'Delfi' Krimā: Eiforija pārgājusi, parādi palikuši  (742)

Vīrietis pusi dienas pārdod zivis pie ceļa Sevastopole – Kerča, bet vakarā strādā kā taksists pie Simferopoles lidostas. Šajā krustojumā mēs apstājamies, lai apciemotu Krimā pazīstamu uzņēmēju, zooloģiskā dārza direktoru Oļegu Zubkovu. No Belogorskas pilsētas apkaimes līdz safari parkam "Taigans" ir daži kilometri. Šajā projekta "Krima" slejā es pastāstīšu par dažām dīvainām un negaidītām aneksijas sekām.

Kas noticis ar Krimas iedzīvotāju kredītiem Ukrainas bankās? Ko darīja grāmatveži un juristi, kad mainījās valoda un visa likumdošanas bāze? Kā mainījies tirgus un kāpēc rūsē celtņi, kas slejas virs daudzdzīvokļu namu kompleksu jaunbūvēm Jaltā?

Cerēja uz Soču likteni

Virs ieejas lauvu parkā uzsliets milzīgs ekrāns. Uz tā rāda nevis eksotiskus savvaļas dzīvniekus, bet mītiņus, kuros Zubkovs un parkā strādājošie nes dažādus plakātus. Pēc varas maiņas un okupācijas apstājušies vairāki šī ambiciozā uzņēmēja projekti.

Divu zooloģisko dārzu vadītājs Oļegs Zubkovs, neskatoties uz savu aizņemtību, mūs sirsnīgi uzņem. Mūs aicina ekskursijā pa teritoriju, kur mitinās lauvas, vakariņās, mēģina pierunāt palikt pa nakti safari parka viesu mājā. Mūsu sarunas partneris bija viens no tiem, kuri atbalstīja Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai. Savulaik, stāvot uz bruņumašīnas lauvu ielenkumā, viņš runāja par to, ka tad, ja būs nepieciešams, arī niknie parka iemītnieki dosies cīņā pret ukraiņu armiju. Iztika bez lauvu "mobilizācijas", bet šodien bruņumašīna ar uzrakstu "Krima – mūsu" stāv uz koka klučiem. Ir apstājušies visi uzņēmēja projekti. Divus gadus pēc pussalas aneksijas Zubkovs atzīst, ka ne viss ir tā, kā viņš bija iedomājies.

Vaicāju, kādas izmaiņas skārušas viņa biznesu.

"Pirmkārt, vajadzēja visus uzņēmumus pārreģistrēt Krievijas reģistrā, pieslēgt nodokļu sistēmām. Bija konsultācijas, taču skaidrs, ka visi šie procesi prasīja naudu un laiku. Krievijā taču nekas nav bez maksas. Apstājās arī būvniecība: likumi par būvniecību Krimā joprojām līdz galam nav adaptēti, tāpēc daudzi projekti ir vienkārši iesaldēti. Un, tā kā visi materiāli tiek piegādāti ar prāmi, tad parasts cementa maiss maksā milzu naudu. Varu jums droši teikt: tagad Krimā visa celtniecība ir apstājusies. Šo divu gadu laikā nav uzcelts neviens liels objekts. Daudzi cerēja, ka Krievijas iedzīvotāji sāks uzpirkt zemi, sanatorijas, kā tas bija Sočos. Taču tā nenotika," stāsta Zubkovs.

'Mēs nesapratām sankciju nozīmi'

Krima pēdējos divos gados saskārusies ar citu negaidītu problēmu – darbaspēka trūkumu. Katrā pilsētā sludinājumu dēļi, sētas un veikalu sienas izraibinātas darba sludinājumiem, paziņojumiem, ka steidzami tiek meklēti speciālisti. "Lētā darbaspēka no Ukrainas vairs nav. Krima kļuvusi par parastu Krievijas provinci, kurā algas ir trīs vai četras reizes zemākas nekā lielajās Krievijas pilsētās, kurp cilvēki dodas labākas dzīves meklējumos," problēmas uzskaita sarunas partneris.

Zubkovs atzīst, ka savulaik nav sapratis sankciju nozīmi: "Mēs uzskatījām, ka sankcijas – tā ir kaut kāda īslaicīga iebiedēšana, ko īsteno Rietumi." Sankcijas "sajutuši" arī lauvas safari parkā – viņus nedrīkst izvest uz citām zemēm. Uzņēmējs uzskaita arī citas sankciju sekas: "Vispirms tie ir braucieni. Uz Eiropu mēs vairs braukt nedrīkstam – mums ir Krievijas pases, kurās rakstīts "Krimas iedzīvotājs". Un viss. Tādiem netiek izsniegta Šengenas vīza. Es pats bieži braucu uz Polijas un Čehijas zooloģiskajiem dārziem. Tās bija tās vietas, kur es pirku dzīvniekus, tur man bija daudz labu kontaktu un sakaru. Otrkārt, mainījusies tirdzniecība ar dzīvniekiem. Precīzāk – tā vispār izzudusi. Piemēram, es nopirku divas žirafes, kas jau divus gadus gaida mani vienā no čehu zoodārziem. Eksportēt dzīvniekus es arī nevaru, jo nesaprotamu iemeslu dēļ Krievijas atbildīgie dienesti noliedzoši atbild uz visiem lūgumiem atļaut dzīvniekus izvest uz Eiropu. Es domāju, ka pati Krievija man būs labs tirgus, bet valsts zooloģiskajiem dārziem dzīvnieki nav vajadzīgi. Treškārt, sankciju dēļ pussalā nav starptautisko banku. Krievijas bankas šurp nenāk, baidās pazaudēt Ukrainas tirgu. Tāpēc ir grūti un dārgi veikt starptautiskus naudas pārvedumus. Visas šeit esošās bankas ir Krievijas banku "brāļi" vai "māsas", vai "mazbērni".

Es vairāk par visu bažījos, lai sankciju dēļ netiktu apturēta SWIFT sistēma, tad būs īsts krahs. Taisnību sakot, Krimā nav arī pasaules mēroga viesnīcu tīklu, bet Simferopoles lidosta sankciju dēļ ir kļuvusi par vietējas nozīmes lidostu. Kāpēc, piemēram, mēs nevaram kā agrāk ar ģimeni aizlidot uz Stambulu? Lielveikalos bija daudz Eiropas produktu. Tagad tur ir vai nu tukšs, vai arī ir Krievijas preces." Zubkovs piebilst – Krimā daudzi cer, ka ASV sankcijas atcels. Taču pats viņš ir pārliecināts, ka ASV tik ātri savus lēmumus nemainīs. "Pat ja par prezidentu kļūs Donalds Tramps, es neticu, ka Krimā kaut kas mainīsies. Taču ceru, ka civilizācija gūs uzvaru," saka Zubkovs.

Finansiāla neziņa

Ar grāmatvedi Tatjanu mēs tiekamies blakus viņas darbavietai, vienā no Simferopoles parkiem. Sarunas partnere lūdz, lai viņu nefotografē, taču atsaucīgi piekrīt izstāstīt par to, ko pārdzīvojusi viņa pati un viņas kolēģi pēc Krievijas darbībām Krimā. "Viegli nebija," viņa saka, atturīgi smaidot. Lai gan Ukrainā un Krievijā ir līdzīgi grāmatvedības principi, ir daudz dažādu nianšu un likumu. Tatjana atceras, ka pēc pārmaiņām tikušas rīkotas profesionālās apmācības – "pārejas kursi". Kursus rīkoja viena no Krimā esošajām ministrijām. "Es atceros, bija lielas rindas. Grāmatvežiem pirmais gads bija galvassāpes un nervu bojāšana. Daudzi šo darbu pameta, īpaši uzņēmumu galvenie grāmatveži, kuri baidījās no atbildības, baidījās strādāt pēc izmaiņām," atceras sarunas biedre.

"Tika īstenoti sarežģīti procesi: vajadzēja daudz ko mainīt, pārreģistrēt. Taču uzņēmumu konti bija Ukrainas bankās, kuru šeit vairs nav. Mēs pārrakstījām kontus uz jaundibinātām bankām," saka Tatjana.

Nebija arī bankas karšu. "Pirmajā pusgadā bija haoss, bankās garas rindas. Cilvēki turp devās ar darba devēju izrakstītiem čekiem. Tos mainīja pret skaidru naudu. Kad vajadzēja maksāt algas tikai skaidrā naudā, mēs gandrīz sajukām prātā," saka Tatjana. Pēc Krimas aneksijas parādījās dilemma: ko darīt tiem, kuri ņēmuši kredītus Ukrainas bankās. Tatjana atceras neticamus stāstus. Piemēram, jauna ģimene paņēma kredītu uz 40 gadiem mājas celtniecībai. Nepaspēja viņi veikt pirmo iemaksu, kā Krima tika pievienota Krievijai un Ukrainas bankas pazuda.

Mānīgā eiforija

Uzreiz pēc referenduma Krievijas prezidents Vladimirs Putins saņēma kāda Krimas iedzīvotāja jautājumu: "Ukrainas bankā "Privatbank" man ir līzinga līgums par auto. Tas ir spēkā vēl divus gadus, taču banka ir pametusi valsti. Ko man darīt?" "Brauciet mierīgi," smaidot tiešajā ēterā atbildēja Putins. Krimā sākās eiforija, kad izplatījās baumas par to, ka parādnieki var Ukrainas bankām neatmaksāt kredītus. "Šie cilvēki lēkāja no prieka. Bet pagāja gads, un Krievijas bankas pārpirka Ukrainas banku parādus. Tagad visi ir apjukuši un nezina, kas būs tālāk. Man arī ir parāds bankai - atlicis samaksāt 3 500 grivnu (ap 130 eiro). Nezinu, kas būs. Pat nezinu, vai tiek skaitīti procenti par maksājuma kavējumu. Tādā uztraukumā dzīvoju jau divus gadus. Bet kas būs, ja man prasīs vairāk? Kā es pierādīšu, ka maksāju? Nekādus čekus jau es nesaglabāju," satraukti stāsta sarunas biedrene. Pēc viņas teiktā, tagad tiek risināti jautājumi ar lielajiem parādniekiem, taču savu kārtu gaida arī mazākie.