'Delfi' Krimā: Austeres liesmās – importa aizstāšana un realitāte  (190)

Krimas iedzīvotāji īpaši smalki spēj atšķirt intonācijas un uztvert jēdzienu nianses un satraukti reaģē pat uz salīdzinoši neitrālu leksiku, kurā no bezierunu lojalitātes pozīcijām jaunajai politikā valdošajai domai tiek aprakstīta jaunā realitāte. Viens no galvenajiem specifiskajiem terminiem, ko savā leksikā iekļāvuši mūsdienīgie krievi, ir "importa aizvietošana". Mītisks, noslēpumains un neizdibināts vārdu salikums. "Importa aizvietošana" savā ziņā līdzinās vienradzim: par to daudzi runā, taču realitātē to neviens nav redzējis, lai gan uz atklātnītēm tas tiek attēlots. Taču tie zvēri, kas kļūdaini tikuši uzskatīti par vienradžiem, izrādījušies evolūcijas kuriozi vai pat vienkārši mutanti. Tā tas ir ar krievu "importa aizvietošanu": Krimas pāriešana Krievijas jurisdikcijā nesa sev līdzi ārkārtīgi lielu daudzumu sankciju un soda mēru no Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

Atbildot uz to, Krievijas varasiestādes arī noteica sankcijas un ne vienu reizi vien paziņoja, ka tas viss nav bīstami, krievu cilvēks nepavisam nav iecienījis visus šos parmezānus un citus labumus. Un vispār – paši izaudzēsim un mūsu produkts būs ne sliktāks. Galu galā "importa aizvietošana" ir Krievijas ražošanas piecelšana no līdzšinējā nospiestības stāvokļa un bezgalīgi svētki. Ārpus iekavām tiek atstāts tas, ka pats "importa aizvietošanas" fakts ir nebūt ne viennozīmīgi traktējama lieta, bet ilgtermiņa perspektīvā pat visnotaļ apšaubāma, un ir viegli iedomāties, ka praktiski šāda Krievijas pieeja pagaidām nav vainagojusies īpašiem panākumiem. Un pat visnotaļ reāli mēģinājumi aizvietot šobrīd iztrūkstošo importu ar Krievijas produkciju ne tikai nerod atbalstu, bet saskaras ar īpatnēju politisko reakciju.

Sergejs Kuļiks – vienīgais uzņēmējs Krievijā, kurš audzējis austeres un mīdijas rūpnieciskos apjomos. Šajā sarežģītajā biznesā, kas prasa lielus resursus, iesaistīties riskējuši vien atsevišķi cilvēki. Lai no moluskiem gūtu peļņu, nepieciešams ārkārtīgi labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis. Un Sergejs Kuļiks ir lielisks piemērs labvēlīgai apstākļu sakritībai. Viņš ir jūras velšu fans un piekritējs un saka, ka tie veido 80% no viņa paša uztura. Kuļiks apceļojis pasauli, izbaudījis visas jūras veltes un 2005. gadā izlēmis audzēt pats savus jūras mošķus. Lai pareizi visu ierīkotu, bija nepieciešama attiecīga izglītība. Lai pārliecinātos par uzņēmuma iespējamo veiksmi, bija vajadzīga neliela iedziļināšanās vēsturē.

"Es uzzināju, ka līdz 1913. gadam Krievija ražoja ap 12 miljoniem austeru. Tās bija austeru audzētavas pie Sevastopoles un pie Feodosijas. 12 miljonus piegādāja Eiropai!" aizrautīgi stāsta Kuļiks. "Pēc tam, pēc revolūcijas, pagājušā gadsimta 40. un 50. gados austeres iekļāva Sarkanajā grāmatā, un Melnās jūras austeres faktiski izzuda. Tās atšķīrās ar izmēru – nedaudz mazākas un plakanākas. Taču ne jau austeru izmērā vai formā ir tā lieta, mums Melnajā jūrā ūdens sāļums ir 17 promiles, bet viņiem – Vidusjūrā – 36 līdz 38, divas reizes sāļāks. Bet mums ūdens ir salds. Savstarpējo sankciju ieviešana padarījusi austeres no Eiropas neievedamas, un vienīgais nopietnais uzņēmējs Krievijā, kas nodarbojas ar šo biznesu, mierīgi varēja pieaudzēt ražošanas apjomus leģendārajai "importa aizvietošanai", taču tas nenotika vairāku Krievijai raksturīgu iemeslu dēļ."

"Šis ir ļoti sarežģīts bizness, tā ir zemniecība, tas ir dārzs jūrā. Tas ir pakļauts vairākiem riskiem. Vētras – tas ir viens; augsta molusku bojāeja novietņu tīrīšanas laikā – divi; trešais iemesls – austeres vajag kustināt, lai viņas nesaaugtu; ceturtais faktors – plēsīgi jūras gliemji, kuri, ja netiek fiziski izvilkti no novietnēm, paliek tur un izēd austeres no čaulas. Desmit gados es esmu zaudējis 2,5 miljonus dolāru. Nepieciešams iztērēt vēl divus gadus, lai līdz galam īstenotu trešo posmu. Termiņš, kādā šis bizness sāk atmaksāties, labākajā gadījumā ir no pieciem līdz septiņiem gadiem," saka Kuļiks.

Starp grūtībām viņš gan nenosauc īpašo Krimā valdošo uzņēmējdarbības vides atmosfēru, taču tāda pastāv. "Austeru un mīdiju rūpnieciskai ražošanai nepieciešami trīs faktori: pirmkārt, akvatorija esamība. Man Ukrainas laikā bija pieci hektāri. Otrkārt, specializētais peldlīdzeklis. Treškārt, nepieciešama bāze krastā," jau no galvas labi zināmos vārdus turpina atkārtot Kuļiks. Ukrainas laikā viņam izdevās īstenot tikai divus punktus – iegūt piecus hektārus plašu akvatoriju un nopirkt speciālo laivu. Bāzi krastā viņš tā arī nepaspēja uzcelt. Un tam iemesls ir blakus esošā observatorija. Pēc Kuļika vārdiem, kosmosa novērotājiem ne īpaši patīk būt kaimiņos ar austeru uzņēmēju. Viņi žēlojušies, ka austeru celtnis traucēs teleskopam, lai gan tas nenonāk optikas redzeslaukā. Saistībā ar to Kuļikam ir visai ticams pieņēmums, ka viņš vienkārši traucē paklusām izīrēt tūristiem piekrastes namiņus un pludmali – vietas tur ir lieliskas, un nopelnīt var labi, bet liels rūpniecisks objekts diezin vai iepriecinās kādu no atpūtniekiem.

Dokumentus par akvatoriju Sergejs Kuļiks parakstījis 2005. gadā uz 10 gadiem, un 2015. gadā izrādījās, ka par savu biznesu uzņēmējam nāksies pacīnīties. "Līdz ar iekļaušanu Krievijā vajadzēja pārformēt arī akvatoriju un zemesgabalus," turpina Kuļiks. "Tad, lūk, pārformēšanas brīdī arī radās problēma. Izrādījās, ka likums par akvakultūrām, kas stājās spēkā 2014. gada 14. janvārī, attiecas tikai uz tiem uzņēmumiem, kas tiek veidoti no jauna. Jāiziet divi posmi – robežu plānam jāiziet cauri komisijai, bet pēc tam izsole un konkurss. Tas nozīmē, ka ikviens blēdis, kuram ir nauda, varēs atnākt un nopirkt. Man saka: tev jāiziet konkurss. Es atbildu: kāds konkurss? Kur konkurss? Jums, ko, jumts aizbraucis? Es esmu ieguldījis naudu, man tur aug austeres. Nepareizi būs kaut kur ielikts komats, un jūs mani no konkursa pēdējā brīdī izslēgsiet, bet kāds cits ņems un nopirks. Un kurš man pēc tam kompensēs 2,5 miljonus? Kur lai es lieku austeres un mīdijas, kas tur aug? Kā jūs varat man piemērot likumu, kas pasliktina manu stāvokli?"

Pēdējā laikā Sergejs Kuļiks daudz laika pavada tiesās. Kad viņš sāka sašust par tirgus situāciju, viņu aizsūtīja tiesāties. Citam cilvēkam tā būtu vienkārša "atšūšana", bet spītīgais Kuļiks izlēma pieteikt juridisku karu. Viņam jau ir astoņas prasības, un viņš vēlas teju pat panākt izmaiņas likumos, un grasās cīnīties līdz galam. Tagad Sergejam Kuļikam ir pilns problēmu komplekts. Pirmā – Krievijas zvejniecība, ar savu, kā Kuļiks saka, "sapuvušo" likumu par akvakultūru. Otrā – Federālā zinātnisko aģentūru organizācija, kas nevēlas ne krastā, ne jūrā redzēt Kuļiku un viņa austeres, un cenšas viņu izspiest no aprites. Trešā – negaidīta konkurenta parādīšanās: "Krievijas zvejniecība man traucē, taču netraucē amerikānim Robertam Stablbainam. Tā sekmē reiderismu – man apkārt esošās akvatorijas sagrābšanu. Viņš pirms 20 gadiem no Bostonas pārcēlās uz Maskavu, ir bijis klāt "Yandex" izveidošanas pirmsākumiem. Viņš mani ieraudzīja televīzijā, atbrauca un teica, ka vēlas nopirkt manu biznesu. Un kad viņš saprata, ka es negrasos viņu iesaistīt biznesā, tad viņš nolēma sākt reiderisku zemes un jūras akvatorijas pārņemšanu. Ar Maskavas un Krievijas zvejniecības no Rostovas pie Donas atbalstu viņš sāka oficiāli noformēt šo zemes gabalu caur robežu noteikšanu," stāsta Kuļiks. Viņš uzskata, ka Stablbains tīšām noīrējis apmēram 200 hektārus ap viņa zemesgabalu, lai neļautu Kuļikam paplašināties. Ja skatāmies kartē, tad situācija patiešām izskatās komiski: simtiem kilometru attālumā no austeru fermas pilnīgs tukšums, bet Stablbainam iegribējies nomāt tieši Kuļika īpašumiem apkārt esošos.

Pats Stablbains gan pilnībā noliedz pat savu pazīšanos ar Kuļiku, taču, pēc "Novaja Gazeta" rīcībā esošās informācijas, zemesgabals pieder Stablbaina svainim. Krimas austeru ferma ir pazīstams uzņēmums: par to bieži stāsta televīzijā, raksta avīzēs un žurnālos. Pats Kuļiks saka, ka viņu saprot un atbalsta vietējās un pat federālās varas līmenī, taču atrisināt viņa problēmas pagaidām neizdodas. Tāpēc Krimas austeru karalis savā bordo krāsas "devītajā žigulī" dodas uz Simferopoli, rokas papīros un tiesājas, atsaka pircējiem, jo saražotās produkcijas teju pietiek, lai ar to nodrošinātu Krimu un tās apkaimi – pieprasījums ir liels.

"Vieglāk patiešām nav kļuvis," ar balsī dzirdamu nogurumu saka Kuļiks. Savulaik viņš atbrauca no Maskavas un viņam bija priekšstats par to, kā Krievijā nodarboties ar biznesu. Taču ir acīmredzams, ka šis notikums viņu ir nedaudz papurinājis. "Tagad daudzi cieš no tā, ka nestrādā likumdošana, un šur tur tīšām kaut kas tiek pieturēts, lai pareizi sadalītu, sagrieztu pīrāga gabalus," savu stāstu delikāti noslēdz Kuļiks.