Karadarbība Sīrijā un Irākā: kas ar ko karo  (178)

Šajā rakstā, skaidrojot, kas ar ko karo, pieminu gan tikai pašus svarīgākos karadarbībā iesaistītos. Galvenokārt tāpēc, ka abās valstīs kopumā darbojas vairāki simti dažāda lieluma bruņoti formējumi. Visbiežāk dzirdam par Sīrijas opozīcijas grupējumiem, bet dažāda lieluma kaujinieku vienības karo arī līdzās Sīrijas un Irākas armijām, kā arī Kurdistānas pešmergai Irākā un Sīrijas kurdiem, turklāt pat "Daesh" kontrolētajās teritorijās pastāv džihādam lojālas, bet noteiktu neatkarību saglabājušas kaujinieku grupas.

Nereti attiecībā uz notikumiem Sīrijā vai Irākā tiek vaicāts, kuri ir "labie" un kuri – "sliktie". Sijājot pēc demokrātiskām un liberālām vērtībām, vēsturiskā taisnīguma vai cilvēktiesību ievērošanas, te bieži vien tādu nemaz nav. Atšķirībā no lielākas daļas konfliktu, kuros ir divas vai trīs ieinteresētās puses, Irākas un Sīrijas frontēs spēkiem mērojas vairāki desmiti un pat simti cits no cita neatkarīgu grupu. Turklāt pat katrs no lielākajiem ārvalstu spēlētājiem – ASV, Irāna, Krievija, Līča valstis un Turcija – vienlaikus atbalsta gan savstarpēji karojošus spēkus, gan vienus un tos pašus, kamēr kopumā lielo spēlētāju mērķi atšķiras.

Piemēram, ASV atbalsta Turciju un vairākus opozīcijas grupējumus, kuri konfliktē ar ASV atbalstītajiem Sīrijas kurdiem. Tāpat amerikāņi līdzās Irānai palīdz irākiešiem, lai gan Irānas balstītais Sīrijas režīms ir ASV apbruņoto Sīrijas kaujinieku ienaidnieks, turklāt atsevišķi irākiešu grupējumi pat karo Sīrijas valdības pusē.

Attēlā ar krāsām iezīmētas dažādu spēku pārvaldītās teritorijas abās konflikta plosītajās valstīs (pozīcijas septembrī). Ar rozā krāsu ietonēto teritoriju kontrolē Irākas spēki, ar sarkanu – Sīrijas spēki, ar pelēku – teroristu grupējums "Daesh", ar zaļu – Sīrijas opozīcijas spēki, ar tumšāk dzeltenu – Kurdistānas pešmerga, bet ar gaišāk dzeltenu – Sīrijas kurdi.

Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Piemēram, Irākā daļu ar rozā iekrāsoto teritoriju kontrolē Irānas šiītu vienības, bet atsevišķus objektus – ASV karavīri. Šiītu vienības un Libānas "Hezbollah" kontrolē daļu sarkani ietonēto teritoriju. Savukārt zaļi iekrāsotās teritorijas pārvalda pat ideoloģiski konfliktējoši grupējumi, turklāt Turcijas pierobežā "zaļajā zonā" dominē Turcijas spēki.

Iepazīsti tuvāk galvenos karotājus:

Sīrijas Bruņotie spēki līdz konflikta sākumam 2011. gadā bija viena no lielākajām militārajām formācijām reģionā. Tajā oficiāli dienēja 325 000 karavīri, no kuriem 220 000 veidoja armiju, bet pārējie jūras un gaisa spēkus. Patlaban Sīrijas Arābu armija ir zaudējusi gan apmēru, gan spējas, un analītiskais portāls "EAWorldView" to šī gada pavasarī raksturoja kā "gandrīz iznīkušu".

Jau nepilnus divus gadus pēc konflikta sākuma Londonā bāzētais "Stratēģisko studiju starptautiskais institūts" lēsa, ka no tās pāri palikusi labi ja puse jeb aptuveni 178 000 karavīri, bet 2015. gada pavasarī "New York Times" aplēstais skaitlis bija vien 125 000. Visticamāk, armijas izmērs ir vēl vairākkārt sarucis, ņemot vērā, ka pērn līdz pat Krievijas iesaistei konfliktā septembra beigās, Sīrijas Arābu armija piedzīvoja vienu sagrāvi pēc otras.

Sākoties jau pašām pirmajām atklātajām bruņotajām sadursmēm ar tobrīd vēl nebruņoto opozīciju, daudzi gluži vienkārši dezertēja, nevēloties iesaistīties reālā karadarbībā. Tomēr vairāki desmiti tūkstoši karavīru gan individuāli, gan veselām vienībām ar visiem ieročiem un munīciju pārgāja opozīcijas pusē. Lielākā daļa no tiem izveidoja vismaz konflikta pirmajos gados lielāko opozīcijas kustību "Brīvā Sīrijas armija", bet citi pievienojās "Islāma frontes" vienībām vai radikālākiem grupējumiem, tostarp "Daesh".

Veselas armijas daļas opozīcijas pusē lielā vairumā pārgāja vien 2011. gada otrajā pusē, kad Sīrijas valdība vairākus mēnešus notikušo mierīgo protestu apspiešanai izvēlējās izmantot smagos ieročus un tūkstošiem cilvēku apcietināšanu. Visticamāk, režīms cerēja, ka ar to pietiks, taču apbruņojās arī opozīcija. Kad tai pievienojās armijas daļas, un Bašara al Asada pretinieki savā kontrolē pārņēma Sīrijas ekonomiskā centra Alepo lielāko daļu, kā arī lielus reģionus visā valstī, režīms uzsāka sīvu cīņu par savu izdzīvošanu.

Vairākkārt izskanējusi versija, ka tieši al Asada politika izlaist politiskos pretiniekus, lai tādējādi nomierinātu opozīciju, sākoties vērienīgiem protestiem, kā arī vēlāk pirmajiem bruņotajiem konfliktiem, radījusi un pastiprinājusi vairākas radikālā islāma kustības.

Argumentus tam nav grūti atrast – Sīrijas cietumos gadu desmitiem tika ievietoti režīma politiskie ienaidnieki, tostarp konservatīvā islāma kustības "Musulmaņu brālība" biedri. Pat tie politieslodzītie, kuri nebija radikāli pirms ieslodzīšanas, skaudrajos apstākļos, kādi pastāvēja Sīrijas cietumos, bieži radikalizējās, atsaucoties uz "Rand Corporation" pētījumu, raksta "Spiegel".

Rezultātā pēc politieslodzīto atbrīvošanas, liela daļa no tiem pieslējās islāma kaujinieku grupējumiem un pat kļuva par prominentiem to līderiem. "Telegraph" atzīmē, ka viņu vidū bija "Daesh" Alepo reģiona emīrs Abrs al Absi (nogalināts 2016. gadā), Kataras atbalstītās islāmistu kustības "Ahrar al-Sham" dibinātājs Hasans Abouds (nogalināts 2014. gadā) un Saūda Arābijas atbalstītās islāmistu kustības "Jaish al-Islam" dibinātājs Zahrans Aloušs (nogalināts 2015. gadā). Abu pēdējo radītās organizācijas turpina pastāvēt un apvieno vismaz 20 000 kaujinieku katra, turklāt tie cieši sadarbojas ar teroristu organizāciju "Jabhat Fateh al-Sham" (iepriekš "Al Nusra Front").

Rietumvalstu amatpersonas vairākkārt apsūdzējušas Sīrijas režīmu apzinātā islāmistu izlaišanā no cietumiem, lai tādējādi diskreditētu opozīciju kā radikālus teroristus un Rietumi tos vairs neatbalstītu. Tam gan ir viens nozīmīgs pretarguments – laikā, kad lielākā daļa radikāļu tika izlaisti no cietumiem, bruņots konflikts vēl nebija sācies un tiek apšaubīts, vai Sīrijas vadība tobrīd pieļāva visaptveroša pilsoņkara iespējamību.

Lai kāds būtu bijis al Asada mērķis, opozīcijas kaujinieku skaitliskais vairākums patlaban karo zem dažādu islāmistu organizāciju karogiem un ASV saskārušās ar reālām grūtībām atrast sabiedrotos opozīcijas vidū, norāda "Telegraph".

Pērnās vasaras izskaņā politiskie un militārie eksperti bija pārliecināti, ka al Asada cīņa par spīti spēcīgam Irānas atbalstam drīz beigsies ar viņa sakāvi, taču konfliktā Sīrijas armijas pusē iesaistījās Krievija. Tās piegādātie ieroči, munīcija, bet pats galvenais, gaisa atbalsts kaujās kopš tā laika ļāvis no opozīcijas un "Daesh" atkarot būtiskas pozīcijas.

Pašas Sīrijas armijas spējas gan ir visai ierobežotas. To apliecina opozīcijas ziņotais, ka tai joprojām regulāri pretī stājas Libānas "Hezzbolah" un irāņu, tostarp Irānas rekrutētu afgāņu, vienības, bet ne Sīrijas armija.

Tāpat pēc tam, kad armiju pameta vairākas tās vienības, izveidojot "Brīvo Sīrijas armiju", karavīru vervēšanā pēc Irānas pamudinājuma iesaistījās Sīrijas uzņēmēji un klanu pārstāvji, izveidojot privāti uzturētus, bet formāli ar armiju saistītus bruņotus formējumus, kuros piedāvāja lielāku algu, nekā to spēja valsts. "EAWorldView" norāda, ka šī iemesla dēļ līdz Krievijas iesaistei karā liela daļa Sīrijas armijas bija reorganizēta daudzos privātos labi bruņotos, aptuveni 400 vīru lielos grupējumos.

Tomēr par spīti armijas reorganizācijai, lielajam ārvalstnieku karotāju pulkam un Krievijas gaisa atbalstam, Sīrija pēdējā pusgada laikā atkal zaudējusi pozīcijas "Daesh" uz austrumiem no Palmīras un dienvidrietumiem no Deir ez Zoras, bet opozīcija tai atkarojusi plašu teritoriju uz ziemeļiem no Hamas. Savukārt viena no šī gada vērienīgākajām Sīrijas armijas operācijām – virzība uz Raku – beidzās ar veselas armijas vienības sagrāvi.

Jau kopš 2011. gada sākuma Sīrijas prezidenta galvenais ienaidnieks ir viņa opozīcija, kuru režīms dēvē par teroristiem. Opozīcija savukārt iedalās tā dēvētajos sekulārajos jeb mērenajos opozicionāros, kuri, karam ieilgstot, palikuši mazākumā, un islāma kaujinieku grupējumos, kuru vidū ir vairākas arī Rietumos par teroristu organizācijām atzītas bandas. Opozīciju pārsvarā veido sunnītu musulmaņi, kuri Sīrijā ir vairumā, kamēr valsts eliti vēsturiski veido alavīti, kuru pārstāvis ir arī al Asads.

Otrs lielākais režīma apdraudētājs ir teroristu organizācija "Daesh", kura karo pret visiem pārējiem. Jau tā novājinātās Sīrijas Arābu armijas vadība ir spiesta dalīt savu uzmanību starp opozīciju un "Daesh". Kamēr pirmā kontrolē plašas teritorijas reiz ekonomiski spēcīgajos un blīvāk apdzīvotajos valsts rietumos, "Daesh" kontrolē ir plašas tuksnešu teritorijas un pārsvarā sunnītu apdzīvotas pilsētas, valsts centrālajā un austrumu daļā.

Sīrijas valdība neatzīst arī Sīrijas kurdu pašnoteikšanos, kuri savā kontrolē pārņēmuši teritorijas valsts ziemeļos, un pasludinājuši tajās Rožavas autonomijas izveidošanu ar de facto neatkarīgu pārvaldi. Atsevišķas Sīrijas Arābu armijas daļas par spīti mazākumam līdz šim iesaistījušās atklātos konfliktos ar kurdiem valsts ziemeļaustrumos, taču ikreiz bijušas spiestas piekāpties.

Tomēr lielākoties režīms pret kurdiem ietur neitrālu pozīciju, bet atsevišķas kampaņas pret opozīcijas kaujiniekiem abi spēki pat izvērsuši kopā. Piemēram, Sīrijas armija ar kurdu palīdzību sašķēla opozīcijas kontrolētās zemes uz ziemeļiem no Alepo, bet pašā Sīrijas lielākajā pilsētā atsevišķi uzbrukumi opozīcijas kontrolētajiem Alepo austrumiem tikuši īstenoti caur kurdu kvartālam pilsētas ziemeļos. Savukārt kurdi sadarbību ikreiz izmanto savu kontrolēto zemju palielināšanai.

Līdzīgi neitrālu nostāju Sīrija ietur pret Turciju un ASV vadīto starptautisko koalīciju. Tā vairākkārt publiski paudusi neapmierinātību un nosodījusi citu valstu militāru darbību tās teritorijā, tomēr atklātos konfliktos ar šo valstu spēkiem nav iesaistījusies. Vēl nesen tā nosodīja Turcijas uzlidojumus kurdu ciemiem.

Paši lielākie al Asada sabiedrotie jau kopš kara sākuma ir Irāna un Krievija. Savukārt pašā Sīrijā alavītu valdību atbalsta arī cita minoritāte – galvenokārt valsts dienvidos un rietumos esošajos kalnainajos apgabalos dzīvojošie druzi, kuri jau izsenis bijuši plaši pārstāvēti valsts bruņotajos spēkos un valsts pārvaldē. Turklāt druzi piekopj reliģiju, kuras dēļ liela daļa islāma piekritēju viņus uzskata par ar nāvi sodāmiem ķeceriem.

Pēc ASV invāzijas Irākā 2003. gadā, kā rezultātā tika gāzta Sadama Huseina valdība, ar amerikāņu līdzdalību valsts armija tika uzbūvēta faktiski no jauna. Savulaik "New York Times" lēsa, ka desmit gadu laikā no 2004. līdz 2014. gadam Irākas sauszemes spēki no ASV saņēmuši ieročus, munīciju un apmācību programmas vismaz 25 miljardu ASV dolāru vērtībā.

No jauna izveidotā, apmācītā un apbruņotā armija kopš 2011. gada pilnībā pārņēma valsts aizsardzību savās rokās. Tomēr 2014. gada jūnijā daudz sliktāk bruņotie un skaitliski mazākie "Daesh" spēki spēja straujā operācijā pārņemt gandrīz visu Irākas ziemeļrietumu daļu, kamēr vairums Irākas karavīru savas bāzes ar ieročiem un munīciju pameta džihādistu rokās.

Teroristu virzība apstājās vienīgi kurdu apdzīvotajās teritorijās valsts ziemeļos un šiītu apdzīvotajā valsts vidienē, demonstrējot, gan to, ka kurdi ir ieinteresēti un spējīgi aizstāvēt savu zemi, gan to, ka valsts armijā pēc tās reorganizācijas dominēja šiīti, kuri nav gatavi atdot savas dzīvības par sunnītu apdzīvotajām teritorijām, bet irākiešu sunnīti, it īpaši gāztajam līderim Sadamam Huseinam lojālie militāro un paramilitāro iestāžu darbinieki un biedri, ir lojālāki par "Daesh".

Kopš tā laika Irākas armija no Rietumvalstīm saņēmusi ievērojamas investīcijas, kuras gan ir kavējušas bailes un aizdomas par lielo korupciju bruņoto spēku rindās, kuras dēļ bruņojums un munīcija bieži nonākusi arī pretējā frontes pusē.

Patlaban ASV vadītā starptautiskā koalīcija, kuras vidū ir arī Latvijas karavīri, turpina īstenot plaša mēroga Irākas karavīru apmācības. Lielāko atbalstu armijai sniedz pašas ASV, kuras valstī izvietojušas 4600 karavīru vietējo spēku apmācīšanai. Daļa apmācīto jau līdz šim kopā ar Irānas balstītajām Šiītu kaujinieku vienībām un starptautiskās koalīcijas gaisa atbalstu piedalījušies operācijās pret "Daesh", un nupat sācies armijas lielākais pārbaudījums – aptuveni 80 000 karavīru devušies kaujā par Mosulu.

Jau kopš ASV īstenotās Irākas okupācijas sākuma valstī aktīvi organizējās militāri grupējumi cīņai pret okupācijas režīmu. Lielākoties tie bija Irākas sunnītu grupējumi, kuri savstarpēji iedalījās reliģiski radikālos un sekulāros.

Pilsētās, kurās dominēja irākiešu sunnīti un bijušā režīma piekritēji, piemēram, Ramādi, Fallūdžā, Tikrītā, Mosulā, un to apkārtnē nemiernieki faktiski kontrolēja situāciju. Kā šī gada pavasarī "Vice" veidotā sižetā atklāja kāds irākiešu karavīrs, šajās pilsētās iedzīvotāji bija un ir lojāli sunnītu kaujinieku grupējumiem, tostarp "Daesh".

Irākas armija palaiž raķetes pa mērķiem Mosulā:

صواريخ #الشرطة_الاتحادية تدك اوكار #داعش جنوب #الموصل تمهيداً للتقدم عليها .#معركه_الموصل_مستمره #كركوك pic.twitter.com/hEk7pNPTDy— بسام النصرالله (@Bassam_Nasralla) October 21, 2016

Šī gada maijā, kad Irākas armija un šiītu brigādes ar starptautiskās koalīcijas atbalstu "Daesh" atņēma Fallūdžu, daudzi to salīdzināja ar 2004. gada nogali, kad ASV karavīri šajā pilsētā pieredzēja vienu no sīvākajām kaujām Irākas kara laikā. "The Guardian" norāda, ka ekspertus māc bažas par līdzīgu kauju atkārtošanos, ja netiks mainīta Irākas pārvaldes sistēma, nodrošinot sunnītu apdzīvotajiem apgabaliem noteiktu pašnoteikšanos.

Lielo sašķeltību labi demonstrēja Irākas mediji "Daesh" ofensīvas laikā. BBC jau pašā 2014. gada jūnija sākumā ziņoja, ka Irākas premjeram, šiītam Nauri al Maliki lojālie televīzijas kanāli aicināja irākiešus stāties armijas rindās, lai iztīrītu valsti no teroristiem, kamēr sunnītu mediji kaujinieku panākumus dēvēja par sacelšanos pret "Maliki armiju" un aicināja atbalstīt džihādistus.

Pēc "Daesh" ofensīvas un irākiešu armijas bēgšanas, stiprākais spēks valsts ziemeļos izrādījās kurdu pešmergas jeb zemessardzes spēki. Tie ne tikai spēja apstādināt džihādistu ekspansiju, bet atkaroja no teroristiem iespaidīgas teritorijas, tostarp pārrāva Sindžāras kalna aplenkumu un atkaroja Sindžāras pilsētu tā pakājē, novēršot turpmāku jezīdu tautas genocīdu.

Patlaban nozīmīgākajā kampaņā pret "Daesh" Irākā – Mosulas kaujā – kurdi tiek uzskatīti par nozīmīgu, ja ne pat nozīmīgāko sauszemes spēku.

Vienlaikus pešmerga de facto palielinājusi autonomo Kurdistānas reģionu, Irākas valdībā raisot bažas par kurdu vēlmi pārņemt savā kontrolē ekonomiski vērtīgos naftas laukus. Turklāt autonomā reģiona prezidents jau gadiem izteicis dažāda veida aicinājumus un norādes, ka Kurdistāna virzās neatkarības virzienā. Apgabalam jau ir savs parlaments un tas pats kontrolē visas politikas jomas, pat tās, kuras oficiāli ir Irākas atbildībā – aizsardzību un ārlietas.

Otrs Irākas šī brīža drošības balsts ir jau iepriekš minētā Irāna. Līdzās pateicībai par tās lielo atbalstu kaujās pret džihādistiem, daudzi Irākas vadībā baidās par Irānas pārāk lielo ietekmi valsts iekšlietās. Irānas kontrolētie šiītu grupējumi valstī ir nozīmīgs, bet valsts armijai nepakļāvīgs spēks, turklāt to pastrādātie noziegumi raisa bažas par Irākas izredzēm iegūt uzticību sunnītu minoritātes vidū pēc "Daesh" sakaušanas. Tāpat Irāna bez Irākas starpniecības veido aizvien ciešākas saiknes ar Kurdistānu, vēl vairāk vājinot tās kontroli pār autonomo reģionu.

Labs piemērs kurdu patstāvībai ir viņu dotā atļauja Turcijai Mosulas frontē izvietot nelielus spēkus vismaz 150 karavīru un 25 tanku apmērā. Irākieši vairākkārt pauduši neapmierinātību ar Turcijas spēku atrašanos Kurdistānā, taču tieši ietekmēt to nespēj.

Lai gan Irākas un Irānas gaisa spēki veic gaisa uzlidojumus "Daesh", ASV vadītās starptautiskās koalīcijas spējas izlūkot, novērot un uzbrukt ar precīzām raķetēm, ir neatsveramas. Tāpat tūkstošiem amerikāņu, kā arī citu koalīcijas valstu pārstāvju iesaistīti Irākas armijas apmācīšanā un piegādā tai bruņojumu.

Par spīti šai palīdzībai, irākiešu vidū ir izplatīts uzskats, ka "Daesh" radījušas ASV, lai tādējādi varētu atgriezties Irākā un padarītu valsti vēl atkarīgāku no Rietumu palīdzības, atsaucoties uz vietējiem avotiem rakstījuši gan "Huffington Post", gan "The Washington Post". Šāds uzskats īpaši izplatīts Irānas mobilizēto irākiešu šiītu grupējumu vidū.

Ņemot vērā Sīrijas Arābu armijas aizvien rūkošos apmērus, valdības pusē svarīgākās sauszemes pozīcijas jau sen ir Sīrijas lielākā sabiedrotā – Irānas – aizgādībā. Turklāt gan netieši gan pavisam burtiski.

Kopš protestu pirmsākumiem Irāna Sīrijas valdību nodrošināja ar pūļu savaldīšanas, kā arī digitālās izsekošanas un novērošanas ekipējumu, 2011. gadā vēstīja "The Guardian". Savukārt 2012. gadā mediji ziņoja par bruņojuma un munīcijas piegādēm Sīrijas armijai, kuras jau tobrīd bija mērāmas simtos tonnu. Tāpat Sīrijas armijas rīcībā nonāca liels daudzums bezpilota lidaparātu ienaidnieka pozīciju novērošanai.

Redzot savas sabiedrotās nespēju saglābt armiju un noturēt pozīcijas, Irāna uz Sīriju nosūtīja lielu skaitu militāro padomnieku. Kā vēlāk atklājās, līdzās augstāka ranga armijas pārstāvjiem uz Sīriju aizvien lielākā skaitā devās arī ierindas karavīri no Islāma Revolucionārās Gvardes rindām, kā arī ar to saistītās organizācijas "Basij" militārā spārna un speciālo uzdevumu vienības "Quds" jeb "svētajiem".

Šī gada pavasarī tika lēsts, ka Sīrijā varētu atrasties pat aptuveni 18 000 Irānas karavīru. Kā noprotams no opozīcijas grupējumu paustās informācijas, tieši Irānas spēki kontrolē ekonomiski tik svarīgo Alepo pilsētas apkārtni, par kuru pēdējā gada laikā notikušas vissmagākās cīņas starp al Asada atbalstītājiem un viņa pretiniekiem.

Kopējais Irānas tieši kontrolēto kaujinieku skaits Sīrijā gan tiek lēsts vismaz divkārt lielāks. Viņu vidū ir Irānā esošajās bēgļu nometnēs rekrutētie afgāņu hasari, kuri veido "Fatimiyoun brigādi" (attēlā ar tanku pie Palmīras) un Pakistānas šiītu veidotā "Zainabioun brigāde". Ar Irānas ieročiem Sīrijā karo arī palestīniešu militārie veidojumi, kuru kaujinieki līdz pilsoņkaram dzīvoja Sīrijā izveidotajās bēgļu nometnēs.

Tiek lēsts, ka vēl daudz lielākā skaitā Sīrijā karo irākiešu šiītu kaujinieku brigādes, to starpā "Badhr", "Sadrist", "Assaib Ahl Al Haq" un "Abu Fadhl Al Abbas" politisko kustību biedri, kā arī tā dēvētās Irākas Tautas mobilizācijas vienības un ar politiskām vai reliģiskām kustībām cieši nesaistīti militāri grupējumi.

Tāpat par vieniem no militāri spēcīgākajiem un karadarbībai sagatavotākajiem Sīrijas konfliktā izrādījušies Irānas jau izsenis finansētās Libānas "Hezzbolah" kustības kaujinieki, kuri kopš 80. gadiem saņēmuši lielu politisko atbalstu no Sīrijas. Pirmajā kara gadā tika ziņots par vismaz 3000 grupējuma kaujiniekiem Sīrijā, bet Izraēlas militārpesonas jau pērnā gada nogalē apgalvoja, ka Sīrijā krituši vismaz 2000 "Hezbollah" kaujinieku, bet aptuveni 5000 karā ievainoti.

Irānas ietekme Sīrijas karalaukā mērāma ne tikai piegādātajos ieročos un mobilizētajās savu un citu tautu karotāju brigādēs, bet arī spējā glābt Sīrijas armiju pirms tās pilnīgas izjukšanas. 2012. gadā, kad kļuva redzams, ka valsts bruņotie spēki burtiski sadalās, ar Irānas atbalstu Sīrijā tika uzsākta palikušo armijas daļu reorganizācija un jaunu karavīru piesaiste.

Reorganizācija profesionālo armiju ļāva daļēji pārveidot par lētākām un vieglāk motivējamām kaujinieku stila vienībām, kurās karotājus vieno reliģiski, politiski vai sekulāri mērķi. Tā tapa al Asada pusē karojošas alavītu, druzu vienības, Sīrijas kristiešu, jau minēto Palestīnas bēgļu un pat atsevišķu sunnītu klanu brigādes, norāda vietne "Understanding War".

Tādējādi paralēli Sīrijas Arābu armijai tika radīti daudz mobilākie un lojālākie Nacionālie Aizsardzības spēki, kuri formāli ir Sīrijas valdības pakļautībā. Faktiski tos kontrolē vai vismaz ietekmē finansētājs. Daļai vienību donors ir Irāna, atsevišķām vienībām Krievija, bet daudzas sponsorē noteikti Sīrijas politiskie, etniskie vai ekonomiskie spēki, skaidro "EA World View".

Kopš teroristiskā grupējuma "Daesh" ekspansijas Sīrijā un Irākā 2014. gada jūnijā Irāna kļuva par nozīmīgāko sauszemes spēku balstu arī kaimiņvalstī Irākā.
Pēc līdzīga principa, kāds jau bija veiksmīgi izmēģināts Sīrijā, Irāna galvenokārt speciālo uzdevumu vienības "Quds" ģenerāļa Kasema Soleimani personā reorganizēja un konsultē arī Irākas sauszemes spēkus. Tie 2014. gadā piedzīvoja smagu sagrāvi, kā rezultātā "Daesh" rokās nonāca milzīgs daudzums visa veida ieroču, munīcijas un ekipējuma, no kā lielu daļu Irākai iepriekšējos gados bija piegādājušas ASV.

Līdzīgi kā Sīrijā, arī Irākā armiju jau kopš 2014. gada jūlija papildināja irāņu padomdevēji, bet paralēli Irāna organizē, apbruņo un faktiski vada "Hashd al-Shaabi" organizāciju, kurā apvienojušies dažādi irākiešu šiītu grupējumi. Kā bijis redzams līdz šim lielākajās irākiešu un "Daesh" sadursmēs Irākā, tad lielāko ieguldījumu devušas tieši Irākas speciālo uzdevumu vienības un Irānas atbalstītās šiītu vienības. Viena no redzamākajām šiītu karotāju sejām bijis par "Nāves eņģeli" iesauktais brīvprātīgais Abu Azraels.

Līdzās draudzībai ar Sīrijas un Irākas valdībām, Irānas lielākie sabiedrotie reģionā ir visu tautību šiīti, kas arī ļāvis abās valstīs organizēt militāras vienības. Tikmēr galvenie Irānas pretinieki ir vairums sunnītu. Šī musulmaņu reliģiskā konflikta rezultātā pret šiītu sektai alavītiem piederīgo al Asadu un viņa balstu šiītu lielvalsti Irānu iestājas lielākā daļa Sīrijas sunnītu, kuri valstī veido 60-75 % no visiem iedzīvotājiem.

Spriedzi un ideoloģiskas problēmas karalaukā rada arī Irānas finansēto šiītu grupējumu cīņa ar "Daesh" Irākā. Daudzi irākiešu sunnīti labprātāk atbalsta teroristu grupējumu un tā stingros likumus nekā šiītu dominanci. Turklāt tiešai armijas vadībai nepakļautie šiītu grupējumi nereti no džihādistiem atkarotajos sunnītu ciemos un pilsētās izvērš vardarbību un represijas pret tajās dzīvojošajiem.

Lai gan Irāna politiski ir viens no lielākajiem amerikāņu dominances ienaidniekiem un tās amatpersonas joprojām ik pa brīdim nāk klajā ar pret ASV vērstiem paziņojumiem, tiešā konfrontācijā ASV (kā arī to vadītās koalīcijas valstu karavīri) ar Irānu nav nonākuši. Pat pretēji – lai gan ASV atbalsta vairākus pret Sīrijas režīmu karojošus opozīcijas grupējumus, vienlaikus amerikāņu vadītās koalīcijas spēki sniedz gaisa atbalstu Irākas, tostarp arī Irānas vadītajiem sauszemes spēkiem.

Tikpat divējādas ir arī Irānas attiecības ar Turciju un Kurdistānu. Attiecībā uz Turciju, kas pirms dažiem mēnešiem atjaunoja attiecības ar Irānas lielāko ienaidnieku Izraēlu, gan Irāna, gan Krievija pēdējo mēnešu laikā mēģinājusi panākt vienošanos, lai turki pārtrauktu sniegt atbalstu Sīrijas opozīcijai, taču, acīmredzami, tas beidzies bez panākumiem. Turklāt Irāna asi iebilda pret Turcijas spēku atrašanos Kurdistānā, gatavojoties Mosulas kaujai.

Irākas Kurdistānai savukārt Irāna ir nozīmīgs partneris sava naftas eksporta dažādošanai, jo patlaban tā ir atkarīga no Turcijas. Vienlaikus Irāna vēlas lielāku ietekmi Kurdistānā, bet tas ir pretrunā ar Irākas interesēm, kura nevēlas pieļaut Kurdistānas neatkarību. Iespējams, Irāna izmanto "labāko no sliktajiem" scenārijiem, jo Kurdistāna tāpat ir paziņojusi par "došanos uz valstiskumu", ko palīdz labās attiecības ar Turciju un ASV.

Pret Irānas veiktajām reformām iebilstot arī daudzi Sīrijas un Irākas armiju vadībā. Portāls "Military times" norāda, ka armiju virspavēlniecība baidās no pārāk lielās Irānas ietekmes, kā rezultātā valstu armijas varētu kļūt par salīdzinoši mazāku spēku nekā uz dažādiem ideoloģiskajiem, reliģiskajiem un etniskajiem pamatiem būvēto militāro grupējumu tīkls. Šādam pavērsienam piemērs ir pati Irāna, kurā armija faktiski ieņem otrā plāna lomu aiz Islāma Revolucionārās gvardes.

Krievijas iesaisti Sīrijas karā 2015. gada septembra izskaņā sākotnēji daudzi vērtēja kā šovu, kura galvenā auditorija atrodas pašā Krievijā. Tobrīd bija skaidrs, ka Jaunkrievijas projekts apstāsies pie Ukrainai piederošās Krimas okupācijas un organizāciju "Doņeckas tautas republika" un "Luhanskas tautas republika" dibināšanas. Iesaiste Sīrijā tobrīd jau ceturto gadu notiekošajā karā nozīmēja jaunu uzvaru nodrošināšanu.

Sīrijas Arābu armija par spīti Irānas ievērojamai palīdzībai līdz pērnā gada septembrim bija cietusi smagus zaudējumus. Finansiālais un cilvēkresursu papildinājums nespēja atsvērt ievērojamo opozīcijas skaitlisko pārsvaru valstī, ņemot vērā, ka al Asada režīma gāšanu atbalsta sunnītu vairums, kuri Sīrijā veido līdz pat 75 % no visiem iedzīvotājiem.

Tomēr spēcīgu gaisa spēku iesaiste, kādus Krievija spēja nodrošināt, dažu mēnešu laikā pozīcijas ievērojami mainīja. Pretēji apgalvojumiem, ka tā bombardē teroristus, vissmagākos triecienus saņēma Sīrijas opozīcija, kuru par teroristiem dēvē al Asads.

Šī gada februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija nepārtrauks gaisa uzlidojumus, kamēr "al Nusra" un "Daesh" netiks pilnībā iznīcināti, atgādina "Reuters". Savukārt jau marta vidū, kad Latākijas reģionā opozīcijas virzība Vidusjūras virzienā bija apturēta, bet Alepo reģionā ar Krievijas gaisa atbalstu režīma ienaidnieku kontrolētie apgabali bija sadalīti, Krievija paziņoja, ka savu misiju ir izpildījusi, un tika izdalītas medaļas kauju dalībniekiem.

Pabeigtā misija gan turpinājās, jau marta beigās atbalstot Sīrijas armiju simboliski nozīmīgās Palmīras pilsētas atkarošanā, kā arī citās kampaņās. Oficiāli zināms, ka līdzās gaisa spēkiem, Krievija Sīrijā dislocējusi arī speciālo uzdevumu vienības, tostarp 3., 16., 22. un 24. "Specnaz" brigādi.

Savukārt Pēterburgas interneta avīze "Fontanka.ru" jau gada pirmajā pusē ziņoja, ka Sīrijā bojā gājuši 62 Krievijas karavīri, kuri karojuši juridiski neeksistējoša privāta militārā uzņēmuma "Vagner" bataljona sastāvā. "EAWorldview" lēš, ka Sīrijā kopumā oficiāli un neoficiāli atrodas no 10 000 līdz pat 15 000 militārpersonu no Krievijas.

Atšķirībā no Irānas, kuras ģeopolitiskās intereses reģionā pārstāv Sīrijas valdošā šiītu elite un "Hezbollah", kuru tā patlaban ir ieinteresēta nosargāt, Krievijai ir citi iemesli, kāpēc iesaistīties konfliktā.

Viens no būtiskākajiem ir Tartūsas osta. Tajā atrodas otra lielākā ārpus Krievijas esošā jūras spēku bāze, atpaliekot vienīgi no Sevastopoles okupētajā Krimā. Turklāt ģeopolitiski tā ir pat nozīmīgāka, jo no tās iespējams kontrolēt Vidusjūru pat tad, ja NATO valsts Turcija bloķē Bosfora šaurumu, vēsta "Radio Brīvā Eiropa". Sīrijas opozicionāru veidota valdība šo stratēģisko pozīciju varētu liegt.

Otrs, ne mazāk svarīgs iemesls ir Krievijas acīmredzamā vēlme apšaubīt ASV vienpersonisko pasaules policista lomu, un pašai atgūt globālas lielvaras statusu. Viens no ceļiem tā panākšanai ir sabiedroto iegūšana, kas Sīrijas gadījumā drīzāk ir sabiedroto nepamešana.

Sīrijas konflikts Krievijai ļāvis nostiprināt saiknes arī ar Irānu. Tās priekštece PSRS pirmā atzina jaundibināto Irānas Islāma republiku pēc 1979. gada revolūcijas, un attiecības abu valstu starpā saglabājušās labas gan enerģētikas, gan militārajā jomā. Meklējot tirgus pēc sankciju pastiprināšanas, to sadarbība ir tikai pieaugusi.

Rezultātā Sīrijas frontē nereti redzami Irānas pašas vai tās vadīti sauszemes spēki, kurus no gaisa atbalsta krievu iznīcinātāji un helikopteri. Lai gan Krievija nepiedalās Irākas konfliktā, tās sabiedriskie mediji, tā atspoguļošanā ietur Irānas skatpunktu, piemēram, īpaši uzsverot Irākas šiītu nevēlēšanos Mosulas kaujas frontē redzēt Turciju, kura sadarbojas ar autonomā Kurdistānas reģiona vadību.

Par spīti mainīgajai retorikai, gan pret Sīrijas kurdiem, gan tās lielāko ienaidnieku Turciju Krievija konfliktā ieturējusi pasīvu nostāju.

Pēc tam, kad Turcija pērn novembrī notrieca tās lidmašīnu, Turcijas un Krievijas attiecības iespringa, pieļaujot spekulācijas par plašāka militāra konflikta izvēršanos starp abām valstīm, kas novestu līdz Trešajam pasaules karam.

Cita starpā Krievija pat īslaicīgi uzlaboja attiecības ar Sīrijas kurdiem, taču šādai sadarbībai nebija gaidām ilgs mūžs. Pirmkārt, kurdi vēsturiski ir opozīcijā Krievijas atbalstītajam al Asada režīmam un konflikta laikā jau vairākkārt ar to iesaistījušies bruņotās sadursmēs. Otrkārt, kurdi valsts ziemeļos pasludinājuši Rožavas autonomiju un nākotnē vēlas izveidot neatkarīgu valsti, kamēr Krievija šādu scenāriju nepieļauj.

Konflikts ar Turciju gan drīz pieklusa, un jūnijā Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans Putinam atvainojies. Šo attiecību sasilšanu iezīmēja ekonomisko attiecību atjaunošana, taču Krievija joprojām turpina bombardēt Turcijas finansētos un apbruņotos opozīcijas grupējumus, kā arī tiek vainota "Sarkanā pusmēness" palīdzības konvoja sabombardēšanā, kur bojā gāja arī turki.

Savukārt vismaz retorikā lielākie Krievijas ienaidnieki ir Rietumi. Uzsvars tiek likts uz ASV, kura nesadarbojoties, kamēr Krievija iznīcina teroristus. Tieši izpratne par to, vai visi al Asadu neatbalstošie ir teroristi līdz šim ir apturējusi katru no abu pušu panāktajiem pamiera centieniem, jo Krievija atkārtoti turpinājusi bombardēt ne tikai "Al Nusra" vai "Daesh" kaujiniekus, bet arī ASV apmācītos un apbruņotos opozicionāru grupējumus.

Pēc tam, kad 2011. gadā Sīrijas opozīcija, atbildot vardarbīgajai al Asada spēku īstenotajai protestu apspiešanai, ņēma rokās ieročus, un tiem pievienojās armijas daļas, ASV uzsāka apgādāt opozīcijas kustību "Brīvās Sīrijas armija" un citus par mērenajiem opozicionāriem dēvētos grupējumus ar pārtiku un automašīnām.

Tikai 2013. gadā ASV uzsāka neveiksmīgu programmu opozicionāru militārai apmācībai un apbruņošanai, kurā iesaistījās arī Jordānija, Katara, Saūda Arābija un Turcija. Bija paredzēts apmācīt tūkstošus, taču no aptuveni 200 mācības beigušajiem lielākā daļa pārtrauca sadarboties, jo vēlējās cīnīties pret Sīrijas režīmu, ne "Daesh", bet atlikušos aptuveni 50 sagūstīja teroristu grupējums "Al Nusra", ziņoja "VOA News".

Lai gan ASV izvēlas apbruņot tikai to opozīcijas daļu, kas karo ar "Daesh", koalīcijā esošās Līča valstis un Turcija dāsni sponsorē arī tos grupējumus, kuri cīnās pret al Asadu. Turklāt to vidū atšķiras uzskati par to, kuri opozīcijas grupējumi ir atbalstāmi, bet kuri - radikāli un uzskatāmi par teroristu organizācijām. Rezultātā bruņoti konflikti izceļas arī starp ASV atbalstītajiem tā dēvētajiem mērenajiem opozicionāriem un atsevišķiem Līča valstu finansētiem grupējumiem.

Pretrunas Rietumiem ir arī ar diviem savstarpēji naidīgiem, bet ļoti svarīgiem sadarbības partneriem - Turciju un Sīrijas kurdiem. ASV kurdus apgādā ar bruņojumu un tos uzskata par labāko sauszemes spēku cīņā pret "Daesh". Tāpat ASV apgādā Turcijas atbalstītos Sīrijas opozicionārus, kuri "Eifratas vairoga" kampaņas ietvaros veic sistemātiskus uzbrukumus kurdu pozīcijām. Turklāt ASV speciālo uzdevumu vienības palīdz abām pusēm kaujās pret "Daesh".

Rietumvalstu instruktori un speciālo uzdevumu vienības aktīvi iesaistās kaujās pret džihādistiem arī Irākas frontē. Austrālijas, Francijas, Vācijas, ASV, Kanādas un citu valstu specvienību karavīri piefiksēti frontē jau pirmajā Mosulas kaujas dienā.

Sīrijas un Irākas frontēs rietumvalstis izvēlējušās koncentrēties uz cīņu pret teroristisko organizāciju "Daesh". Visspilgtāk tas redzams Sīrijā, kur Lielbritānija, Francija un ASV atbalsta lielu daļu par mērenajiem dēvēto opozīcijas grupējumu un kurdus, neiesaistoties to karā pret Sīrijas armiju un savstarpējās cīņās.

Arī attiecībā uz pašu Sīrijas valdību un tās galvenajiem atbalstītājiem - Krieviju un Irānu - rietumvalstis vairākkārt uzstājušas uz nepieciešamību problēmas risināt diplomātiskā ceļā. Tas skaidro šķietami bezjēdzīgo vairāk nekā piecus gadus ieturēto tradīciju regulāri nākt klajā ar aicinājumiem visām pusēm nolikt ieročus, uzskatot, ka vienīgi "Daesh" sakaujams ar ieročiem.

Arī Irākā tiek ieturēta tā pati taktika – karš ir pret "Daesh", bet Irānas ietekme Irākas politikā un bruņotajos spēkos, pieklusinātais konflikts Irākas valdības un no tās neatkarīgās Irākas Kurdistānas starpā, kā arī konflikts Irākas un Turcijas starpā ir novirzīti malā.

Ja šie iekšējie konflikti netiks laikus risināti, Irākas šiītu valdība, sunnīti, kuru vairums neatbalsta Irānas ietekmi Irākā un kurdi, kuri regulāri norāda uz vēlmi "doties neatkarības virzienā" pretstatā centrālās valdības iebildumiem var aizsākt jaunu bruņotu konfliktu.

Lai gan Turcija ir viens no ASV vadītās starptautiskās koalīcijas dalībniekiem, tās ietekme un plāni reģionā sniedzas tālāk par koalīcijas galveno mērķi iznīcināt "Daesh".

Turcijā pie varas aizvien spēcīgāk nostiprinās islāma piekritēji ar prezidentu Erdoganu priekšgalā, tādējādi nomainot gandrīz simtgadi pastāvējušo sekulāro valsts sistēmu, kuru reiz Turcijā ieviesa nacionālais varonis un pirmais prezidents Mustafa Kemals Ataturks un gadu desmitiem sargāja armija, rīkojot apvērsumus.

Līdz ar Erdoganu demokrātiskajā valstī redzama atsevišķu autoritāru iezīmju parādīšanās, piemēram, brīvās preses ierobežošana, politiskās opozīcijas vajāšana, kuru šķietami leģitimizēja jūnijā notikušais apvērsuma mēģinājums, kā arī līderu populisms.

Cita starpā Turcija aizvien vairāk uzsver savu ietekmi reģionā, cenšas neatkarīgi veidot attiecības ar visām iesaistītajām pusēm un uzstāj, ka piedalīsies Sīrijas un Irākas nākotnes lemšanā pēc karadarbības beigām, norāda "Bloomberg". Lai to panāktu, abās valstīs tā atradusi sabiedrotos un ievedusi arī savu karaspēku.

Ar Sīriju Turcija dala 822 kilometrus garu robežu. Tā ir iespaidīga un grūti nosargājama robežlīnija, īpaši ņemot vērā, ka aiz tās notiek aktīva karadarbība. Turklāt pat relatīvi mierīgie rajoni - kurdu pašpasludinātā Rožavas autonomija - Turcijā tiek uzskatīti par lielākajiem valsts draudiem.

Osmaņu impērijas mantiniece līdzīgi kā kaimiņvalstis Irāka, Irāna un Sīrija, kurās arī ir milzīga kurdu minoritāte, jau izsenis baidījusies no kurdu vēlmes dibināt neatkarīgu valsti. Kopš 70. gadiem Turcijas austrumos darbojas dažādas kurdu politiskās kustības, kuras 80. gados uzsāka bruņotu cīņu par valstiskumu.

Lielākā un ietekmīgākā no tām ir par teroristu organizāciju uzskatītā "Kurdistānas strādnieku partija" (PKK). Pilsoņkarš Sīrijā, kura rezultātā "Daesh" 2014. gadā no Sīrijas valdības kontroles pārņēma arī lielus kurdu apdzīvotos apgabalus, lika Sīrijas kurdiem pašiem mobilizēties savas zemes aizstāvībai pret džihādistiem, un par spēcīgāko bruņoto spēku kļuva "Tautas aizsardzības vienības" (YPG), kuras Turcija uzskata par PKK atzaru jeb tādiem pašiem iznīcināmiem teroristiem.

No turku skatupunkta kurdu Rožava tāpat kā "Daesh" pasludinātais kalifāts ir teroristu valstiskais veidojums, kas ir jāiznīcina, lai novērstu apdraudējumu savai suverenitātei. Pieaugot kurdu militārajam spēkam aiz robežas, palielinājies arī PKK īstenoto uzbrukumu skaits Turcijas militārpersonām un tiesībsargiem valsts iekšienē.

^{Kartē ar dzeltenām bultām atzīmēti potenciālie kurdu vadīto "Sīrijas Demokrātisko spēku" uzbrukumu virzieni džihādistiem, bet ar sarkanām atzīmēta opozīcijas un tās atbalstošo Turcijas spēku līdzšinējā taktika Sīrijā.}

Lai izjauktu Sīrijas kurdu plānus nostiprināties visā kurdu apdzīvotajā pierobežas zonā, un izveidotu "drošības zonu", Turcijas spēki šī gada augustā iegāja Sīrijā. Tie ar ASV atbalstītu opozīcijas grupējumu un specvienību palīdzību no "Daesh" strauji pārņēma pierobežas zonas, brīžiem uzbrūkot arī kurdu pozīcijām.

Turcijas tālāki mērķi ir visai neskaidri. Ir visai apšaubāmi, vai tā atļausies visaptverošu militāru konfliktu pret Sīrijas kurdiem, kurus apbruņojušas rietumvalstis. Turklāt patlaban gan turku, gan kurdu kaujiniekiem asistē ASV instruktori.

Atšķirībā no Sīrijas, kur kurdi ir Turcijas lielākie ienaidnieki, Turcijas otrā nemierīgajā kaimiņvalstī Irākā tieši kurdi ir kļuvuši par tās lielākajiem draugiem.

Labās attiecības pirms vairāk nekā desmit gadiem ievadīja ASV iebrukums Irākā, kas ļāva Kurdistānai iegūt autonomijas statusu un neatkarību vairākos jautājumos. Viens no tiem bija ekonomika. Ar naftu un dabasgāzi bagātās Kurdistānas dzīles interesēja Turciju, kura meklēja jaunus enerģijas avotus, bet Kurdistānai derīgo izrakteņu nestā peļņa deva iespēju attīstīties.

Kurdi, meklējot iespēju kļūt neatkarīgākiem no Irākas centrālās varas un Turcijas naudasmaka, ko tā varētu izmantot autonomijas kontrolēšanai, pēdējo gadu laikā ievadījuši sarunas ar Irānu. Arī Irāna sevi uzskata par lielvaru ar pretenzijām uz ietekmi reģionā.

Tas savukārt rezultējies abu valstu sacensībā par ekonomisko un patlaban arī politisko ietekmi reģionā, ko tās ir gatavas apliecināt ar savu atbalstu un militāro klātbūtni. Kamēr Irāna balsta irākas šiītu grupējumus, Turcija Kurdistānā piedalījusies Kurdistānas zemessardzes jeb pešmergas militārajā apmācīšanā un izveidojusi savu militāro bāzi.

Erdogans pat draudējis ar reliģisko karu, ja pārsvarā sunnītu apdzīvoto Irākas metropoli iekaros šiīti. Pagaidām pretēji paziņojumiem, ne Turcijas armija, ne Irānas atbalstītie šiītu grupējumi Mosulas kaujā vēl nav iesaistījušies.

Par vienu no Sīrijas un Irākas konfliktu veiksmes stāstiem tiek uzskatīti kurdi - pasaules lielākā tauta bez savas valsts spējusi nosargāt dzimteni pret 2014. gadā strauji uzbrūkošajiem "Daesh" džihādistiem, bet pēc tam ar dažādu ārvalstu palīdzību kļūt par veiksmīgāko sauszemes spēku reģionā.

Tomēr, runājot par kurdiem, bieži tiek piemirsts svarīgs fakts - Sīrijas kurdi un Irākas kurdi ne tikai nav vienoti, bet to uzskati, militārais spēks, partneri, ienaidnieki un mērķi lielā mērā ir atšķirīgi. Lai gan kurdu apdzīvotā teritorija mākslīgi tika sadalīta tikai pēc Pirmā pasaules kara līdz ar Osmaņu impērijas galu, pēdējā gadsimta laikā tautu izšķīrušas valstu robežas.

Irākas Kurdistāna ar naftas un dabasgāzes naudas palīdzību pēdējo gandrīz desmit gadu laikā savu autonomijas statusu pratusi izmantot ekonomiski plaukstošas, militāri spēcīgas un de facto neatkarīgas valsts izveidei. Tikmēr Sīrijas kurdu pašpasludinātā Rožavas autonomija ir rezultāts dažu pēdējo gadu intensīvajām kaujām pret "Daesh" un valdības spēkiem.

Pēc tam, kad Irākas ziemeļos ar irākiešu sunnītu atbalstu 2014. gada vasarā varu pārņēma teroristu organizācija "Daesh", Irākas armija bēga, teroristiem atstājot ievērojamu daudzumu Rietumu sagādāto ieroču un munīcijas. Pēc Mosulas pārņemšanas, džihādisti centās iespiesties arī Kurdistānā, kura pilsētu ielenc, bet labi bruņotā pešmerga spēja noturēt fronti aptuveni 50 kilometru attālumā no savas galvaspilsētas Erbīlas.

Redzot kurdu panākumus, viņi kļuva par vieniem no galvenajiem Rietumu militārās palīdzības saņēmējiem reģionā, kā arī ieguva gaisa atbalstu kaujās, kas savukārt ļāva tiem no teroristiem atkarot aizvien jaunas teritorijas un nostiprināt fronti. Turklāt tas izdevās par spīti to pašu iekšējam dalījumam - pešmergas karavīri, pirmkārt, ir piederīgi vienai no divām Kurdistānas lielākajām politiskajām kustībām, un tikai pēc tam autonomijai.

2015. gada decembrī jeb gandrīz pusotru gadu pēc "Daesh" ofensīvas ar ASV gaisa spēku atbalstu kurdiem izdevās pārraut Sindžāras kalna aplenkumu Irākas ziemeļrietumos, no genocīda izglābjot tūkstošiem jezīdu. Pret šo kurdu minoritāti džihādisti vērsās īpaši nežēlīgi, nogalinot tūkstošiem vīriešu, bet sievietes aizvedot verdzībā.

Irākas valdības un autonomijas savstarpējā vienošanās paredz, ka pešmerga ārpus Kurdistānas teritorijas bruņotos konfliktos neiesaistās. Arī patlaban notiekošajā Mosulas kaujā kurdi apņēmušies palīdzēt īstenot operāciju tikai līdz pilsētas robežām, bet pašā pilsētā sola nedoties.

Mirklis pirms kurdu specvienības karavīrs izšauj raķeti ar sprāgstvielām pildītas 'Daesh' pašnāvnieka automašīnas virzienā:

Vienīgais izņēmums bijusi kauja par Turcijas-Sīrijas robežpilsētu Kobani 2015. gada janvārī. Džihādistiem gūstot uzvaru pār Sīrijas kurdiem, Turcija pieļāva bezprecedenta gadījumu, dodot zaļo gaismu Kurdistānas pešmergai braukt caur tās teritoriju palīgā Turcijas pašas apkarotajiem YPG spēkiem, kuri strauji zaudēja teritoriju džihādistu pārspēka priekšā.

Arī Sīrijas kurdi kontroli pār pašu apdzīvotām teritorijām pārņēma, izmantojot valstī radušos militāro konfliktu, taču "Daesh" ekspansijas laikā tās atkal strauji zaudēja.

Tikai Kobanes kauja, kurā viņiem palīgā devās pešmergas spēki un ASV sniedza gaisa atbalstu, iezīmēja Sīrijas Kurdistānas jeb Rožavas sākumu. Ar ASV uzlidojumu palīdzību tiem līdz 2015. gada beigām izdevās ne tikai nostiprināt pozīcijas Sīrijas ziemeļos, bet pat vēl palīdzēt pešmergai Sindžāras kaujā Irākas robežas pusē.

Abu kurdu valstisko veidojumu attiecības gan saglabājas vēsas, ko lielā mērā ietekmē gan politisko uzskatu dažādība, gan kaimiņvalsts Turcija. Tā ir gatava apmācīt un finansēt Kurdistānu, bet Rožavas robežposteņus un pierobežas pilsētas bieži ķer tās lādiņi.

Visticamāk, Turcija arī noteiks to, ka kurdi visā iecerētajā Rožavas teritorijā nespēs nostiprināties. Daļu no tās jau patlaban kontrolē Turcija, un tās pēdējās militārās aktivitātes norāda, ka tā nepieļaus abu Rožavas daļu savienošanos.

Kopš ASV invāzijas Irākā 2003. gadā lielvalsts ir arī viens no lielākajiem Irākas Kurdistānas sabiedrotajiem, un gadu laikā pešmerga saņēmusi ievērojamu palīdzību no daudzām rietumvalstīm, kuru speciālo uzdevumu vienības palīdz arī patlaban kaujā par Mosulu. Pēc veiksmīgām militārām kampaņām pret "Daesh" par spīti Turcijas iebildumiem ASV apbruņoja un asistē arī Sīrijas kurdiem.

Krievijas mediji pēdējos gados vairākkārt ziņojuši arī par Krievijas piegādāto palīdzību kurdiem cīņai pret džihādistiem. Piemēram, šā gada martā "Sputnik" ziņoja, ka tā pešmergu apgādājusi ar pieciem pretgaisa automātiskajiem lielgabaliem, lai gan teroristu rīcībā nav lidaparātu.

Līdzās ārējai palīdzībai, arī savās mājās kurdi nav vieni. Zem kurdu vadīto "Sīrijas Demokrātisko spēku" (SDF) karoga par Rožavu patlaban karo dažādi etnoreliģiskie grupējumi, tostarp turkmēņu, arābu, un asīriešu kristiešu. Tieši asīriešu sieviešu militāros formējumus iemīļojuši fotogrāfi, kas arī skaidro leģendu par vīriešu pamestajām karojošajām kurdu sievietēm.

SDF pievienojušies arī vairāki sunnītu grupējumi, piemēram, "Jaysh al-Thuwar" jeb "Revolucionāru armija". To veido Sīrijas opozicionāru vienības, kuras iestājas par sekulārismu un demokrātiju, bet vīlās Sīrijas opozīcijas visaptverošajā radikalizācijā.

Savukārt Irākas Kurdistānas ziemeļrietumos lielas teritorijas kontrolē jezīdu grupējumi, kuri gan vieni nespēja noturēties pret džihādistiem.

Sīrijas alavītu minoritātes represīvais režīms, kuru jau otrajā paaudzē vada al Asadu dzimta un kurā ir aizliegta jebkāda politiskā opozīcija, bija un joprojām ir nepieņemams daudziem.

Tā nepatīk ne tikai tiem, kuri dzīvo Rietumu informācijas telpā un ilgojas pēc demokrātiskām un liberālām pārmaiņām savā valstī. To jau gadu desmitiem vēlas gāzt arī arī dažādi reliģiski grupējumi. Turklāt, Arābu pavasarim sapurinot Tuvo austrumu un Ziemeļāfrikas diktatūras, daudzi atminējās Bašara al Asada tēva īstenoto Hamas slaktiņu 1982. gada februārī, kad, pārmācot "Musulmaņu brālības" atbalstītājus, tika nogalināti 10 000 līdz 40 000 cilvēku.

Reliģiskā un politiskā uzskatu dažādība opozicionāru vidū noveda pie tā, ka vienas vienotas opozīcijas vietā radās ne desmitiem, bet pat simtiem patstāvīgu, ar dažādām savstarpējām saiknēm saistītu grupējumu. Sīrijas šķiru un klanu sistēma savukārt noveda pie tā, ka daļa bruņoto grupējumu darbojas tikai ciemu vai pilsētu robežās, aizsargājot tos no citiem.

Sākotnēji par vienu no spēcīgākajiem un lielākajiem militārajiem spēkiem pilsoņkarā kļuva "Brīvā Sīrijas armija". Tā galvenokārt apvienoja no al Asada vadītās armijas dezertējušos sunnītu karavīrus, kuri vairākos gadījumos opozīcijas pusē pārnāca ne tikai ar ieročiem, bet arī smago bruņojumu.

Zem "Brīvās Sīrijas armijas" karoga karojošo dezertieru skaits līdz 2012. gada beigām tika lēsts līdz pat 100 000. Viņi no Saūda Arābijas, ASV un atsevišķām citām valstīm saņēma neletālu palīdzību apģērba, komunikācijas sistēmu un cita aprīkojuma veidā, taču ne bruņojumu un munīciju.

Lielās nesaskaņas atsevišķo grupējumu vidū, sliktā savstarpējā koordinācija, vājā ieroču un bruņojuma apgāde un no armijas ienestā korupcijas kultūra veicināja pašu karavīru neticību "Brīvās Sīrijas armijas spējām" pret režīmu, norāda "Business Insider". Vienu no sākotnēji spēcīgākajiem tajā esošajiem grupējumiem - tā dēvēto 16. divīziju - pat apsūdz Alepo apkārtnes rūpnīcu iekārtu izzagšanā un izvešanā uz Turciju. Turklāt mēģinājumi veidot vienotu opozīcijas koalīciju jaunas Sīrijas valdības tiesiskā ietvara veidošanai ir izgāzušies.

"Brīvajai Sīrijas armijai" piederīgi kaujinieki apšauda valdības snaipera pozīcijas:

Kopš 2013. gada galvenokārt uz "Brīvās Sīrijas armiju" atstājušo karavīru rēķina auga džihādistu un islāmistu kustības, un par lielāko no tām kļuva ar "Al Qaeda" saistītā "Al-Nusra Front". Šajā laikā līdz ar migrējošajiem grupējumiem islāmistu rokās nonāca arī daļa Rietumu sagādāto ieroču. Savukārt jau 2015. gadā aizvien vairāk ekspertu atzina, ka "Brīvās Sīrijas armija" vairs neeksistē.

No tās patlaban palicis tikai karogs un vārds, kurus daudzi grupējumi izmanto, lai saņemtu ārvalstu palīdzību vai labvēlību, taču tie savstarpēji pat nesadarbojas vai ietur vienu frontes līniju ar islāmistiem. Lai gan daļa opozicionāru ir pamatoti dēvējami par mērenajiem, un vēlas sekulāras un demokrātiskas valsts izveidošanu, to īpatsvars, ņemot vērā konflikta apmērus, ir vērtējams kā neliels.

Noprotams, ka lielākā daļa opozicionāru, kuri sākotnēji iestājās par demokrātiskām un sekulārām vērtībām, ir tās vai nu atmetuši vai paši valsti pametuši kopā ar miljoniem bēgļu, kuru lielais vairums uzturas Sīrijas kaimiņvalstīs Turcijā, Libānā un Jordānijā.

Šis apstāklis sarežģījis Rietumu centienus atbalstīt demokrātiskus sabiedrotos jeb tā dēvēto mēreno opozīciju, jo no tās palikusi vien čaula.

Demokrātisko un sekulāro vērtību neesamība nekādi nav kavējusi tādu ASV vadītās koalīcijas valstu kā Turcija, Saūda Arābija un Katara atbalstu tām Sīrijas opozicionāru grupām, kuras uzskatāmas par izteikti reliģiozām, radikālām vai pat atzītas par teroristiskām organizācijām.

Līdzīgi kā sekulārie grupējumi sākotnēji pulcējās zem "Brīvās Sīrijas armijas" karoga, īsi pēc pilsoņkara sākuma islāmistu grupējumi pulcējās zem "Islāma frontes" vārda, kurā pēc "Foreign Policy" aplēsēm 2014. gadā karoja līdz 70 000 kaujinieku.

Iekšēju nesaskaņu, pārgrupēšanās un citu apstākļu dēļ pērn tā sadalījās, savu ceļu ejot ap 20 000 kaujinieku stiprajai "Jaysh al-Islam" jeb "Islāma armijai" un aptuveni 25 000 vīru spēcīgajai salāfistu kustībai "Ahrar al-Sham". Abas grupējumu apvienības vēlas Sīrijā izveidot islāma valsti pēc šariata likumiem, un to abu lielākie atbalstītāji ir Turcija un Saūda Arābija.

Savukārt viens no redzamākajiem grupējumiem ir izbijusī "Al Nusra Front", kura pēc attiecību saraušanas ar "Al Qaeda" šogad kļuva par "Jabhat Fateh al-Sham" jeb "Sīrijas iekarošanas fronti". Šis ASV sabiedrotās Kataras finansētais grupējums tiek uzskatīts par teroristu organizāciju, bet vēl pirms pārdēvēšanas kopā ar jau minēto "Ahrar al-Sham" ietilpa mātesorganizācijā "Jaish al-Fatah" jeb iekarošanas armijā.

"Ahrar al-Sham" kaujinieki apšauda valdības spēku lidostu:

Militāro organizāciju un vienību nepastāvība atsevišķiem grupējumiem un jo īpaši kaujiniekiem ļauj brīvi pāriet no vienas militārās apvienības uz nākamo. Līdz ar to ir iespējams satikt kaujiniekus, kuri pabijuši gan "Daesh", gan "Al Nusra Front", gan kāda cita grupējuma rindās.

Sekulārās opozīcijas nespēja vienoties par kopēju mērķi liedza to pārstāvjiem pārliecināt citu valstu pārstāvjus, ka tiem sniegtā palīdzība tiks izmantota kārtības ieviešanai Sīrijā.

Savukārt grupējumu un kaujinieku līdzšinējā pāriešana no vienas alianses otrā un iekšējie bruņotie konflikti neuzticību opozīcijai no Rietumvalstu puses tikai palielinājusi.Īpašu satraukumu savulaik radīja ziņas par "Brīvās Sīrijas armijas" kaujinieku pāriešanu par bīstamāko teroristu organizāciju pasludinātās "Daesh" pusē.

Savukārt Sīrijas valdībai un Krievijai apstākļi, kad mērenās opozīcijas grupējumi, kuri saņēmuši ASV vadītās koalīcijas valstu atbalstu, pāriet islāma aliansēs vai pat pievienojas teroristu organizācijām, ļāvuši retorikā apgalvot, ka visa opozīcija ir teroristi, un Rietumi tos atbalsta.

Ņemot vērā dažādos opozīcijas grupējumus un ļoti atšķirīgo to vērtējumu citu karojošo pušu vidū, arī ienaidnieki tiem ir visdažādākie.

Vienīgi Krievija, Sīrijas armija un Irānas balstītie šiītu grupējumi, kuru vidū ir arī Libānas "Hezbollah" visu opozīciju (neskaitot kurdus) dēvē par teroristiem, un pret tiem izvērš visplašāko karadarbību, galvenokārt bombardējot opozīcijas kontrolētās pilsētas un ciemus.

Savukārt ASV vadītās koalīcijas gaisa triecienos nogalināti vairāki opozīcijā esošo islāmistu grupējumu līderi.

Opozīcija līdz šim iesaistījusies arī aktīvos bruņotos konfliktos ar kurdu vadītajiem "Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem". Patlaban Turcijas atbalstītie kaujinieki, kuri turpina sevi dēvēt par piederīgiem faktiski neeksistējošajai "Brīvās Sīrijas armijai", Alepo ziemeļos ar Turku aviācijas un tanku atbalstu regulāri uzbrūk kurdu pozīcijām Alepo reģiona ziemeļos.

Pēdējos gados mazinājušās opozīcijas un "Daesh" sadursmes, jo lielākoties abas puses vienu no otras nodala Sīrijas valdības kontrolētās teritorijas.

"Daesh" nav juceklīgs psihopātu bars, bet gan reliģisks grupējums ar rūpīgi izstrādātu uzskatu sistēmu, un to pārāk vienkāršota izpratne līdz šim daudzus ir maldinājusi, palīdzot džihādistiem nostiprināties plašā teritorijā Sīrijā un Irākā, politikas eksperts Graems Vuds raksta "The Atlantic".

Līdz 2014. gada vasarai grupējuma līderis Abu Bakrs al Bagdadi, kurš islāmistu teroristu atzaru Irākā vadīja jau kopš 2010. gada maija, bija zināms vien drošības speciālistiem. ASV spēki viņu jau reiz bija aizturējuši Irākas okupācijas laikā. Savukārt pēc tam, kad viņš no Mosulas Lielās mošejas kanceles kā pirmais kalifs pasludināja kalifāta "Islāma valsts" dibināšanu, viņš kļuva par pasaulē redzamāko musulmaņu vadoni.

To apliecināja džihādistu pieplūdums no visas pasaules. Pirms gada publicētā "New York Times" ziņojumā tika aplēsts, ka "Daesh" laika gaitā pievienojušies līdz pat 30 000 kaujinieku no ārvalstīm. Lielākā daļa ieradušies no citām musulmaņu zemēm, bet līdz pat 4500 varētu būt no Eiropas valstīm, bet vismaz tikpat no Krievijas.

Organizācija uzskata sevi par vēstnesi un galveno spēlētāju neizbēgamajā pasaules galā, un tās kaujinieki apņēmušies neatkāpsies no islāma fundamentālajām vērtībām, kuras iedibinājis pravietis Muhameds un viņa pirmie sekotāji.

"Daesh" teroristu organizācijas "Al Qaeda" agrāko līderi Osamu bin Ladenu dēvē par "Šeihu Osamu", bet grupējuma vadītāju Irākā no 2003. gada līdz miršanas brīdim 2006. gadā Abu Musabu al Zarkavi uzskata par tiešo priekšteci diviem citiem teroristu grupējuma partizānu līderiem pirms kalifa Bagdadi. Tomēr viņi nicina "Al Qaeda" pašreizējās prioritātes un līderus.

Ja Bin Ladens uz "Al Qaeda" skatījās kā uz kalifāta izveides sākumu, kuru viņš savā dzīvē nemaz necerēja ieraudzīt, "Daesh" uzskata, ka īstais kalifāta laiks ir pienācis tieši tagad. Šo iemeslu dēļ "Daesh" par saviem ienaidniekiem uzskata bin Ladena pēcteci Aimanu az Zavāhirī jordāniešu garīdznieku, "Al Qaeda" intelektuālo arhitektu, Abu Muhameds al Madīsī.

Ņemot vērā, ka "Islāma valsts" izveidotāji uzskata, ka kalifāta laiks ir pienācis, visus, kuri tam nepiekrīt un neiesaistās džihādā tā vārdā, viņi uzskata par ienaidniekiem un nogalina. Šī iemesla dēļ Sīrijas opozīcijas grupējumam "Jabhat Fateh al-Sham" ("Al Nusra" pēctecim), kas pats izceļas ar noziegumiem radikālā islāma vārdā, "Daesh" ideoloģija nav pieņemama.

'Daesh' uzbrukums Irākas armijas postenim:

"Daesh" ar nāvi soda visus, kuri atteikušies no Korāna, tostarp pieņēmuši, ka arī alkohola vai narkotiku pārdošana, rietumnieku apģērba valkāšana, bārdas noskūšana, balsošana vēlēšanās pat par musulmaņu kandidātu, kā arī atteikšanās nosodīt citus par neticību ir neticības apliecinājumi.

Arī šiītisms, pie kura pieder lielākā daļa no Irākas arābiem un kopumā 200 miljoni cilvēku visā pasaulē, esot pārkāpums, jo "Daesh" to uzskata par Korāna izpratnes jauninājumu. Pēc teroristu domām ar nāvi jāsoda arī visu musulmaņu valstu vadītāji, kuri pieņēmuši cilvēka izdomātus likumus, nevis šariatu.

Saskaņā ar šādu mācību "Daesh" apņēmusies attīrīt pasauli, nogalinot milzīgu skaitu cilvēku. Sociālajos medijos publicētie ieraksti liecina, ka individuālu un grupveida nāvessodu izpilde organizācijas pārvaldītajā teritorijā notiek gandrīz ik dienas. Turklāt visbiežākie upuri ir musulmaņu "atkritēji", ne citu reliģiju pārstāvji.

Attiecīgi ikviena armija, kura nekaro kalifāta vārdā, vai tie būtu sīrieši, irākieši, kurdi, turki, krievi vai amerikāņi, ir "Daesh" ienaidnieki.

Kā var noprast no propagandas paziņojumiem, tad pat fakts, ka Turku vadītie opozīcijas spēki ar ASV palīdzību, atkaroja leģendāro Dabikas pilsētiņu, teroristus nav satricinājis, jo apokalipses kauja Dabikā vēl tikai nāks. "Daesh" kaujinieki tic, ka uzsāktā cīņa pret viņiem nav tikai atsevišķs konflikts, bet daļa no tā, kas izvērtīsies par galējo cīņu starp civilizācijām.

Vēl pirms "Daesh" ofensīvas Irākas pārsvarā šiītu veidotā valdība, valsts ziemeļdaļā dominējošajiem sunnītiem nebija pieņemama. Tieši Irākas sunnītu pilsētā Fallūdžā, kura atrodas salīdzinoši netālu no galvaspilsētas Bagdādes un tikai šopavasar tika atgūta no džihādistiem, radās šīs pasaulē bīstamākās teroristu organizācijas pirmsākumi.

Lai gan ir pieņemts uzskatīt, ka Irākā cīņa notiek tikai pret "Daesh", tā nav. Sunnītu apdzīvotajās teritorijās darbojas arī vietējo iedzīvotāju plaši atbalstītas un pret Irākas valdību vērstas politiskas sunnītu organizācijas, kuras pastāvēja vēl pirms 2014. gada un pratušas saglabāties "Islāma valsts" teritoriālajos ietvaros par spīti teroristu stingrajai ideoloģijai.

To vidū ir tā dēvētie "Baath lojālisti" – organizācija, kura galvenokārt apvieno Sadama Huseina režīma atbalstītāju militārus grupējumus, no "Baath" atšķeltais "Al-Awda" grupējums, kuru pirms pilsoņkara atbalstīja Sīrija, kā arī Sadama Huseina laika politisko un militāro līderu vadītā "Irākas revolucionāru militārā ģenerālpadome", kurā pēc organizācijas "The Jamestown Foundation" aprēķiniem 2014. gadā jeb "Daesh" rašanās laikā bija ap 75 000 kaujinieku. Patlaban tiek pieļauts, ka daļa no tiem pievienojusies teroristiem.