'Delfi' Berlīnē: Kāpēc Vācijas izglītības sistēma bēgļu bērniem nestrādā  (32)

Terhečte strādā ar skolēnu klasēm, kas paredzētas tikai bēgļu bērniem. "Lielākoties šādu klašu skolotājiem nav pedagoģiskās izglītības, bet profesionālās prasmes saistās ar trim pamatpriekšmetiem, kas jāapgūst pamatskolas vecuma bērniem – vācu un angļu valodu, kā arī matemātiku. Klasē nevar būt vairāk par 12 bērniem. Skolas parasti nodrošina divas šādas klases katrā izglītības iestādē, tikmēr Hunsruka skolā tādas ir četras. Vietējie bērni mācās no bēgļu bērniem nošķirtās klasēs." Šāda sistēma ir Vācijas valdības piedāvājums integrācijas procesam izglītības sistēmā. Terhečte uzskata, ka tas ir neveiksmīgs.

"Kāpēc šīs uzņemšanas klases nav integrētas kopā ar citām vācu bērnu klasēm, bet vadītas atsevišķi? Nošķiršanas dēļ. Mēs pieļaujam to pašu kļūdu, kuru pieļāvām pirms 30 gadiem, strādājot ar turku bērniem. Jā, bēgļu bērnu skaits ir augsts, taču vācu un iebraucēju skolēnu nošķiršana ir, iespējams, lielākā kļūda, ko Vācija bēgļu krīzes laikā pieļāvusi," stāsta skolotāja.

Nemitīga pārvākšanas

"Lielākā daļa bērnu ieradušies no Sīrijas un Afganistānas. Puikas, kuri ir 14 gadus veci, bieži vien ceļu veikuši vieni bez vecākiem, meitenes pārsvarā kopā ar kādu ģimenes locekli. Es šīs laipnās uzņemšanas klases, kā tas tiek sauktas oficiāli, par tādām nedēvēju, jo bēgļu bērni patiesībā šeit nav gaidīti. Nonākot Vācijā, viņu bēgļu gaitas nebeidzas, viņi nemitīgi tiek pārsūtīti no vienas pilsētas uz otru, no viena pilsētas rajona uz citu. Es gribētu bērniem teikt: "Sveiki, bērni, mēs priecājamies, ka esat drošībā, jūs varat justies kā jebkurš cits skolēns", bet mēs to nevaram, jo pēc neilga brīža atkal sekos pārvākšanās un neskaidrības sajūta."

"Cenšamies iespēju robežās bēgļu bērnus integrēt savās parastajās vācu bērnu klasēs. Tas ir iespējams, ja kāds no skolotājiem personīgi piekrīt atvērt savas klases durvis konkrētajam bērnam vai varbūt diviem. Tas ir privāts skolotāju lēmums. Lielākoties viņi šīs durvis neatver. Kāpēc? Manuprāt, baiļu dēļ. Viņiem bail no neziņas par to, kā lai māca bērnus, kuri nereti nezina pat vienu vārdu vāciski. Jā, ir brīnumbērni – viena no pamatskolas vecuma afgāņu meitenēm rakstītprasmi un valodu labā līmenī apguva trīs mēnešu laikā, bet tie ir ārkārtīgi reti izņēmumi," viņa paskaidro.

Skolotāja arī min – ja klasē ir 20 vācu skolēni un divi bēgļu bērni, kopējais mācību līmenis nekādā veidā necieš, un, viņasprāt, tieši šis būtu pareizais ceļš, kā iesaistīt apmācāmos skolas sistēmā. "Tas viss ir atkarīgs no skolotāja un viņa kvalitātes. Kamēr viens vietējais bērns vācu valodas stundā raksta teikumus par Berlīni, tikmēr otrs, kas tikko šajā valstī ieradies, var mācīties burtus, kas atrodami Berlīnes pilsētas nosaukumā," saka Terhčerte, piebilstot, ka bēgļu bērni vēlas sajust, ka viņiem ir sava vieta, savs galds, ko neviens nemēģinās ar varu atņemt.

"Ja bērniem Sīrijā vai Afganistāna jau ir bijusi kāda izglītības pieredze, tad ir izveidojusies vismaz kāda sapratne par to, kas ir skola un kas ir skolotājs. Tad tas ir trīs līdz sešu mēnešu jautājums, līdz skolēns iejūtas kolektīvā un spēj sekot līdzi mācību vielai," uzskata skolotāja. "Gluži tāpat kā mūsu bērni, kad, piemēram, sūtām viņus mācīties ārzemēs – kaut vai uz Ekvadoru. Pēc sešiem mēnešiem mūsu bērni sāks runāt spāņu valodā. To var jebkurš," pārliecināta ir Terhečte.

"Realitāte ir tāda, ka daudziem bēgļu bērniem nav nekādas izglītības pieredzes un sapratnes par skolu un tās lomu. Tad viņi atbrauc uz šejieni un sastopas ar skolotājiem, kuriem ir bail. Neskaitāmiem bērniem ir grūti saņemties un koncentrēties mācībām, jo piedzīvotas neticami smagas fiziskas un psiholoģiskas traumas. Viens no mūsu skolas zēniem ir pārbijies ik reizi, kad uz grīdas nokrīt zīmulis vai kāds atver durvis. Viņam ir bail sēdēt ar muguru pret durvīm. Šādiem bērniem diemžēl integrācija normālajās vācu bērnu klasēs ir ārkārtīgi smaga."

Jāsaprotas skaidrāk

"Jā, bēgļu vidū ir skolotāji no Sīrijas, Afganistānas un Irākas, bet viņiem pārsvarā nav nokārtoti papīri, lai varētu legāli strādāt skolā vai kaut vai būt par brīvprātīgajiem. Arī viņiem vispirms būtu jāiemācās valoda, jāpierāda, ka ir viņi strādājuši skolās, bet dokumenti daudzos gadījumos ir pazuduši. Ja viņi runātu tikai ārzemju valodā, mēs nevarētu saprast, ko viņi māca – viņu ticība ir cita, viņu domāšanas veids ir cits, un mums ir jādomā par drošību, mums ir jāsaprotas skaidrāk," skaidro skolotāja.

"Sākumā Berlīne nodrošināja autobusu satiksmi no bēgļu centra uz skolām, taču pērn, redzot straujo bērnu skaita pieaugumu, reisi tika pārtraukti, un tagad transportu nodrošina paši vecāki. Kad vecāki ierodas pēc saviem bērniem, vācu bērni redz pieaugušos sīriešus un afgāņus, tēvus un mātes. Viņi nav raduši pie skolu sistēmas Vācijā. Viņi nezina, ka šeit nedrīkst kliegt, nevar pacelt roku vai iet vienkārši runāt ar svešiem bērniem. Tas ir liels darbs, bet vienmēr, kad ar viņiem pārrunājam šīs lietas, seko sapratne, viņi vēlas sadarboties un mācīties," stāsta skolotāja.

Tempelhofas angārs

Bērnu ceļš no Berlīnes bēgļu centra līdz skolas solam ir garš, turpina skolotāja. "Sākumā viņi trīs vai sešus mēnešus, bet reizēm gadu pavada Tempelhofas patvēruma centrā, kas ierīkots pamestā, vēsturiskā Vācijas lidostā. Viņi nevar no turienes izvākties, jo Berlīnē nav tādu dzīvokļu, ko viņi par savu sociālo pabalstu varētu atļauties. Ja godīgi, es nezinu, kā tur gan bērni, gan pieaugušie var izturēt ilgāk par trīs nedēļām. Es nevarētu."

"Tur lielā plašā angārā ir saspiesta kabīne pie kabīnes, katra dzīvojamā platība ir četras sienas bez jumta, bet durvju vietā ir audums. Katrā tādā kabīnē ir 12 cilvēki, kas guļ divstāvīgās gultās, nav galdu, nav krēslu, uz visiem 12 viena maza lampiņa, var sēdēt uz grīdas vai gultā. Jāgaida garās rindās uz dušām, nav veļas mašīnas. Vietām veļu var nodot, bet daudzi to nedara, jo nav droši, ka tās pašas drēbes varēs saņemt atpakaļ. Telpās nav netīrs, tur ir pat sterili tīrs, bet psiholoģiskais smagums ir no angāra milzīgā plašuma – griesti ir tik augsti, ka naktī ir dzirdami simtiem cilvēku čuksti. No rīta vietām tu redzi vīrus, viņi sēž un kaut ko gaida. Ko viņi gaida? Neviens nezina, tur valda izmisums."

"Centrā ir daudz apsargu, un viņi ir ļoti skarbi. Puiši, kas strādā apsardzē, lielākoties ir imigrantu vīrieši, kuri šeit ieradās pirms 20 gadiem, bet nespēja iegūt izglītību. Vairākiem no viņiem jau tad biju skolotāja. Tagad mēs viņus, kas nespēja iegūt izglītību, esam padarījuši par apsardzi," skeptiska par redzēto Tempelhofā ir Terhečte.

Ziņots, ka 2015. gada laikā Vācijā ieradās 1,1 miljons bēgļu. Šogad šis skaits gada pirmajos mēnešos samazinājies, maijā sasniedzot aptuveni 310 000 cilvēku, liecina Vācijas Federālā migrācijas un bēgļu biroja (BAMF) dati.