'Es domāju, ka miršu' – patvēruma meklētāji par piedzīvoto ceļā uz Eiropu  (33)

Saulainā svētdienas pēcpusdienā Ostins, kurš tērpies gaišā t-kreklā un violetā vestē, sēž uz soliņa pie kafejnīcas "Moltivoti" ieejas Palermo vecpilsētā. Šajā kafejnīcā ik dienu 27 patvēruma meklētājiem, kuri dzīvo netālu esošajā otrā līmeņa uzņemšanas centrā "Astalli", tiek pasniegtas divas maltītes.

Ostins ir 28 gadus vecs nigērietis, kurš pirms vairāk nekā deviņiem mēnešiem kopā ar sievu mēģināja nokļūt Itālijā, šķērsojot Vidusjūru gumijas laivā ar vēl aptuveni 120 cilvēkiem. "Es domāju, ka miršu," savas sajūtas atceras Ostins. Viņus izglābis Itālijas krasta apsardzes kuģis. Taujāts par to, vai kāds laivā zinājis, kurp peldlīdzeklis jāstūrē, viņš atbild noraidoši, skaidrojot, ka kontrabandisti, kuri organizējuši braucienu, vienkārši izvēlējušies vienu no pulka un teikuši, lai stūrējot uz ziemeļiem.

Šobrīd Ostina ģimenē ir jau trīs cilvēki – Sicīlijā dzimusi viņa meitiņa Klāra. Viņi šobrīd iziet nepieciešamās procedūras, lai iegūtu aizsardzības statusu un varētu sākt pilnvērtīgu dzīvi ES.

Nigēriju Ostins un viņa sieva pametuši, jo bažījušies par savu drošību – viņi dzīvojuši reģionā, kur regulāri notikuši konflikti starp dažādām etniskajām grupām: "Kamēr tu pats nedodies uz Nigēriju vai kādu citu Āfrikas valsti, tu neredzi patiesību. Šobrīd tur ir cilšu krīzes, dažādas etnisko grupu cīņas, ''Boko Haram'' [teroristiskais grupējums – aut.] – ļoti daudz problēmu." Uz jautājumu par to, vai viņa lēmumu pamest mājas ietekmējuši arī ekonomiskie apstākļi, viņš atbild noliedzoši: "Ja tev ir rokas, ja tev ir kājas, ja tev ir prāts, tu vari uzvarēt trūkumu. Nabadzība nav iemesls, iemesls ir krīze."

No Nigērijas, nelegāli šķērsojot vairāku valstu teritoriju, Ostins un viņa sieva devās uz Lībiju – kur viņš strādājis kādam vietējam iedzīvotājam piederošā automazgātuvē. Par savu darba devēju Ostins izsakās pozitīvi, uzsverot, ka vīrietis viņu pasargājis no vietējiem bandītiem. Tiesa gan, ikreiz, kad automazgātuves īpašnieks devies uz Lībijas kaimiņvalsti Ēģipti, pie Ostina ieradušies bruņoti vīri, pieprasot atdot naudu: "Ikreiz, kad viņš devās prom, es jutos nepasargāts. Pie manis ieradās un draudēja: "Kur ir tava nauda? Kur ir tava nauda? Atdod vai arī es tevi nošaušu!"."

Ostins ir pārliecināts, ka iemesls, kādēļ daudzi, kuri ieradušies Lībijā, izlemj šķērsot Vidusjūru, ir sarežģītā situācija šajā Āfrikas ziemeļu daļas valstī. "Daudzi, ierodoties no valstīm, kurās ir krīze, Lībijā sastopas ar vēl lielāku krīzi, tādēļ uzņemas risku kāpt šajās nedrošajās gumijas laivās, lai gan sākotnēji nebija tā iecerējuši," viņš skaidro. Arī viņa un sievas plānos sākotnēji neesot bijusi došanās uz Itāliju, taču bīstamā dzīve Lībijā likusi izšķirties par labu aizbraukšanai.

Taujāts par to, cik maksā brauciens pāri Vidusjūrai, Ostins konkrētu summu nenosauc, vien saka, ka tas ir daudz un, rēķinot eiro, summa būtu mērāma simtos. Arī vairāki citi portāla "Delfi" uzrunātie patvēruma meklētāji taujāti par summu, ko maksājuši kontrabandistiem, izvairās minēt konkrētus skaitļus, taču saka, ka tā ir liela. "Tas ir pārāk daudz," norādīja senegālietis Mamadū, kurš arī dzīvo "Astalli" centrā un viņa vārdiem piekrita arī Njenemags no Ganas.

Foto: "Astalli" izmitināšanas centrs

Brauciens pār jūru ir bīstams gan tādēļ, ka tas tiek mērots šim nolūkam nepiemērotos peldlīdzekļos – piepūšamajās gumijas laivās un vecos koka zvejas kuģos –, gan tādēļ, ka nereti zem klajas debess lielā šaurībā nākas pavadīt pat vairākas dienas. Piemēram, Njenemags laivā pavadījis trīs dienas un pieredzēto atminas nelabprāt: "Visapkārt bija cilvēku urīns un izkārnījumi. Tas bija briesmīgi." Arī Katānijā sastaptais nigērietis Viktors, kurš uz Itāliju ceļoja divstāvīgā koka zvejas laivā, stāsta, ka vietas tajā bijis maz un nav bijis iespējams pat izkustēties.

Ostina sapnis pēc aizsardzības statusa iegūšanas ir doties studēt politikas zinātni Lielbritānijā. Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsvēra izglītības nozīmi, kā arī atklāja, ka Nigērijā izglītība ir ļoti dārga, tādēļ daudziem bērniem un jauniešiem nākas mācības pamest, jo viņu ģimene skološanos nevar atļauties. Arī viņš savulaik izstājies no vidusskolas, jo ģimenei trūcis līdzekļu mācību turpināšanai, bet pēc kāda laika atkal varējis skološanos atsākt.

Viņš gan ir pārliecināts, ka tieši izglītība būtu risinājums daudzām problēmām, proti, ja cilvēkiem Nigērijā būtu iespēja skoloties, viņi ne vien labāk saprastu, kā izmantot resursus un vadīt ikdienas dzīvi, bet arī spētu mierīgākā ceļā risināt valstī valdošo krīzi.

Par situāciju savā dzimtenē viņš ir ļoti norūpējies un pārliecināts, ka esošā valdība un prezidents, kurš ievēlēts pēc tam, kad Ostins jau bija pametis Nigēriju, cenšas darīt visu iespējamo, lai atrisinātu konfliktus un apkarotu "Boko Haram", taču process ir lēns.

"Ar Dieva žēlastību, šobrīd es nezinu nākotni, taču, ja viss izdodas, tad es gribētu atgriezties skolā. Ja man būtu tāda iespēja, es dotos studēt politiku Anglijā, jo esmu redzējis to, kas notiek Āfrikā," stāsta Ostins, norādot, ka Nigērijā atgriezties gan tuvāko gadu laikā negribētu. Iespēju doties atpakaļ uz dzimteni viņš pieļauj vien vecumā, kad viņa meita būs pieaugusi un spēs pati gādāt par sevi. "Varbūt, ja pabeigšu politikas studijas, atgriezīšos, lai palīdzētu savai tautai," viņš prāto. Šobrīd Ostins mācās itāļu valodu un pauž cerību, ka pēc vietējas valodas apguves, viņš varēs atrast darbu šeit – Itālijā.

Nākotnē Ostins raugās optimistiski un saka, ka lēmumu braukt uz Itāliju nenožēlo. "Es esmu pateicīgs, tā ir mana cerība. [..] lai arī šī nav mana valsts, tā aizsargā mani, dod man pajumti un ēdienu," viņš nosaka.

Kā ziņots, Itālija ik gadu tūkstošiem cilvēku atsaka patvēruma piešķiršanu, lemjot, ka iemesli, kādēļ cilvēks pametis savu mītnes zemi, nav pietiekami, lai piešķirtu kādu no aizsardzības statusiem. Patvērums atteikts arī Viktoram no Nigērijas, kurš šobrīd dzīvo Katānijā, ikdienu vada apgūstot itāļu valodu un ubagojot iztikai.

Arī Viktors Itālijā nokļuva, izmantojot kontrabandistu pakalpojumus un sēžoties vecā koka zvejas laivā, lai šķērsotu Vidusjūru. Aptuveni gadu un sešus mēnešus viņš dzīvoja Itālijas lielākajā bēgļu nometnē "CARA di Mineo", taču pēc komisijas atteikuma piešķirt aizsardzību viņam nācās nometni pamest.

''Man iedeva uzturēšanās atļauju uz sešiem mēnešiem. Tā beidzas jūnijā. [..] Viņi saka, ka man jāierodas ar konkrētu dzīvesvietas adresi un identitātes karti. Man nav darba, kā gan lai es tieku pie dzīvesvietas?'' vaicā Viktors, piebilstot, ka itāļu valodas kursus diendienā apmeklē, lai varētu gan komunicēt ar vietējiem, gan atrast darbu, gan sazināties ar vietējas varas pārstāvjiem.

Viktors ir ģērbies gaiši zilā džinsu kreklā, ko viņam sagādājis kāds labdaris, un ceļu uz mācībām mērojis ar izīrētu divriteni, kuru bažīgi pieskata, jo iepriekš viņa īrētais velosipēds tika nozagts un viņam nācās atlīdzināt zaudējumus. Regulāru ienākumu vīrietim nav – viņš par vēdera tiesu vai nelielu samaksu meklē iespēju veikt dažādus palīgdarbus. Taču bieži vien vakaros viņam nākas iet ubagot.

''Es eju uz nodarbībām, lai apgūtu itāļu valodu, lai varētu runāt ar cilvēkiem, dabūt darbu, vai darīt jebko citu. Iedomājies, tev nekā nav – nav mājas, nav iespējams iejusties Itālijas sabiedrībā. Daudzi izvēlas zagšanu,'' atklāj Viktors, uzsverot, ka būtiskākais, ko Itālija varētu darīt imigrantu labā – palīdzēt viņiem atrast darbu. "Ikviens imigrants šeit ir gatavs strādāt, bet itāļi mums nedod darbu. Viņi nedod darbu nevienam imigrantam, pat, ja tu viņiem, ko lūdz, viņi tevi patriec. Ja es lūdzu tev: "Esmu izsalcis, lūdzu, iedod man ēdienu." Viņi pateiks, lai pazūdu."

Viktors uzsver, ka Itālija "ir laba valsts, ja vien izdotos atrast darbu". Savu dzimteni viņš pameta, dodoties darba meklējumos uz Lībiju, taču tur regulāri piedzīvojis vardarbību un vairākkārt ticis aizturēts, tādēļ nolēmis šķērsot Vidusjūru. "Es strādāju tur, bet nemieru dēļ nevarēju palikt. Un man nebija nekādu iespēju tikt atpakaļ uz Nigēriju. Alga nebija tik liela, lai es varētu aizlidot atpakaļ uz Nigēriju," stāsta vīrietis, atklājot, ka Lībijā māju, kurā viņš mitinājies kopā ar vēl četriem vīriešiem, regulāri apmeklējuši bruņoti vīri, kuri sitot pieprasījuši atdot naudu. Savukārt par braucienu pār jūru viņš uzzinājis vien, kad, kontrabandistu aicināts, nonācis jūras krastā un atpakaļceļa vairs nav bijis: "Man nekā nebija līdzi. Atbraucu vien ar to, kas bija mugurā."

Vīrietis ar asarām acīs stāsta par savu ģimeni – sievu un bērniem, kuri Nigērijā naudas trūkuma dēļ nevar apmeklēt skolu. Taujāts par saviem nākotnes plāniem Viktors uzsver, ka tādu ir daudz, taču pats galvenais – noformēt visus nepieciešamos dokumentus un sākt strādāt, lai varētu palīdzēt savai ģimenei dzimtenē. "Manos plānos tagad ir atrast darbu, nodrošināt, ka mani bērni iet skolā, manai ģimenei ir labs ēdiens, tiek apmaksāta manas mājas īre un tad varbūt laiku pa laikam es varētu doties uz Nigēriju," viņš cer.