Krievijai turpinot līdzšinējo politiku, NATO jāapsver pastāvīgāku spēku izvietošana Baltijā, uzskata Rasmusens  (187)

Kopš ietekmīgā amata pamešanas Rasmusens jau gandrīz divus gadus konsultē valdības un privātas organizācijas ekonomikas, starptautisko attiecību un drošības jautājumos, tostarp kļuvis par padomdevēju Ukrainas prezidentam Petro Porošenko.

"Delfi" viņu uzaicināja uz sarunu par laiku pēc zīmīgā samita, izmantojot momentu, kad viņš pagājušās nedēļas nogalē bija ieradies uz prestižo ārpolitikas forumu "Rīgas konference 2016", uz brīdi pārtraucot savas jaunās grāmatas "Vēlme vadīt: Amerikas neaizstājamā loma globālajā cīņā par brīvību" (The Will to Lead: America's Indispensable Role in the Global Fight for Freedom) reklāmas kampaņu ASV.

Jūsu termiņš NATO ģenerālsekretāra amatā beidzās uzreiz pēc Velsas samita 2014. gada rudenī, kurā alianse pilnībā nolēma mainīt savu stratēģiju un kursu. Vai NATO ir izpildījusi tos plānus, kurus vēlējāties sasniegt Velsas samita laikā?

Tas noticis, kā gaidīts, bet, protams, man ļoti patiktu vēl ātrāka plānu ieviešana. Tomēr jau tolaik es apzinājos, ka Gatavības rīcības plāna (Readiness Action Plan) ieviešana, kuru mēs iezīmējām Velsā, prasīs kādu laiku. Tāpat es domāju, ka šogad Varšavas samitā tika pieņemta virkne svarīgu lēmumu, ieskaitot palielināto NATO klātbūtni austrumos, un es to novērtēju.

Tie bija divi soļi - Velsā tik nolemts atjaunot NATO spēku un reaģēšanas ātrumu, bet Varšavā – dislocēt karavīrus un bruņojumu šeit, alianses austrumu flangā. Vai saskatāt nepieciešamību pēc kādiem tālākiem soļiem?

Neizslēdzu, ka mums būs jāiet tālāk. Patlaban esam spēruši soļus, kas ir nepieciešami Krievijas atturēšanai. Bet, ja Krievija turpinās darboties, pārkāpjot starptautiskos likumus, es neizslēgtu iespējamību, ka NATO būtu jāapsver vēl pastāvīgāku tās spēku klātbūtne tās austrumos.

Lēmumi, kas jau patlaban ir pieņemti, nav tālu no pastāvīgas spēku klātbūtnes, jo tie regulāri rotē. Tomēr, ja Krievija turpinās destabilizēt Ukrainu, ja Krievija sāks izteikt tiešus draudus Baltijas valstīm vai citām NATO dalībvalstīm, mums ir jāapsver vēl pastāvīgāku spēku dislocēšana šeit, lai mēs nepieciešamības gadījumā spētu reaģēt strauji.

Tomēr domāju, ka jau patlaban tas, kas ir izdarīts, ir pietiekami un efektīvi, jo Krievija zina, ka uzbrukums vienai alianses valstij būtu uzbrukums visām.

Mēs parasti uztraucamies par 5. panta īstenošanu dzīvē, bet kā vērtējat, cik labi valstis ir sagatavotas 3. panta īstenošanai, kas nosaka, ka katrai NATO dalībvalstij sākotnēji jābūt spējīgai aizstāvēt pašai sevi?

Tas ir jautājums, kas skar militārās investīcijas. Jūs jautājāt, vai ir vajadzīgs vairāk, un esmu pārliecināts, ka vēl nepieciešams palielināt investīcijas militārajā sektorā.

Labās ziņas ir tādas, ka tas jau notiek kopš Velsas samita 2014. gada rudenī un visas dalībvalstis piekrita, ka tuvākās desmitgades laikā to militāro izdevumu apjoms sasniegs 2 % no iekšzemes kopprodukta. Attiecībā uz Latviju, cik zinu, šis mērķis tiks sasniegts jau 2018. gadā, kas ir ļoti ambiciozi, bet arī nepieciešami.

Jau 2016. kopumā militārās investīcijas NATO pārsniedz pērnā gada investīcijas, tā ka ir ieņemts pareizais virziens.

Finansiālā izteiksmē 2 % no IKP Latvijā un, piemēram, Dānijā, nav salīdzināmi. Vai šādi izdevumi ir pietiekami, ņemot vērā, ka visu NATO austrumu robežvalstu militārie izdevumi naudas izteiksmē nav nemaz tik lieli?

Tā ir, bet tieši tāpēc ir dalība NATO, kas dod iespēju paļauties uz kopējo aizsardzību. Vajadzības gadījumā mēs palīdzēsim cits citam, un, protams, pārtikušākās valstis finanšu ziņā palīdzēs vairāk nekā mazāk turīgās, bet nedomāju, ka tas var tikt pārrēķināts ekonomiskos terminos.

Tieši tāpēc esmu pret Donalda Trampa priekšvēlēšanu laikā paziņoto, ka amerikāņu vēlme aizstāvēt sabiedrotos būs atkarīga no to iemaksām. Tas nav pareizais veids - mēs esam kopējas drošības organizācijas biedri un paļaujamies viens uz otru. Ja par to tiks paustas bažas, tas tikai būs aicinājums Putina kungam pārbaudīt NATO spēju atbildēt.

Jūsu dzimtā Dānija, šķiet, ir vienīgā NATO dalībvalsts, kuras militārie izdevumi patlaban neaug un nebūt netuvojas 2 % robežai no IKP?

Jā, domāju, ka mēs to sasniegsim. Arī laikā, kad biju premjers, mūsu militārie izdevumi neauga, bet situācija ir dramatiski mainījusies, jo Krievijas rīcība Ukrainā mainījusi drošības situāciju visā Eiropā. Pēc Aukstā kara pārāk ātri ievācām "miera dividendes", bet tagad esam jaunos apstākļos, un sākam ieguldīt aizsardzībā arī Dānijā.

NATO vienmēr ir bijusi stingri militāra organizācija, bet laikā, kad saskaramies ar aktīvu propagandu un maigās varas paņēmieniem vai aliansei jācīnās arī citādi?

Protams, NATO ir sava loma arī šajā jomā, bet tas nav NATO galvenais mērķis. NATO tomēr ir militāra organizācija. Turklāt propaganda stipri pārsniedz militārā sektora robežas, tāpēc NATO šajos jautājumos jāsadarbojas, piemēram, ar Eiropas Savienību.

Varšavas samitā ES un NATO arī vienojās par dažādiem noteikumiem, kas palielinātu mūsu spējās apkarot Krievijas propagandu. Tomēr pamatā tā ir individuālu dalībvalstu atbildība.

Attiecībā uz Latviju un Igauniju, kur ir lielas krievvalodīgo kopienas, ir nepieciešama aktīvāka to integrācija jūsu sabiedrībā. Tas būtu efektīvākais veids nodrošināt, lai Kremlim šajās valstīs nebūtu auglīga augsne, ko tas varētu izmantot. To var veicināt arī NATO, bet, pirmkārt, tā ir pašu dalībvalstu un ES loma.

Kā vērtējat ideju veidot Eiropas Savienības Aizsardzības savienību, kurai pēdējo nedēļu laikā faktiski tika ielikts pamatakmens?

Man jāsaka visai tieši - domāt, ka ES militārās dimensijas attīstīšana būtu pareizā atbilde uz patlaban pastāvošo eiropiešu neapmierinātību ar ES, ir absolūta situācijas pārprašana.

Ja jūs jautātu atsevišķiem cilvēkiem, kas ir jādara, lai atrisinātu krīzi starp ES un tās iedzīvotājiem, esmu pārliecināts, ka nebūtu daudz tādu, kas pieminētu militāro sfēru. Līdz ar to esmu ļoti pārsteigts, ka Bratislavas samitā ES valstu līderi norādīja, ka militārās dimensijas attīstīšana ir atbilstoša atbilde. Šis nav tas gadījums.

Turklāt sliktākajā gadījumā tā būtu nelietderīga līdzekļu izšķērdēšana un dubultošanās tajā, ko darīs NATO un ES. Mums nav nepieciešams vēl viens militārais vadības centrs. Kā NATO ģenerālsekretārs es NATO vadības centru skaitu samazināju no 11 uz septiņiem, bet saprotu, ka kādam ES ir vēlme veidot atkal jaunus.

Savukārt, ja aizsardzības savienības veidošana galvenokārt nozīmētu lielākas militārās investīcijas, es to pilnībā atbalstītu, bet ne jaunu vadības centra veidošanu.

Bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets, kurš ir viens no šīs idejas galvenajiem aizstāvjiem Eiropas Parlamentā, man norādīja, ka aizsardzības savienības mērķis ir Eiropas valstu ciešākas sadarbības veicināšana militārajā sfērā, piemēram, tā dēvētās "militārās Šengenas"* veidošana. Vai ticat, ka Eiropa var kļūt stiprāka arī bez jauna vadības centra dibināšanas?

Ja apņemšanās kļūt stiprākiem nozīmē apņemšanos militārajiem izdevumiem atvēlēt vismaz divus procentus no IKP, tad es to atbalstu, bet man ir aizdomas, ka visas šīs runas ir slēpts mērķis veidot jaunu vadību Briselē. Tas savukārt varētu kļūt par šķērsli Eiroatlantiskajai sadarbībai.

Vēl viens topošās savienības mērķis ir militārā aliansē piesaistīt NATO neesošās valstis, piemēram, Austriju, Zviedriju un Somiju. Vai Zviedrija un Somija jau patlaban netuvinās NATO?

Jā! Ja šīs valstis vēlētos pievienoties NATO, tās to varētu nakts laikā. To iekļaušanai nav nepieciešama jaunas savienības veidošana. Nepavisam.

Vienīgie pret aizsardzības savienību bija briti...

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc men nepatīk britu lēmums izstāties. Jebkurā gadījumā esmu pret to. Pirmkārt, [Eiropai] būtu jāpalielina investīcijas aizsardzības sektorā. Pēc tam jāpārdomā, kā stiprināt aizsardzību

*'militārā Šengena' – brīva karavīru un bruņojuma pārvietošana pār robežām ES iekšienē