Nacionālisma uzvaras gājiens Krievijā skaidro tās politiku, secina pētnieki  (176)

Augošais nacionālisma sentiments Krievijā rosināja Norvēģijas zinātniekus uzsākt trīs gadus ilgu izpētes projektu "Nācijas veidošana un nacionālisms mūsdienu Krievijā" (NEORUSS).

Tā ietveros ar Krievijas statistikas aģentūras "Romir" palīdzību 2013. gadā tika pētīta Krievijas iedzīvotāju attieksme pret nacionālismu un nacionālo identitāti vairākās lielajās pilsētās. Pēc Krimas okupācijas vairāki pētījumi tika atkārtoti, lai varētu salīdzināt, kā attieksme ir mainījusies.

Balstoties uz NEORUSS iegūtajiem datiem, Oslo Universitātes Krievijas, Centrāleiropas un Balkāna reģiona studiju profesors Pāls Kolsto un Norvēģijas Starptautisko attiecību institūta Krievijas un Eirāzijas studiju departamenta vadītājs Helge Blekisrūds publicējuši pētījumu "Jaunais krievu nacionālisms" ("The New Russian Nationalism").

Tajā secināts, ka etnisko krievu nacionālisms aug kopš Padomju Savienības sairšanas līdzās režīma centieniem to pārvaldīt, radot tā dēvēto "imperiālo nacionālismu". No vienas puses Putina administrācija apzinās etnisko krievu nozīmi Krievijas valsts veidošanā. No otras puses tīrs etniskais nacionālisms etniski dažādajā valstī varētu radīt separātisma kustības. Savukārt "imperiālais nacionālisms" piedāvā vidusceļu – vienlaikus iespējams valsti parādīt kā lielu spēku un apvienot etniskās varenības jēdzienu ar valsts varenību.

"Imperiālais nacionālisms" ir cieši saistīts ar krievu vidū plaši izplatīto uzskatu, ka Krievija ir citāda, no Amerikas liberāļu ietekmes brīva Eiropa. Autori norāda, ka visās lielākajās pētījumā ietvertajās pilsētās iedzīvotāji Krieviju uztver vai nu kā pavisam atsevišķu civilizāciju vai Eiropas un Āzijas civilizāciju sajaukumu. Tas ir būtisks pavērsiens, salīdzinot ar pēdējā PSRS līdera Mihaila Gorbačova reiz pausto uzskatu, ka PSRS ir "daļa no vienotas Eiropas mājām".

Pāls Kolsto raksta, ka etniskā viendabīguma cildināšana Krievijā aizvien vairāk jūtama kopš PSRS sabrukuma, kad valstī etnisko krievu īpatsvars jūtami pieauga.

Līdz pat tūkstošgades mijai Krievijā nacionālisti iedalījās krasi atšķirīgās grupās, kuru viena daļa vēlējās PSRS atjaunošanu, cita pauda pretrietumnieciskus, bet vēl kāda pat antisemītiskus uzskatus. Kopš tā laikā nacionālistu naratīva aicina cīnīties ar iebraucējiem, kuri galvenokārt nāk no Centrālāzijas zemēm, kā arī pašas Krievijas Kaukāza republikām.

Šāds sentiments pastāvošajam režīmam radīja un rda problēmas, jo draud izsaukt gan iekšējas nekārtības, gan traucē starptautiskajās attiecībās ar tuvākajām dienvidu kaimiņvalstīm. Krimas aneksija šo problēmu nedaudz pavirzīja nostāk, taču politologi pētījumā norāda, ka ekonomisko migrantu plūšana no Centrālāzijas uz Krievijas lielajām pilsētām un nacionālistisko spēku augšana nozīmē tikai to, ka šīs problēmas atgriezīsies.

Tomēr "imperiālais nacionālisms" palīdz skaidrot arī naida noziegumu strauju samazināšanos kopš 2014. gada. Vēl 2008. gadā Krievijā bija ārkārtīgi liels rasismā un homofobijā bāzētu slepkavību skaits, šajā kategorijā pēc EDSO datiem valsti ierindojot pirmajā vietā pasaulē.

Jau kopš 2008. gada Krievijas varas iestādes asi vērsās pret nacionālistiem. Īpaši aktīvi likumsargi kļuva pēc tam, kad internetā 2007. gadā tika publicēts video, kurā krievu radikāļi zem nacistu karoga mežā nogalināja divus "kolonizatorus" no Kaukāza. Tomēr politologs Ričards Arnolds norāda uz īpatnēju gadījumu, kad 2013. gadā valsts televīzijā vairākus mēnešus tika raidīta pretimigrācijas kampaņa, kuras rezultātā atkal pieauga etno-homofobija.

Tas tikai veicināja naida noziegumu saglabāšanos ļoti augstā līmenī līdz pat Krievijas iebrukumam Ukrainā. Tomēr 2014. gada pavasarī tas strauji saruka, ko veicināja daudzu radikālo nacionālistu aizplūšana uz Krimu, kā arī Krievijas atbalstīto separātistu izveidotajām pseidovalstīm Ukrainas Luhanskas un Doņeckas apgabalos.

Pētnieki gan brīdina, ka rezultātā nākotnē nacionālisti, kuri būs guvuši militāru rūdījumu Ukrainā un atgriezušies mājās, varētu radīt vēl lielākus radikālisma un pat terorisma draudus savā dzimtajā Krievijā.

Patlaban tiek īstenota jau pavisam citāda valsts politika attiecībā uz nacionālo sentimentu virzību. Pētnieki norāda, ka Kremļa iedvesmotā kazaku kustība un ielu patruļas atgādina Krievijas Impēriju, kāda tā bija pirms 100 gadiem, kamēr padomju laiks tiek parādīts kā "pārtraukums valsts normālajam stāvoklim".

Tomēr, kā pētījumā norāda politologi Mihails Aleksejevs un Henrijs Heils, nešķiet, ka krievi ir ieinteresēti Krievijas paplašināšanā. Pētījuma laikā 2013. gada maijā un 2014. gada novembrī veikto aptauju salīdzināšana ļauj noprast, ka pēc Krimas aneksijas nacionālais lepnums Krievijā kopumā ir audzis, tomēr ievērojami krities atbalsts tālākai teritoriālai valsts paplašināšanai.

Ričards Arnolds norāda, ka līdz ar to Krievijas ārpolitika nevar tikt dēvēta par jaunas PSRS versijas būvēšanu.

Viņš uzskata, ka daudz piemērotāks apzīmējums ir "atgriešanās pie reālpolitikas". Tas savukārt norādot, ka jebkura pašreizējā vai nākotnes konfrontācija ar Krieviju var tikt risināta tikai ar spiediena izdarīšanu uz Kremli.