Kā iegrozījās karjera PSKP CK pēdējā Politbiroja biedriem  (145)

Portāls "Lenta.ru" apkopojis informāciju, par daļas Politbiroja locekļu gaitām pēc PSRS sabrukuma.

Politbirojā ietilpa partijas augstākā orgāna – Centrālās komitejas – biedri. Tieši šie cilvēki reāli vadīja PSRS. Kopš PSRS sabrukuma 1991. gadā augstākie partijas vadītāji ir gājuši dažādus ceļus.

Gandrīz visi no viņiem savu karjeru sāka PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā, zvērēja uzticību darbaļaužu interesēm, cēlās kājās PSRS himnas laikā. Pēc tam vieni kļuva par neatkarīgo valstu vadītājiem, citi bēga no valsts, bet vēl citi nozuda informācijas plūsmā.

Daudzās PSRS republikās varas pārdale notika pēc vienas un tās pašas shēmas: pieredzējušo partijas funkcionāru saķeršanās ar jauno paaudzi.

Pastāv arī versija, ka vietējās partijas elites izmantoja nacionālistus, lai ar to palīdzību izlauztu ceļu pie varas. Lai kā arī tas nenotika, galvenie politikas dalībnieki bijušās Padomju Savienības teritorijā deviņdesmitajos gados bija Politbiroja locekļi, kuri to dalīja, veidoja spēku attiecības un spēles noteikumus, skaidro "Lenta.ru".

Līdz ar šo spēlētāju nokāpšanu no skatuves notiek daudz izmaiņu un var mainīties pati postpadomju telpa, prognozē medijs.

Pirmais Azerbaidžānas prezidents Ajazs Mutalibovs (attēlā pa labi) ir mērojis visus partijas funkcionāra karjeras pakāpienus – no rajona komitejas otrā sekretāra līdz plaukstošās republikas pirmajam sekretāram. 1990. gadā atbilstoši "jaunajai domāšanai" viņš transformējās par Azerbaidžānas PSRS prezidentu.

1991. gada septembrī Mutalibovs tautas nobalsošanā tika ievēlēts par prezidentu ar fantastisku rezultātu – 98,5 % balsu. Tā pašā gada septembrī tika pasludināta Kalnu Karabahas republika. Mutalibova administrācijai, kura nespēja bruņotā konflikta apstākļos attīstīt pilnvērtīgus bruņotos spēkus, saskārās ar nacionāli noskaņotās Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) kritiku.

Februāra beigās Kalnu Karabahā krita Hodžali pilsēta. Saskaņā ar oficiālajiem datiem Azerbaidžānas pusē gāja bojā 485 cilvēki. Mutalibova dienas valsts vadītāja krēslā bija skaitītas. 1992. gada 6. martā satrakots pūlis pie parlamenta ēkas pieprasīja prezidenta atkāpšanos. Mutalibovam nācās piekrist.

1992. gada maijā Mutalibovs mēģināja atgūt varu, taču pabija prezidenta krēslā vien dažas stundas – 15. maijā viņš bēga uz Maskavu, atstājot Baku savu ģimeni. Azerbaidžānā viņš varēja atgriezties tikai 2011. gadā.

Tagad Mutalibovs saņem pensiju kā bijušais valsts galva, viņam ir imunitāte pret kriminālvajāšanu, un faktiski agrākais valsts līderis dzīvo privātpersonas dzīvi.

1993. gadā pie varas Azerbaidžānā atgriezās bijušais republikas pirmais sekretārs Heidars Alijevs – PSKP CK Politbiroja loceklis no 1982. gada, kurš paralēli bija PSRS valdības vadītāja vietnieks. Mutalibovs vadošajā orgānā tikmēr bija pavadījis vien mēnešus 1991. gadā.

1993. gada oktobrī Alijevu ievēlēja par prezidentu. Triumfāli atgriežoties pie varas, viņš no politiskās skatuves novāca nacionālistus, noslēdza "gadsimta vienošanos" ar Rietumu naftas kompānijām un pārtrauca bruņoto konfliktu valsts iekšienē un Kalnu Karabahā.

2003. gada 2. oktobrī TV uzrunā tautai viņš paziņoja, ka atsauc savu kandidatūru prezidenta vēlēšanās par labu savam dēlam Ilhamam. Alijevs mira tā paša gada 12. decembrī slimnīcā ASV Klīvlendā. Viņš apglabāts Goda alejā Baku. Viņa dēls Ilhams joprojām ir Azerbaidžānas prezidents.

Līdzīga situācija kā Azerbaidžānā bija arī Gruzijā: prezidents Zviads Gamsahurdija apvērsuma dēļ bija spiests bēgt no valsts, bet 1992. gada martā valstī atgriezās bijušais Politbiroja loceklis "sudrabotā lapsa" Eduards Ševardnazde.

Kopā ar citiem pārejas laika politiķiem no politiskās dzīves tad aizgāja Givi Gumbaridze, kurš bija ieņēmis gan Gruzijas kompartijas vadītāja amatu, gan vadīja republikas VDK. Laikabiedri viņu atceras ar prasmi svārstīties līdzi partijas kursam.

Esošajos apstākļos tas prasīja talantu – ne visi tādā situācija saprata, kas īsti ir "Ļeņina normas". Tādu karjeras nobeigumu drīzāk var uzskatīt par sasniegumu, raksta "Lenta.ru".

No valsts aizbēgušais pirmais prezidents Gamsahurdija tika noslepkavots. Viņa kapavieta vairākas reizes tika pārcelta. Tāpēc Gumbaridzes atteikšanās no publiskiem amatiem bija saprātīgs solis, uzskata portāls.

Ševardnadze mira 2014. gada jūlijā.

Igaunijas kompartijas pirmā sekretāra Enna Arno Silari karjeras pagriezieni būtu grūti atkārtojami citā laikā. Silari savu ceļu uz augstāko posteni partijas hierarhijā sāka ar simbolisku pienākumu – kā Tallinas pilsētas Ļeņina rajona departamenta vadītājs. 1991. gada martā viņš kļuva par pirmo sekretāru un gandrīz uzreiz pieslējās šķeltniekiem – Igaunijas kompartija nolēma neiekļauties vienotajā PSKP.

Silari vadīja "patstāvīgu" Igaunijas Komunistisko partiju. Par spīti praktiski ķecerīgajam statusam viņš turpināja darboties PSKP CK Politbirojā. Nav līdz galam skaidrs, kā citas partijas loceklis varēja būt vissavienības struktūras varas orgānā. Tagad grūti noteikt, vai Politbirojā ne visai nopietni uztvēra igauņu partijnieku demaršu, vai pats Silari parādīja boļševikiem piemītošo politisko pragmatismu, analizē medijs.

No lielās politikas galvenais igauņu komunists aizgāja 1992. gadā, kad par Demokrātisko darba partiju pārdēvētā Igaunijas Komunistiskā partija izgāzās vēlēšanās. Silari, acīmredzot pielietojot dialektiskā materiālisma radošās zināšanas, pārkvalificējās par uzņēmēju.

Vēl viens Politbiroja loceklis no Igaunijas Lembits Annuss 1991. gada augustā kļuva par laikraksta "Pravda" korespondentu, bet pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas tika ievēlēts Tallinas pilsētas padomē. Tāpat viņš darbojās kompartijas apvienības izpildkomitejā – PSKP pēctecē.

Petrs Lučinskis dzima 1940. gadā Rumānijas monarhijas daļā, kas vēlāk kļuva par sociālistisko Moldāviju. Pirms stāšanās Moldāvijas Komunistiskās partijas vadībā viņš astoņdesmitajos gados paspēja padarboties arī Tadžikijas PSR, kur bija kompartijas otrais sekretārs.

Komunistiskā menedžmenta rezultātā Tadžikijā un Moldāvijā sākās pilsoņu kari. Astoņdesmito gadu beigās Piedņestra atteicās pakļauties Kišiņevai. Lučinskis līdz 1993. gadam palika Maskavā par jau neatkarīgās Moldovas sūtni.

Pēc tam viņš vadīja parlamentu, bet 1996. gada vēlēšanās tika ievēlēts par prezidentu. Šajā amatā viņš turpināja sava priekšgājēja, arī bijušā komunista, Mirčeja Sņegura sākto privatizācijas kursu.

Pēc divu bijušo komunistu ekonomiskās rosīšanās Moldovas pilsoņi 1998. gadā komunistus ievēlēja arī parlamentā. Pēc tam par prezidentu ievēlēja Komunistu partijas līderi Vladimiru Voroņinu.

Moldāvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Grigorijs Jeremejs 1991. gada aprīļa CK plēnumā tika iecelts par Politbiroja locekli.

Jeremejs gan automātiski nekļuva par pirmo republikas prezidentu, bet bija Moldovas vēstnieks Baltkrievijā, Rumānijā, Izraēlā, tika ievēlēts par parlamenta deputātu. Intervijā presē viņš paziņoja, ka lepojas ar savu komunistisko pagātni un ar siltām jūtām atceras PSKP ģenerālsekretāru Brežņevu.

2009. gada augustā Jeremejs nostājās pret Voroņinu un aicināja viņu atstāt prezidenta krēslu. Runa bija savlaicīga – tā paša gada septembrī Voroņins nolika valsts galvas pilnvaras.

Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks postpadomju vēsturē ir parādījis sevi kā to ideālu aizstāvi, no kuriem viegli atteicās daudzi, kas ieņēma vadošus amatus PSKP. Rubiks PSKP CK Politbiroja loceklis bija no 1990. līdz 1991.gadam.

1991. gadā Rubiks vadīja Latvijas analogu Valsts Ārkārtas stāvokļa komitejai (VĀSK; pučisti) – Latvijas ārkārtas stāvokļa komiteju. Žurnālisti PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam piedēvēja puča dienās it kā izteiktu frāzi: "VĀSK atbalstīja Kastro, Kadafi un Rubiks Alfrēds Pētera dēls".

Pēc 1991. gada augusta Rubiku izslēdza no Latvijas Augstākās padomes, bet 1995. gadā viņu notiesāja par valsts apvērsuma mēģinājumu. Brīvībā Rubiks iznāca 1997. gadā.

No 2009. līdz 2014. gadam Rubiks bija Eiroparlamenta deputāts. Intervijā presei politiķis paziņoja, ka Gorbačovu PSRS vadībā iebīdīts ar mērķi graut valsti.

"Es nevaru atteikties no ideāliem, kuriem zvērēju uzticību. Nu bet tie, kas pārkrāsojās, izrādījās ļaudis bez pārliecības, kuri vienmēr būs ar tiem, kas attiecīgajā mirklī ir stiprāki," skaidroja bijušas Politbiroja loceklis.

2015. gadā Rubiks no aktīvās politikas aizgāja, paziņojot par atkāpšanos no Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) priekšsēdētāja amata.

Nursultana Nazarbajeva ceļš izskatās daudz plūstošāks. PSKP CK Politbiroja loceklis un Kazahstānas kompartijas pirmais sekretārs secīgi kļuva vispirms par Kazahstānas PSRS prezidentu, pēc tam par neatkarīgās republikas līderi.

Viņa politiskās ilgmūžības veiksme slēpjas tajā, ka Kazahstāna nepiedzīvoja postošus pilsoņu karus un, atšķirībā no nelokāmā Rubika, Kazahstānas līderis sekošanu Ļeņina lietai atstāja pagātnē.

Šodien Kazahstāna tiek uzskatīta par Krievijas sabiedroto, bet tās valsts propaganda stāsta par padomju koloniālās pagātnes trūkumiem.

1986. gadā Kazahstānā balsi pacēla nacionālisti, uz šī viļņa pie varas centās nokļūt dažādi politiķi. Pašreizējās varas akceptēta šo notikumu versija skaidro to kā sacelšanos pret Komunistisko partiju un diktātu no "Centra". Nacionālo kārti patiesībā izspēlēja "Centrs", uzsver oficiālā versija.

Pirms tam no Politbiroja tika izslēgts un no republikas vadības atcelts savienības nozīmes politiskais smagsvars Dinmuhameds Kunajevs. Taču viņam atgriezties uz skatuves kā valsts līderim neizdevās, raksta "Lenta.ru".