Atskats vēsturē: Turcijā apvērsumus organizēja reizi desmit gados  (24)

Lai izprastu Turcijā notikušo, nedaudz jāieskatās valsts politiskajā vēsturē. Moderno Turcijas Republiku pēc Pirmā pasaules kara un tā izraisītā Osmaņu impērijas sabrukuma dibināja agrākā militārpersona un politiskais darbonis Mustafa Kemals Ataturks ar sekotājiem. Viņi radīja modernu, nacionālu, demokrātisku, un, pats galvenais, sekulāru* valsti.

Pēc Ataturka aiziešanas no politikas 30. gadu vidū valsts turpināja ieturēt viņa ierādīto attīstības ceļu. Savukārt ideoloģijas sargu funkciju uzņēmās armija. Turcijas bruņotie spēki, baidoties par radikālo spārnu aktivizēšanos, haosa veidošanos un islāma ietekmes palielināšanos, šo gadu laikā gāzuši jau četras valdības.

Piedāvājam ieskatīties Turcijas militāro apvērsumu vēsturē un skaidrojumā, kā pēdējais apvērsuma mēģinājums atšķiras no agrāk redzētajiem:

*Sekulārisms – pasaules un dzīves uzskats, kas brīvs no reliģijas un Dieva (Latviešu Konversācijas vārdnīca)

Pirmais apvērsums Turcijā notika 1960. gada 2. maijā. To pamatā bija ilgstoši politiskie nemieri, kurus izraisīja ekonomiskas nesaskaņas. Draudēja beigties pēc Otrā pasaules kara izveidoto ASV palīdzības programmu līdzekļi, un premjers Adnans Manderess plānoja nostiprināt ciešākas attiecības ar Padomju Savienību, tādējādi cerot piesaistīt jaunu līdzekļu avotu.

Militārā vadība, kura iebilda pret šādu ideoloģisko pagriezienu, apcietināja prezidentu, premjeru un vairākus citus augsta līmeņa politiķus, kurus apsūdzēja valsts nodevībā. Kopumā tiesa par vainīgiem atzina 464 cilvēkus. Manderesam un vēl diviem ministriem vēlāk piesprieda nāvessodu, ko izpildīja, viņus pakarot, raksta CNN.

Savukārt varu tūlīt pēc apvērsuma pārņēma ģenerālis un puča rīkotājs Džemals Girsels. Gada laikā tika sagatavota jauna, uz cilvēktiesību ievērošanu un Ataturka idejām balstīta konstitūcija, kura tika apstiprināta vēlēšanās.

Nākamo militāro apvērsumu 1971. gadā izraisīja ieilguši nemieri un valsts pārvaldes nefunkcionēšana. Vairāku gadu garumā pieauga galēji kreiso un galēji labējo spēku radītu nemieru un savstarpējo konfliktu apmēri. Savukārt vadošā "Taisnīguma partija", kuru pārstāvēja arī tā brīža premjers, sašķēlās iekšēji, izraisot valdības darba paralīzi, raksta "Al Jazeera".

Valstī notika regulāri separātistu un dažādu kustību - gan islāmistu, gan galēji labējo - rīkoti uzbrukumi, kuru rezultātā faktiski darbu pārtrauca universitātes. Savukārt valsts sektorā strādājošie rīkoja ilgus streikus.

11. martā armijas ģenerālis Memduhs Tagmaks premjeram iesniedza memorandu, kurā ultimātā pieprasīja ieviest tūlītējas reformas vai arī rēķināties, ka armija Turcijā pārņem varu.

Trīs stundu laikā valsts vara faktiski tika nodota armijai. Tomēr anarhijas vietā armija ieviesa autoritāru varu, apspieda opozīciju, tostarp kurdu grupējumus, kā arī paplašināja sabiedrības kontroles mehānismus, piemēram, nostiprināja valsts mediju lomu. Miers bija relatīvs, jo armijas ieviestais represīvais režīms izsauca jaunus protestus no radikālo grupu puses, kuras vēl vairāk radikalizējās.

Aptuveni divus gadus pēc puča 1973. gadā notika vēlēšanas. To rezultātā parlamentā nonāca daudzas mazskaitlīgas partijas, kas turpmākos gadus tikai turpināja politiski nestabilo periodu valstī.

Tā kā iepriekšējais apvērsums savu mērķi nebija panācis, un valstī turpinājās ilgstošas politiskās nesaskaņas, radikalizācija un teroristu uzbrukumi, 1980. gadā militāristi sarīkoja jaunu puču. Vairākus gadus pēc puča armija pat tika apsūdzēta konfliktu eskalēšanā, lai vēlāk attaisnotu savu rīcību.

Pēc armijas iejaukšanās vardarbība tika tūlītēji apturēta un apvērsuma rīkotājiem izdevās atjaunot valstī kārtību, slēdzot parlamentu, likvidējot partijas un arodbiedrības.

Kopumā 50 cilvēki tika sodīti ar nāvi, bet 500 000 apcietināti, no kuriem simtiem pēcāk mira cietumā, norāda "The Economist". Asiņaino apvērsumu liela daļa valsts iedzīvotāju gan uztvēra pozitīvi, jo paļāvās uz armiju kā Ataturka sekulārās ideoloģijas mantojuma sargiem.

Turpmākos trīs gadus līdz demokrātiskām vēlēšanām varu valstī pārņēma militāristu veidota Nacionālā Drošības padome ar gandrīz absolūtu varu.

Gandrīz 17 gadus kopš iepriekšējā apvērsuma jeb 1997. gadā Turcijas armija valdībai iesniedza rekomendācijas bez iespējām tās noraidīt, raksta "Al Jazeera". Cita starpā bija jāatkāpjas arī islāmiski noskaņotajam ministru prezidentam Nedžmetinam Erbakanam.

Mediji šo politisko spēli nodēvēja par "mīksto apvērsumu", ņemot vērā, ka armijai izdevās nosargāt Mustafa Kemala Ataturka idejas valsts pārvaldē, sadarbojoties ar uzņēmumiem, tiesu varu, dažādiem politiskajiem līderiem un medijiem, skaidro "Reuters".

Sekojot rekomendācijām, vēl dažus gadus vēlāk tika likvidēta arī gāztā premjera pārstāvētā islāmiskā "Labklājības partija", uz kuras pamata Erdogans vēlāk radīja "Taisnības un attīstības partiju".

2007. gada 27. aprīlī, aptuveni pusgadu pirms prezidenta vēlēšanām Turcijas armijas vadība publiski izteica pārmetumus tobrīd jau par valsts dominējošo politisko spēku kļuvušajai "Taisnības un attīstības partijai". Bruņotie spēki atgādināja, ka iestāsies par sekulārismu un tie ir gatavi iejaukties, ja šo valsts pamatprincipu kāds centīsies mainīt, toreiz rakstīja BBC.

Lai gan partija tās dibināšanas laikā sevi pozicionēja kā pro-rietumniecisku un pro-amerikānisku, laika gaitā tā par galveno vadmotīvu pieņēmusi konservatīvismu, un stratēģiskās analītikas portāls "IHS Jane's" to raksturo kā plašu labējo islāmistu, reformistu islāmistu, konservatīvistu, nacionālistu, labēji centrisko un uz biznesu orientēto grupu koalīciju. Šo iemeslu dēļ vairākkārt izcēlušies konflikti attiecībā uz partijas patiesajiem nodomiem strādāt pēc sekulārisma principiem.

Tā nereti tiek apsūdzēta vēlmē islāma un Osmaņu Impērijas kultūras mantojuma atdzimšanas vārdā ziedot Ataturka sekulārisma idejas. 2013. gadā visā Turcijā sākās milzu protesti pret partijas autoritārisma politiku, kam sekoja tikai lielāka kontroles ieviešana, bet armija notiekošajā par spīti agrāk izteiktajiem draudiem neiesaistījās.

Arī pagājušās nedēļas piektdienas vakarā ap plkst. 19 vakarā sāktais apvērsuma mēģinājums tika pamatots ar Ataturka iedibināto vērtību – demokrātijas un sekulārisma – apdraudējumu.

Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, būdams arī konservatīvās, mēreni islāmiskās "Taisnības un attīstības partijas" līderis, ir drauds valsts demokrātijai un sekulārismam, skaidro CNN. Viņš ir veicinājis skolu sistēmas reformu atbilstoši islāma prasībām, ieviesis mediju kontroli, kā arī panācis konstitucionālas reformas, lielāku varu nododams prezidenta jeb paša rokās.

Militārpersonas par šīm pārmaiņām pēdējo gadu laikā bijušas apbrīnojami klusas, taču piektdien veiktais apvērsums liek domāt, ka armijā vēl ir vai vismaz bija cilvēki, kuri joprojām uzskatīja, ka viņu uzdevums ir aizsargāt Ataturka idejas. Šoreiz gan izskatās, ka viņi ir zaudējuši. Liela armijas daļa, kā arī vairāki politiskie līderi apvērsuma laikā nostājās Erdogana pusē, norāda "Vox".

Turklāt jaunākais apvērsuma mēģinājums notika pavisam citādi - neprofesionāli, portāla "Project Syndicate" blogā norāda Hārvardas universitātes Džona F. Kenedija Pārvaldes skolas starptautiskās politiskās ekonomikas profesors Dani Rodriks. "Pateicoties paraugprāvām pret sekulāristu virsniekiem, prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir spējis pārveidot militāro hierarhiju un vadošajos amatos iebīdīt savus cilvēkus. Kamēr valsti satricināja teroristu uzbrukumu sērija un lejupslīdoša ekonomika, nebija nekādu norāžu par neapmierinātību militāristu vai opozīcijas rindās," viņš norāda.

Viņš arī skaidro, ka pučs pats par sevi bija naivs - netika fiksēts nopietns mēģinājums aizturēt pašu Erdoganu vai citus vadošos politiķus. Galvenās televīzijas turpināja pārraides vēl stundām ilgi, bet, kad tajās ieradās karavīri, viņu nekompetence bijusi gandrīz komiska. "Soctīkli bija pilni ar bezspēcīgu (un apjukušu) karavīru fotogrāfijām, kuri tika izvilkti no tankiem un atbruņoti," raksta Rodriks.

Ironiski, bet Erdogans varētu būt pats lielākais ieguvējs no mēģinājuma viņu gāzt, raksta "Vox". Medijs norāda, ka, pamatojot savu rīcību ar vēršanos pret valsts stabilitātes apdraudētājiem, viņš patlaban daudz brīvāk varēs izrēķināties ar sekulāro spēku pārstāvjiem politikā, armijā un tiesās.

Prezidenta paziņojums, ka apvērsuma rīkošanā vainojams viņa agrākais sabiedrotais Fetulla Gulens, kurš patlaban dzīvo trimdā ASV, visticamāk, ir daļēji patiess. Pat, ja pats tā dēvētā tolerantā islāma sludinātājs Gulens, kurš atbalsta zinātni, multipartiju demokrātiju un dialogu starp reliģijām, nav puču organizējis pats, viņa paustajām idejām Turcijas militārajās aprindās ir plašs atbalsts, raksta profesors Dani Rodriks.

Viņš skaidro, ka pirms apvērsuma mēģinājuma bijušas baumas par plaša mēroga "gulenistu" tīrīšanu no virsnieku rindām. Rodriks pieļauj, ka neprofesionālais apvērsuma izpildījums un pēkšņā rīcība varētu liecināt par izmisīgu pēdējo mēģinājumu saglabāt varu pirms tā kļūst autokrātiska un atsakās no sekulārisma pavisam.

Tomēr panākts varētu būt tieši pretējais. "Apvērsuma mēģinājums dos iemeslu Erdoganam izlikt žulti un pastiprināt raganu medības pret Gulena atbalstītājiem," raksta profesors. Jau patlaban no amatiem atcelti tūkstošiem cilvēku gan tiesās, gan militārajās un pārvaldes struktūrās. Daudzi apcietināti un izskanējuši pat aicinājumi atjaunot nāvessodus.

Tāpat prezidents patlaban varētu viegli gūt atbalstu turpmākām konstitucionālām pārmaiņām, savas varas nostiprināšanai, no kā zaudētāji būs demokrātijas atbalstītāji. Rodriks gan piebilst, ka arī veiksmīga apvērsuma gadījumā, demokrātija valstī tiktu smagi iedragāta, un tam sekas būtu jūtamas ilgtermiņā.