Igaunijas krievvalodīgie netic, ka Krievija varētu uzbrukt. Pētniece Kaljuranda sarunā ar 'Delfi'  (214)

"Igauņi politizē attiecības ar Krieviju jebkurā līmenī – lai kas arī nenāktu no Krievijas, mēs uzskatām, ka tas ir saistīts ar politiku pat, ja tā nav. Dažkārt, manuprāt, mēs pārlieku interpretējam lietas. Savukārt krieviski runājošie nesavieno sevi ar Krieviju tādā veidā. Viņiem ar Krieviju ir kultūras saiknes un viņi netic, ka tā reāli varētu uzbrukt Igaunijai. Tas, viņuprāt, nav loģiski," pauda pētniece, kura pētījusi Krievijas mediju ietekmi uz krievvalodīgajiem Igaunijas iedzīvotājiem "viņuprāt, labas attiecības ar Krieviju ir nepieciešamas. Diemžēl, tā šobrīd ir utopija. Es neredzu, ka tuvākajā laikā tās varētu uzlaboties," viņa turpina.

Pērn pētījumā ""Virtuālā Krievijas pasaule": Krievijas mediju ietekme uz Igaunijas krievvalodīgajiem" Kaljuranda secināja, ka "Krievijas veiksmīgi "dzīts ķīlis" starp NATO sabiedrotajiem vai "radikāla elementa" sēšana Ida-Virumā ir lielāks drauds Igaunijai nekā Igaunijas krievvalodīgo attieksme, kas izriet no mediju lietošanas paradumiem".

Taujāta par to, vai arvien piekrīt šim secinājumam, pētniece atbildēja apstiprinoši: "Joprojām tam piekrītu, jo nekas daudz jau nav mainījies. Informācijas plūsma no Krievijas nāk, iespējams, ar mērķi sašķelt vai polarizēt sabiedrību, iedragāt informāciju, ko sniedz Rietumu institūcijas. Radīt apmulsumu informācijas telpā, lai cilvēki vairs nezinātu, kas ir un kas nav patiess. Tādā ziņā cilvēki ir kļuvuši ļoti pasīvi mediju lietotāji. Būtībā nav nozīmes, kāda informācija tiek sniegta, cilvēki ir skeptiski, vienalga kādu informāciju dzird no Rietumu vai Austrumu puses."

Pērn Igaunijā darbu sāka sabiedriskā televīzija "ETV+", kas nodrošina saturu krievu valodā. Kā norādīja Kaljuranda, tas bija solis pareizajā virzienā jeb "mazākais, ko varējām darīt, savu krievvalodīgo labā".

Saskaņā ar Kaljurandas pausto, Igaunijā var novērot hibrīdkara elementus, taču tas Latvijas ziemeļu kaimiņvalstī nav nekas jauns: "Nevar izmantot visus hibrīdkara elementus vienā vietā, vai tik mazā vietā kā Igaunija – tas būtu neloģiski. Tādēļ tiek veikts tas, kas darbojas vislabāk. Informācija varētu nostrādāt, tādēļ viņi to mēģina. Dažādu nevalstisko organizāciju finansēšana, kas varētu, piemēram, izplatīt kādu negatīvu informāciju par Igauniju vai graut mūsu reputāciju starptautiskās organizācijās…"

2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimas pussalu un tās atbalstītie separātisti sāka karu Ukrainas austrumos, īpaši skaļi tika apspriests jautājums par to, vai nākamā varētu būt Narva – Igaunijas pilsēta Krievijas pierobežā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir krievvalodīgie. Vaicāta par to, vai sauklis "Narva ir nākamā" joprojām ir aktuāls, Kaljuranda uzsvēra, ka Donbass un Narva nav salīdzināmi.

"Varbūt "Narva ir nākamā" jau no paša sākuma bija aplams salīdzinājums. Tā kā mēs nevaram teikt, ka tagad kaut kas ir noticis, situācija ir kļuvusi daudz labāka un tas vairs nav leģitīmi, jo varbūt tas nebija leģitīmi jau no paša sākuma. Tas bija viens no informācijas kara elementiem, histērijas, kas radās," norāda pētniece.

Viņa gan skaidroja, ka šai histērijai bijusi arī labā puse, proti, Eiropa uzzinājusi par tiem reģioniem Baltijā, kur ir liels krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars, un to, kādas ir viņu domas, ikdienas problēmas, uzskati un saikne ar Krieviju.

Sarunā ar "Delfi" Kaljuranda pauda pārliecību, ka reāla militāra iebrukuma iespējamība šobrīd ir zema: "Es domāju, ka Krievija ir daudz vairāk ieinteresēta jaukt Rietumu vienotību un politisko rīcību no iekšpuses, nevis patiešām konfrontēt 5. pantu. Es nedomāju, ka Krievija tam ir gatava."