'Delfi' Doņeckas frontē: artilērijas sprādzieni un latviešu palīdzība  (69)

Pamieru paredz 2015. gada nogalē starp Krievijas, Ukrainas, Francijas un Vācijas līderiem panāktā Minskas vienošanās, taču tās pilnīga izpilde buksē jau no paša sākuma. Vēl līdz 2015. gada beigām Ukrainai bija jāpārņem kontrole pār savu robežu ar Krieviju. Tas faktiski nozīmētu pašpasludināto prokremlisko separātistu režīmu beigas, jo pārtrūktu kaujinieku apgāde no Krievijas.

Taču tas tā arī nav noticis, tāpat kā no karadarbības zonas nemitīgi pienāk ziņas par apšaudēm, tostarp ar smagajiem ieročiem, kuriem būtu jābūt atvilktiem drošā attālumā, ievainotajiem un kritušajiem.

Kamēr "Normandijas četrinieka" līderi domā, kā izstrādāt "ceļa karti", lai beidzot panāktu Minskas miera līguma īstenošanu, kas tiek uzskatīts par vienīgo mehānismu konflikta atrisināšanai, Latvijas aktīvistu dibināta biedrība "SOS palīdzība Ukrainas armijai" novembra sākumā līdz pat pašai frontes līnijai piegādāja jau 12. Ukrainas aizstāvjiem paredzēto Latvijas ziedotāju sarūpēto palīdzības kravu.

Labdarības organizācija, kas savu darbību sāka 2014. gadā, kad pēc Ukrainas Krimas pussalas okupācijas Krievijas atbalstīti kaujinieki sāka pārņemt savā kontrolē atsevišķus Austrumukrainas reģionus, ir apņēmusies turpināt palīdzēt Ukrainai līdz pilnīgām kara beigām, proti, uzvarai, apliecina biedrības pārstāvis.

Portāls "Delfi" kopā ar "SOS palīdzība Ukrainas armijai" ziedojumu kravu devās uz Ukrainu, pavadot to tūkstošiem kilometru garajā maršrutā līdz pat frontes zonai, iepazīstoties ar situāciju valstī un kļūstot par liecinieku artilērijas apšaudei, kurai saskaņā ar Minskas vienošanos nevajadzēja notikt.

"Šī ir viena no vietām, kur tiek grauta Krievijas impērija," atverot ar kastēm piekrāmētas garāžas durvis kādā Latvijas mazpilsētā, paziņo "SOS palīdzība Ukrainas armijai" pārstāvis Jānis (uzvārdu nevēlas atklāt) – trīs bērnu tēvs, kurš savu iesaistīšanos palīdzības vākšanā skaidro ar atbildību bērnu priekšā un nepieciešamību apturēt agresoru, pirms tas ir vērsies pret Latviju.

"Kas gan tā par impēriju, kuru var graut no šādām vietām," viņš papildina. Pie sienas piekārts ukraiņu parakstīts Latvijas karogs.

Te vienkopus savākta Latvijas ziedotāju sarūpētā palīdzība. Militāri apģērbi, zābaki, cimdi, cepures, somas, uzkabes, bruņuvestes, ķiveres, sadzīves priekšmeti un citas lietas. Tās vai nu nodevuši ziedotāji vai iepirktas par saziedoto naudu.

Viss, ko cilvēki ziedo, uzskaitīts biedrības "Facebook" lapā (arī "Draugiem" un "Instagram" konti), kur arī tiek publicētas atskaites par paveikto un izsludinātas ziedojumu vākšanas mērķa akcijas, kad izzinātas konkrētas karotāju vajadzības. Konkrētajā kravā tiek vestas 20 britu uzkabes, kas pirktas par īpaši šim mērķim ziedotu naudu, stāsta Jānis.

Biedrībai ir daudz pastāvīgo ziedotāju, starp tiem arī Marijas kundze, kura uz Ukrainu sūta speķi, mājas konservus, zāļu tējas un citus labumus. "Katru reizi viņa ir jāpierunā, jo mēs negribam uz Ukrainu vest tikai speķi," stāsta Jānis. Arī šoreiz kundze pārliecināta samazināt sava ziedojuma apjomu. Pati kundze, kuras radi dzīvojot Žitomirā, uzsverot: "Es zinu, ko viņiem vajag!"

Mantu nogādāšanai Ukrainā tiek izmantots Jāņa ģimenes mikroautobuss, kam uz brauciena laiku izņemti pasažieru sēdekļi. Taču šoreiz krava ir lielāka nekā jebkad – kāds anonīms uzņēmums ziedojis sešas medicīnas preču paletes – sejas maskas, cimdus, operāciju palagus, pārsējus un citas ķirurģijas nodaļām nepieciešamas lietas.

Tāpēc ar savu kravas mikroautobusu, kurš tiek piekrāmēts līdz malām, iesaistījies arī grupas atbalstītājs Arnis Tone. Uzņēmējs kontaktus ar "SOS palīdzība Ukrainas armijai" pirmo reizi atradis, kad ziedojis padomju laika bruņuvestes. "Ļoti smagas, krievu, bet nav cauršaujamas. Labi der uz auto bortiem un logiem," viņš stāsta.

"Gribēju ar savām acīm redzēt un no tiešiem avotiem dzirdēt, kas tur notiek," uzsver Arnis, pamatojot iesaistīšanos šajā braucienā. Karš 48 gadus vecajam kungam gan nav gluži svešs.

Neskaitot dienestu Zemessardzē kopš tās pirmsākumiem un dalību NATO operācijā Kosovā, Arnis 1989. gadā, dienot milicijas specvienībā, nogādāts Tbilisi nākamajā dienā pēc 9. aprīļa traģēdijas, kad desantnieki ar sapieru lāpstiņām izdzenāja pretpadomju demonstrantus.

No Gruzijas Arņa vienība pa tiešo nosūtīta uz Kalnu Karabahu, kur bija sācies etniskais konflikts. Tur viņš guvis šautu brūci kājā.

Trešais braucējs ir "SOS palīdzība Ukrainas armijai" aktīvs pārstāvis Gatis Priede. Ar militāro jomu nekāda sakara industriālās tehnikas tirgotājam nav bijis, līdz Ukrainas konflikta iespaidots iestājās Zemessardzē. Viņa apraksts par Zemessardzes nometnē piedzīvoto kļuva par sava veida tīmekļa sensāciju.

"Neviens man nevarēs pārmest, ka neko neesmu darījis," savu iesaistīšanos palīdzības vākšanā pamato 38 gadus vecais Gatis. "Ja es nebūtu pārliecināts, ka tas reāli ir kādam vajadzīgs un var noderēt, tad to nedarītu. Tomēr tas ir mazumiņš, ko varu palīdzēt," viņš stāsta.

Uz Ukrainas vairāk nekā 40 miljonu iedzīvotāju fona 12 mikroautobusi ar palīdzību no Latvijas ir kā piliens jūrā, atzīst Jānis, taču tam ir liela simboliska nozīme.

Ukraiņiem ir svarīgi aprunāties un sajust, ka viņus Eiropā kāds atbalsta, bet mantas nāk bonusā, viņš skaidro. Karavīri ir ļoti pateicīgi par palīdzību un sola, ka vajadzības gadījumā nāks palīgā Latvijai, atzīmē Jānis. Kā Ukrainā pārliecinājās portāls "Delfi", vārdi "paldies par to, ko jūs darāt", un "paldies Latvijai" patiešām izskanēja katrā vietā, kur tika piegādāta palīdzība.

Ja pati pirmā biedrības savāktā palīdzība vēl bija tik niecīga, ka uz Ukrainu vesta kopā ar Lietuvas aktīvistu kravu, tad vēlāk knapi satilpināta mikroautobusos. Šoreiz pa ceļam jāiebrauc Lietuvas galvaspilsētā savākt lietuviešu sūtījums.

No kāda Viļņas mikrorajona blokmājas piektā stāva dzīvokļa tiek nonestas vairākas kastes un somas. Pēc dažu kastu izformēšanas un daļējas mantu pārvietošanas uz salonu, visu izdodas saspiest pa busiņiem.

"Dzīvoklis ir atbrīvots, nu var vākt tālāk," nosaka lietuviešu aktīvists Arvids. Līdzi viņš dod divus Lietuvas karogus – vienu atstāšanai Ukrainā, otru parakstīšanai un nosūtīšanai atpakaļ. Parakstīti karogi Ukrainā ir kļuvuši par populāru voluntieru un karavīru suvenīru, kā arī apliecinājumu, ka sūtījums ir nonācis pie adresāta.

Prieks par rūpīgi sakrāmētajām kravām, kur mantas liktas secībā atkarībā no adresāta atrašanās maršrutā, pagaist uz Polijas–Ukrainas robežas.

Pēc tikko uzklausītiem stāstiem, ka organizācijas darbības laikā lielu problēmu ar robežšķērsošanu nav bijis, izrādās, ka šoreiz viss ir citādi. Pēc divu stundu stāvēšanas rindā, kādas Eiropas Savienībā sen ir aizmirstas, poļu robežsargiem un muitniekiem krava šķiet aizdomīga.

Cits pēc cita nāk ierēdņi, raugās dokumentos un uzdod vienus un tos pašus jautājumus – uz kurieni, kam, kuras puses karavīriem, kāpēc... Drīz parādās kungs ar fotoaparātu, viņu aizdomīgu rada arī motociklistu kluba "MMC Patrioti" uzlīme uz viena no transportlīdzekļiem. Var jau saprast – krava ar militāru apģērbu, uzkabēm, bruņuvestēm un tad vēl emblēma, kurā attēlota miroņgalva ar bereti, zobens un karabīne.

Gatis, iespējams, pateicoties savam kamuflāžas tērpam, tiek vēl atsevišķi aizvests, pārmeklēts un nopratināts. "Laikam meklēja paslēptu atombumbu, no kuras apmaiņā pret drošības garantijām Ukraina 1994. gadā atteicās Budapeštas memorandā," viņš joko.

Tik pat rūpīga pārmeklēšana sagaida arī mikroautobusus. Jādodas uz speciālu angāru un jāgaida, kad ieradīsies suņi, informē muitnieki. Suņus gaidot, paiet vēl 2,5 stundas, līdz ap pusastoņiem rītā beidzot var iebraukt angārā. Viss tiek izkrāmēts, izpakots, atvērta katra uzkabes vai somas kabatiņa – ap kravu brīžiem darbojas pat pieci pārmeklētāji, pie visām mantām pa divām reizēm pieved suni.

Ap pulksten desmitiem beidzot viss ir pārbaudīts, nekas aizliegts nav atrasts – variet braukt tālāk. Atliek tikai sakrāmēt atpakaļ izārdīto kravu. Tas prasa vēl savu pusotru stundu. Tikmēr muitnieki blakus ķidā no Ukrainas braucošas automašīnas un velk ārā riteņu arkās paslēptas cigarešu paciņas.

Kopumā robežas Polijas pusē ir pavadītas aptuveni 10 stundas, tāpēc trīs stundas Ukrainas pusē ir nieks. Kravu izkrāmēt nākas tikai daļēji, līdz viss ir noskaidrots un ceļš ir brīvs.

Neplānoti garā nakts uz robežas izjauc plānus. Lai iekļautos grafikā, ir jāaizmirst atpūta un uzreiz jāturpina ceļš dziļāk Ukrainā.

Ukrainas rietumos, kur līdzīgi kā citur valstī ceļa malās barjerām, stabiem un autobusu pieturām bieži redzams zili dzeltenais krāsojums, līdzās valsts karogam šur tur redz plīvojam arī sarkani melno Otrā pasaules kara laika Ukrainas Nemiernieku armijas karogu. Tālāk uz austrumiem ārpus karotāju pozīcijām neko tādu neredzēt.

Pēc paviesošanās Kijevā un dažu sūtījumu nodošanas caur nebeidzamiem nokaltušas kukurūzas, novāktu saulespuķu un uzartiem laukiem ceļš nākamajā dienā ved uz Dņipro (agrāk Dņipropetrovska).

Vienīgā ķibele visā garajā ceļā pa Ukrainas bedrainajiem ceļiem ir pārrēķināšanās pēc beigusies degviela. Neviena riepa nav cietusi.

Dņipro pilsētā atrodas "Dņipropetrovskas kara hospitālis", kas saņem lielāko medicīnas kravas daļu. Šis ir pats lielākais hospitālis piefrontes rajonā (līdz Doņeckai nepilni 250 kilometri) – uz šejieni ved lielu daļu ievainoto.

Ar slimnīcu gan viss nav gājis gludi, tā ar voluntieru palīdzību tikai nesen atgūta valsts īpašumā un tiesvedība vēl turpinās. Pirms kara, kad Ukrainas armijas īpašumi tika izsaimniekoti, arī slimnīca krāpniecisku shēmu rezultātā nonākusi privātīpašnieka rokās, kurš iestādi ieķīlājis kādā Krievijas bankā, stāsta vietējais voluntieris Dmitrijs Antonovs, kurš pēc dienesta frontē ar savu jurista izglītību pievērsies hospitāļa sakārtošanai.

Lai arī slimnīca saņem valsts finansējumu, ar to ir par maz visu vajadzību segšanai, tāpēc iestāde lielā mērā atkarīgā no voluntieru palīdzības, atzīst hospitāļa komandieris Viktors Kuzmenko.

"Esam pateicīgi visiem no visas pasaules, kas palīdz," uzsver Kuzmenko. "Draudzīgi visi kopā mēs uzvarēsim," ir pārliecināts pulkvedis, kurs pats arī operē pacientus.

Netālu no Dņipro - Pavlohradā - nelielu ziedojuma daļu no Latvijas saņem arī brīvprātīgo medicīnas bataljons "Hospitālieši". Ar mērķi glābt dzīvības kaujas laukā to dibināja Jana Zenkeviča – meitene, kura 18 gadu vecumā darbojās kā mediķe Kijevas Maidanā.

Trešais Latvijā ziedotās medicīniskās kravas saņēmējs ir kara hospitālis Mariupolē. Šī ārstniecības iestāde ir pirmā vieta, kur ievainotajiem no aptuveni 200 kilometrus gara frontes sektora tiek sniegta specializēta palīdzība. Tālāk cietušie tiek evakuēti uz slimnīcām Zaporižjē un Dņipro, stāsta neiroķirurgs Konstantīns Parijs.

Mariupole ir frontes zonas pilsēta – līdz prokremlisko kaujinieku kontrolētajai teritorijai no pilsētas centra ir aptuveni 20 kilometri. Te katrs ielās redzamais milicis ir bruņuvestē un ar kalašņikovu kaklā. Lai iekļūtu pilsētā un izkļūtu no tās, ir jāšķērso pamatīgi nostiprināti kontrolposteņi, jāuzrāda pases un jābūt gataviem pārbaudēm.

Pie Ukrainas Brīvprātīgo armijas (UDA) 8. bataljona bāzes vārtiem Mariupoles nomalē sagaida sirreāls skats. Viss it kā normāli – vārti, postenis, tālāk bruņutransportieris, bruņots sargkareivis – tikai ar vienu kāju un uz kruķiem. Tas ir pārsteigums pat vietējiem voluntieriem, ar kuriem kopā ierodamies.

Uz "Delfi" jautājumu par vienkājaino karavīru bataljona komandiera vietnieks Andrejs paskaidro, ka cilvēks tikai uz brīdi aizvietojis citu sargu, bet jā, viņš dien bataljonā. Kāju zaudējis ar karu nesaistītā nelaimes gadījumā.

"Viņš ar asarām acīs lūdzās, lai paņem, gribēja dienēt," stāsta Andrejs (attēlā). Tad nu viņam tiekot uzticēti fiziskajām spējām piemēroti darbi bataljonā.

UDA filozofija ir pieņemt visus, kas var un grib karot par Ukrainu un spēj pakļauties disciplīnai. UDA rindās ir dažādu profesiju un tautību pārstāvji, arī krievi no Krievijas. UDA brīvprātīgie karo bez atalgojuma un sociālajām garantijām. No nacionālistu organizācijas "Labējais sektors" kopā ar tās līderi Dmitro Jarošu atšķēlušos kustību pilnībā uztur ziedotāji un voluntieri. Vairāk par UDA var lasīt šeit.

8. bataljona mītne iekārtotā kādreizējā padomju laiku atpūtas bāzē. Pie ieejas kazarmu ēkā stāv no metāla veidots Maskavas Kremļa torņa makets ar Ukrainas karogu, mājas sienas noklātas ar brīvprātīgo vītiem maskēšanās tīkliem – roku darbs.

Tieši brīvprātīgie, kas Ukrainā tiek saukti par voluntieriem, sākoties konfliktam ar Krieviju, nodrošināja nevērības un korupcijas novārdzinātās un funkcionēt nespējīgās Ukrainas armijas darbību.

Valsts karotājus nodrošināja ar ieročiem un munīciju, bet visu pārējo, sākot ar apģērbu un ekipējumu, līdz pat pārtikai un dzeramajam ūdenim, tehnikas remontam un degvielai savas zemes aizstāvjiem sākotnēji piegādāja brīvprātīgie.

Kā Ukrainā atzina daļa vietējo voluntieru, situācija kopš kara sākuma ir būtiski uzlabojusies – karavīri visumā ir apģērbti un pabaroti, un aktuālāk ir koncentrēties uz tehnoloģijām (nakts redzamības iekārtas, termovizori, droni u.c.), taču problēmas joprojām pastāv. Tāpat no ziedotāju palīdzības joprojām pilnībā ir atkarīgi brīvprātīgo bataljoni.

Bariņš karavīru ierodas sanest iekšā atvestās mantas. Vietējais uzņēmējs un voluntieris Pāvels Porohņja cilā un slavē uzkabes. Kara sākumā, kad vēl nebija nekā, tās voluntieri bez pieredzes šuva paši – paštaisītās uzkabes izjuka jau pēc divām trim kaujām, viņš atceras.

Tāpat viņš saka paldies par no Latvijas un Lietuvas atvestajām bruņuvestēm. "Cilvēks karoja pusotru gadu un bruņuvestes neredzēja," viņš norāda uz vīru labākajos gados. "Bruņotajos spēkos nekā tāda nebija," apstiprina kungs.

Kāds karotājs piemēra un priecājas par ziemas cepuri, tikmēr citi no busiņiem krāmē ārā vietējo atvestos pārtiktas produktus. Apkārt ložņā divi suņi. Jāpiebilst, ka klaiņojoši dzīvnieki Ukrainā nav retums, tie sastopami ielās, benzīntankos, pie kontrolposteņiem un citur.

Dažiem karadarbības zonā pamestajiem suņiem un kaķiem paveicas kļūt par karavīru mīluļiem un pēc vienības rotācijas beigām kopā ar tiem doties prom, un iegūt jaunas mājas.

Ēkas foajē sienas noklātas ar bērnu zīmējumiem, izklāts pamatīgi aprakstīts karogs. Komandiera vietnieks Andrejs aicina voluntierus uz tēju kabinetā un pateicas par palīdzību. "Valsts mums nepalīdz, tauta ir mūsu balsts," viņš norāda. Te tiek parakstīti karogi.

"Paldies Latvijai, Lietuvai un visiem mūsu draugiem," paziņo Porohņja.

Nākamā pietura ir fronte. Lai ziedojumi tiktu izmantoti iespējami efektīvi, nenogultu noliktavu plauktos vai nepazustu armijas apgādes sistēmā "SOS palīdzība Ukrainas armijai" iespēju robežās tos cenšas piegādāt tieši rokās karotājiem – arī priekšējās līnijās.

Latviešu mikroautobusi tiek atstāti pie pēdējā kontrolpunkta ārpus Mariupoles un kopā ar mantām ir jāpārsēžas vietējo voluntieru transportā.

Pēc īsas instruktāžas, ka jābrauc maksimāli ātri, apšaudes gadījumā jāslēpjas grāvī, bet ne dziļāk laukā, jo tur var būt mīnēts, esam gatvi ceļam. Vienkārši tāpat frontes zonā iekļūt nevar, bet mūs uzņem UDA 8. bataljons, kura pārstāvji arī garantē piekļuvi.

Pēc īsa brauciena pa slēgto šoseju, kura ved tieši uz prokremlisko kaujinieku kontrolēto teritoriju un tālāk uz Novoazovsku un Krieviju, kolonna nogriežas uz maziem celiņiem un iebrauc Širokines ciemā, kurš ir galējais Ukrainas kontrolētais punkts. Aiz ciema sākas pretinieka teritorija.

Azova jūras krastā esošā apdzīvotā vieta kūrortu vairs īsti neatgādina. Ciems vairāk līdzinās kadriem no kara filmām un ir raksturojams ar vārdu "posts" – artilērija un apšaudes, šķiet, ir skārušas katru māju.

8. bataljona vīri izvietojušies kāda no iedzīvotāju pamestajām ēkām. Pagalmu klāj maskēšanās tīkls, bet logi ir aizklāti. "Jūs redziet, kā izskatās "krievu pasaule", varam parādīt arī kā izskatās skola. Mums nevajag tādu "krievu pasauli"," par Širokines postījumiem stāsta vienības komandieris ar segvārdu Maradonna, turpinot, ka tie, kuri vēlas, savu "krievu pasauli" var doties celt uz Krieviju, nevis šeit.

"Slava Ukrainai, slava Latvijai," nobeidz karotājs.

Pēc mantu nodošanas, sarunām un tējas ar vietējo voluntieru atvestajiem saldumiem pirms tumsas iestāšanās Latvijas delegācijai jāpaspēj nokļūt UDA 5. bataljona vienības mītnē šajā pašā ciemā, kur esam uzaicināti palikt pa nakti. Tumsā nekāda pārvietošanās, iekļūšana un izkļūšana no frontes zonas nenotiek – tas ir pārāk bīstami.

5. bataljona pārstāvju apdzīvotajā ēkā omulīgi kuras taupības krāsniņas un darbojas televizors, ko darbina ģenerators. Ja vakara mieru pārāk neiztraucēja pēkšņi atskanējušie triecienšauteņu un ložmetēju tarkšķi, tad pavisam citas sajūtas radīja sekojošie artilērijas sprādzieni, kas, šķiet, krita arvien tuvāk un tuvāk.

"152 milimetru artilērija," zinoši nosaka kāds karotājs, neizrādot satraukuma pazīmes. Tāda kalibra ieročiem saskaņā ar Minskas vienošanos būtu jābūt atvilktiem no karadarbības zonas.

No rīta postījumi un zemē atstātie krāteri norāda, ka šāviņi krituši divas mājas tālāk un lietā likta 152 mm artilērija, kā arī 122 mm mīnmetēji, norāda karotāji.

Līdz ar jaunas šaušanas sākumu no ciema mūs steidzami izved. Atceļā uz Kijevu vēl atliek izvadāt atlikušos ziedojumus.

Mariupolē tiek atdots Latvijas ukraiņu kongresa sūtījums Talakivas ciema skolas pirmklasniekiem – klades, burtnīcas un citas noderīgas lietas. To saņem voluntieri, kuri palīdz skolām un strādā pie lauku attīstības programmas.

Latvijas ziedotāju militārās lietas nonāk arī pie "Sarmata" vienības "Dņipro-1" bataljonā.

Dņipro centrā saņemt sūtījumu ierodas tikai vienības mediju cilvēks Jurijs un baltkrievs Valērijs, kurš pilsētā uz brīdi ieradies tikai tāpēc, ka caur tiesām kārto Ukrainas pilsonības iegūšanas iespējas – visi pārējie atrodas frontē pie Luhanskas.

Valērijs stāsta, ka pavisam nesen viens no biedriem zaudējis pēdu mīnas sprādzienā, bet, pateicoties igauņu sūtītai medicīnas somai, bijusi iespēja nekavējoties sniegt pirmo palīdzību, tādā veidā glābjot dzīvību līdz evakuācijas sagaidīšanai. Ar to viņš ilustrē, cik noderīga viņiem ir Baltijas valstu ziedotāju sarūpētā palīdzība.

Pēc visas kravas izdalīšanas ir atlicis tikai simtiem kilometru garais mājupceļš ar paviesošanos simboliskajā Kijevas Neatkarības laukumā.

Kompensācijai par ilgo robežkontroli šurpceļā ārā tikt izdodas daudz veiklāk. Izdzirdis, ka latviešu voluntieri brauc no pašas Širokines, ukraiņu robežsargs tikai pārjautā: "Tiešām latvieši?" Tad ieskatās pasēs un palaiž bez rindas.

Kopumā braucienā ir pavadīta nedēļa un nobraukti ap 5000 kilometru. Aktīvisti šim nolūkam ņem atvaļinājumus un brauc uz sava rēķina ar savu transportu. Cerības, ka katra krava būs pēdējā, jo karš beigsies, līdz šim nav piepildījušās.