bagāžniekā stāv uzlīmes "Paldies vectēvam par uzvaru" ("Спасибо деду за победу"), "1941 – 1945. Varam atkārtot", "Krima ir mūsu", vesela sērija uzlīmju ar Putinu un melni zili sarkanās "Doņeckas Tautas Republika". Vienā bagāžniekā tieši ar uzvaru saistītie simboli sajaukušies ar tādiem, kuriem ar to nav nekāda sakara.

Pūlī uzreiz pamanāmi īsti kara veterāni – trausli sirmi vecīši ar medaļām pie krūtīm. Bet šajā dienā militāro formastērpu un apbalvojumus nēsā ne tikai viņi. Pa piekrasti staigā kazaki ar pātagām un uzšuvēm "Novorossija", puiši un meitenes frenčos. Valkāt militāro ir modīgi. Svētki "ar asarām acīs" jau sen ir transformējušies par kaut ko priecīgu un vietām karnevālam līdzīgu militārās estētikas dienu. Krimas kontekstā tas ir vēl viens iemesls papriecāties par nonākšanu Krievijas jurisdikcijā un uzvilkt krekliņu ar Putinu.

"Mēs sitāmies ar fašistiem. Tikai ne visus nogalinājām –, kaut kur vēl ir palikuši," skan balss no skatuves. Padzīvojis karaflotes veterāns daudznozīmīgi skatās uz ziemeļrietumiem, kur, skatoties kartē, atrodas Ukraina. Ļaudis aplaudē un smejas. Veterāns atklāj ansambļa "Jūras gars" uzstāšanos uz ielas skatuves.

""Krimas pavasara" laikā koncertgrupa strādāja frontes koncertbrigādes režīmā laipno ļaužu dislocēšanās vietās," teikts kolektīva interneta vietnē. Kolektīvs pilnībā sastāv no flotes veterāniem. Viņiem visiem ir pāri 60, daži no paaudzes, kas piedzīvojusi Otro pasaules karu. Viņus ir viegli atpazīt – melnās parādes žaketes no visām pusēm apkārtas ar ordeņiem un medaļām.

9. maijā visa pilsēta ir pārvērtusies par nelielu koncertlaukumu mozaīku: grupas spēlē frontes dziesmu kaverversijas modernā aranžējumā, samaisot tos ar "Deep Purple" un "Arija" hitiem. Spēlē liels tautas orķestris, meiteņu popgrupa, vientuļi panki ar ģitārām, hipiji ar etnogrāfiskām bungām. Bet visi viņi skan liekulīgi un neīsti. It kā vārdi un notis ir tie paši, bet kaut kā pietrūkst. Un tikai tad, kad ar drebošām balsīm vienkārša akordeona pavadījumā sāk dziedāt veterānu koris "Jūras gars", notiek kaut kāda maģija. Frontes dziesmas viņu izpildījumā skan ne tā, kā citiem. Viņos ir sāpe un kaut kāda pilnīgi nesasniedzama un biedējoša pieredze.

Kad redzu Otrā pasaules kara veterānus, iekšēji automātiski dzimst cieņa un apbrīna. Visi zina, ka viņi nogāja neticami grūtu ceļu. Bet tie ir tikai vārdi: mēs neaizdomājamies, cik nāves viņi redzēja, par ko nekad un nevienam nestāstīs. Viņi savas frontes dziesmas izpilda pavisam citādāk, ar tām skumjām un cieņu pret katru vārdu, kādas faktiski šajos svētkos nav atlicis. Jo gandrīz nav palikuši cilvēki, kas savām acīm redzējuši karu. Bet daudzi no viņiem šo dienu ļoti smagi pārdzīvo. Viņiem 9. maijs ir nebeidzamu šausmu beigu diena, sēras par mirušajiem radiniekiem, nevis tikai skolas orķestra dziesmas bungu rīboņas pavadībā.

Bet veterānu paliek arvien mazāk, un šo tukšumu kara diskursā aizpilda šaubīgu lokālo konfliktu hibrīdkarotāji, kazaki, Putina motociklisti un tamlīdzīgi militārisma mīlētāji. Parādes laikā pa ielām brauc nevis vēsturiska tehnika, bet moderni "Iskanderi" un jaunākie tanki. Uzvaras svētki pakāpeniski paliek par ideoloģizētiem militārā spēka un uzvaras kopumā, nevis ar piesaisti konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, svinēšanu.

Uzvaras diena – vienīgie īstie svētki Krievijā – ir tā pati saspraudīte, par kuru patīk runāt prezidentam Putinam. Tāpēc pilnībā ir sagaidāms, ka konkrētā vēsturiskā notikuma patosu un tā estētiku izmantos politiskajai konsolidācijai, bet Georga lenta ir kļuvusi par atdalošo līniju starp "patriotiem" un tiem, kuri bija Bolotnajā. Un tas ir ļoti skumji.

Uzvaras diena Sevastopolē beidzas ar lielu koncertu. Uzstājas "Baltais ērglis". Grupas galvenais hits – "Cik apburoši ir Krievijas vakari" ("Как упоительны в России вечера"). Ļaudis skandē dziesmas nosaukumu katrā pauzē. Un, kad mūziķi beidzot nolemj to nospēlēt, pūlis krīt eiforiskā ekstāzē. Virs galvām lido trikolori un baloni ar uzrakstiem "Es (sirsniņa) Krieviju".

Netālu uz augstiem akmens pakāpieniem iereibuši vīri veltīgi cenšas ar telefonu atvērt alus pudeli. Viņi ar šo sarežģīto aritmētisko uzdevumu cīnās 15 minūtes. Bet nu jau visi dodas uz krastmalu skatīties salūtu un tā arī neatvērtā pudele paliek vientuļa uz pakāpieniem.

Šķiet, ka uz salūtu saskrien visa pilsēta. Krastmala ir pārpildīta. Vienīgie, kas nepievērš uzmanību ne parādei, ne "Baltajam ērglim", ne šāvieniem debesīs, ir šahisti. Viņi intensīvi spēlē uz soliņiem, stāsta tikai sev pašiem saprotamus jokus un kāri smēķē pārtraukumos.

"Kā jums šķiet, kurš vairāk darīja Krimas pievienošanā Krievijai – laipnie ļaudis vai FDD?" dzirdams pie blakus galdiņa. "Tas arī nav svarīgi. Šahs!" skan atbilde.