Pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina sludinātās "krievu pasaules" vardarbīgajām izpausmēm Austrumukrainā karojuši arī Ramzana Kadirova režīmu neatbalstoši čečeni, krievi no pašas Krievijas, ir ziņas pat par dažiem latviešiem, zviedriem un virkni citu tautu pārstāvju (tiesa, arī prokremliskajiem spēkiem pievienojušies atbalstītāj no malu malām).
Dņipro pilsētā Ukrainā novembra sākumā portāls "Delfi" sastapa 45 gadus veco Valēriju Kolotu no "Dņipro-1" brīvprātīgo bataljona. Ar pamatīgi izrūsējušu "Mitsubishi" pikapu viņš ieradās saņemt Latvijas ziedotāju sūtīto palīdzību karotājiem. Biedri sarunās viņu bieži sauc vienkārši par baltkrievu.
No dienesta Krievijas armijā līdz brīvprātīgajam Ukrainā
Valērijs patiešām ir Baltkrievijas pilsonis, taču pats sevi uzskata par ukraini, bet Ukrainu par savu vēsturisko dzimteni – no šejienes cēlies viņa tēvs un vecvecāki no abām pusēm.
Viņš dzimis toreizējās Austrumvācijas pilsētā Potsdamā, kur ģimene bija ieradusies kopā ar tēvu – PSRS armijas militārpersonu. Arī pats dienējis PSRS spēkos, pēc Padomju Savienības sabrukuma turpinājis dienestu Krievijas Federācijas armijā.
"Pēdējā dienesta vieta bija Baltkrievija. Kad atvaļinājos no Krievijas Bruņotajiem spēkiem, es turpat paliku un automātiski saņēmu pilsonību," Valērijs stāsta, kā kļuva par baltkrievu. Baltkrievijā strādājis bankā, komercuzņēmumos, kā arī bijis sava uzņēmuma vadītājs.
Baltkrievijā ir daudz iedzīvotāju ar ukraiņu saknēm, viņš norāda. Sevišķi daudz cilvēku no toreizējās Ukrainas PSR pārvietoti uz Baltkrievijas PSR pēc Černobiļas katastrofas. "Minskā ir vesels rajons, kur dzīvo no katastrofas zonas pārvietotie, starp tiem ļoti daudz ukraiņu," atzīmē Valērijs.
No 2006. līdz 2010. gadam strādājis Tallinā, naftas produktu tirdzniecības kompānijā. "Bieži, sevišķi esot priekšējās līnijās, sapņos es redzu Tallinu. Es mīlu šo pilsētu, vienkārši mīlu," smaida Valērijs.
Divas viņa māsīcas dzīvo Daugavpilī – ukraiņa un latvietes ģimenē. Lai gan Valērijs un viņa ģimene varētu atbilst tam, ko Putins sauc par PSRS sabrukuma traģēdiju – pa pasauli izsvaidītus un bez "aizstāvības" palikušus krieviski runājošus padomju pilsoņus –, Kolots atrada savas saknes Ukrainā un piedevām vēl iesaistījās cīņā pret "krievu pasaules" ekspansiju.
"2010. gadā pieņēmu lēmumu atgriezties vēsturiskajā dzimtenē – Ukrainā," stāsta Valērijs. Drīz arī sākās Maidans un sekojošie dramatiskie notikumi. "No 2014. gada vasaras jau esmu brīvprātīgais – sākumā bataljonā "Donbass", bet no 2014. gada decembra "Dņipro-1" pulkā," atklāj karotājs.
Uz jautājumu, kura ir viņa dzimtā valoda, Valērijs atbild, ka skolas laikā ir mācījies gan krievu, gan ukraiņu valodu, tāpat arī ģimenē lietotas abas: "Man nav atšķirības. Es ļoti labi lasu un rakstu ukrainiski. Problēmas ir tikai ar runāšanu. Pagaidām cenšos runāt krieviski, lai neķēmotu valodu, jo man ir kauns."
Viņš paskaidro, ka pašlaik kursos strādā pie izrunas uzlabošanas, lai spētu runāt tīri un pareizi. "Runāt "suržikā" (ukraiņu un krievu valodas sajaukums) neuzskatu par vajadzīgu," atzīmē Kolots.
Karos līdz bērnus varēs aizvest pie vecvecāku kapa
Kara laikā Valērijs pabijis dažādās frontes vietās – Piskos, Avdijivkā, Širokines apkārtnē Mariupoles pusē un citur.
"Tā ir mana valsts, mana zeme. Kāda gan te vēl vajadzīga motivācija. Es esmu etnisks ukrainis, bet manā mājā ierodas iebrucējs. Lūk, tā arī ir visa motivācija," viņš skaidro savu nostāju.
Karot viņš ir gatavs līdz būs atbrīvots viņa vecvecāku mantojums – māja Doņeckā un dzīvoklis Krimas pilsētā Simferopolē. "Kā gan es varu apstāties, kamēr neatbrīvošu savu dzīvokli?" viņš retoriski jautā.
"Es jau trīs gadus nevaru aizbraukt pie vecmāmiņas un vectētiņa kapa," turpina karotājs. Valērijs skaidro, ka no mātes puses visi radinieki ir apglabāti Krimā, bet no tēva puses – Doņeckā.
"Maniem bērniem ir pienākums tikt pie senču kapiem, viņiem ir jāsaprot, no kurienes aug viņu saknes, ka viņi nav cēlušies no zila gaisa," pamato Kolots.
Viņaprāt aptuveni 70 % frontē esošo cilvēku, tāpat kā viņš, grib atbrīvot savu zemi, lai varētu bērniem parādīt vietas, no kurām nākušas dzimtas un cēlušās ģimenes.
Līdzās karam cīņa par pilsonību
Par spīti patriotismam un karošanai Ukrainas labā Valērijam joprojām ir Baltkrievijas pase un par Ukrainas pilsonības iegūšanu vēl jāpacīnās. Šī ir aktuāla problēma arī daudziem citiem ārzemju karotājiem, kas nolēmuši palikt Ukrainā, vai nevar atgriezties dzimtenē.
Pēc pārcelšanās uz Ukrainu Valērijs iesniedzis dokumentus pilsonības piešķiršanai Migrācijas pārvaldē Doņeckā – jaunā pase bija jāsaņem 2015. gadā. Taču plānus izjauca karš.
"Pēdējos divus gadus no sākuma atjaunoju visus dokumentus. Tā kā ir karš un arhīvi atrodas okupētajās teritorijās, tas aizņem ļoti daudz laika," skaidro Valērijs.
Intervijas dienā Kolots ir saņēmis pozitīvu tiesas lēmumu, ar kuru apstiprināta viņa dalība pretterorisma operācijā (ATO; tā Ukrainā oficiāli tiek saukts karš), kas paver iespējas pretendēt uz kaujas darbību dalībnieka statusu. Tas var palīdzēt iegūt pilsonību, etnisko saikni ar Ukrainu papildinot ar nopelniem valsts labā, viņš paskaidro.
Kāpēc pēc divu gadu karošanas tas vēl atsevišķi jāpierāda? "Dņipro-1" ir Iekšlietu ministrijas patruļpolicijas īpašas nozīmes pulks, bet Iekšlietu ministrijas spēkos drīkst dienēt tikai Ukrainas pilsoņi, skaidro Valērijs. "Es kā brīvprātīgais piedalījos kaujas darbībās ar viņu zīmotnēm, bet oficiāli štata vietas un nekāda statusa man tur nebija," stāsta kungs.
"Nesen izdots prezidenta rīkojums sākt uzņemt nerezidentus Ukrainas Bruņotajos spēkos, taču es gribu turpināt dienēt ar savu vienību "Dņipro-1"," tā Valērijs.
Cīnoties par pilsonību Valērijs jau ir ticies ar Ukrainas prezidentu, ministru vietniekiem un uzstājies sarunu šovā, viņš atklāj.
Atpakaļceļa pie Lukašenko vairs nav
Atgriezties Baltkrievijā, pat ja gribētu, Valērijs vairs nevar. Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir skaidri paziņojis, ka par piedalīšanos Ukrainas karā baltkrievi tiks uzskatīti par algotņiem un saukti pie kriminālatbildības.
"Ir jau puiši no "Azov" pulka, kas atgriežoties ir iekrituši. Viņi atbrauca, un Vitebskā viņus arestēja. Arestēti arī divi cilvēki, kas bija Maidanā un pēc tam darbojās kā voluntieri, bet paši nemaz nekaroja. Pagaidām turpinās izmeklēšana," atklāj Valērijs.
Šī iemesla dēļ Kolots arī nevar doties uz Baltkrieviju, lai pieprasītu dokumentus, kas viņam atvieglotu pilsonības iegūšanas procesu Ukrainā.
Ko par Valērija nodarbi Ukrainā saka viņa draugi un radi Baltkrievijā? "Mani vecākās paaudzes radinieki izturas noraidoši. Viņi ir par Krieviju. Mani vienaudži, protams, saprot, un mūs atbalsta. Lai gan viņi nevar to teikt atklāti, privātās sarunās viņi pauž atbalstu manām darbībām," stāsta brīvprātīgais, atzīmējot, ka Baltkrievijā ir novērojamas atsevišķas totalitāra režīma pazīmes.
Valērija karošanu Ukrainā atbalsta arī viņa Latvijas māsīcas. "Viņas dzīvo brīvā valstī, viņām ir grūti saprast, ka kāds var atnākt, mēģināt ielīst tavā dārzā un kaut ko atņemt, kā tas tagad notiek pie mums," stāsta Kolots.
Mēs atbrīvosim
"Krievija ir atnākusi uz mūsu pagalmu un uzstāda savus noteikumus. Tā nedrīkst būt," Kolots raksturo situāciju Ukrainā. "Mēs ukraiņi nekad savu neatdodam," viņš piebilst.
"Mēs atbrīvosim! Tā ir nevis cerība, bet reāli fakti, ka mēs atbrīvosim. Viņi aizies no šejienes. Jā, varbūt tas nenotiks rīt vai parīt, bet mēs drīz atbrīvosim," Valērijs ir pilnīgi pārliecināts par Ukrainas uzvaru karā.
Viņš uzskata, ka divu gadu laikā Ukraina ir ievērojami pavirzījusies uz priekšu kā militārās sagatavotības, tā politiskā ziņā. Ir laba armija, cilvēki, kas to atbalsta, un daļa deputātu, kas tiecas uz Ukrainas atbrīvošanu : "Tāpēc mēs noteikti viņus uzvarēsim."
Sarunas nobeigumā Valērijs Kolots izsaka pateicību Latvijas un Baltijas valstu iedzīvotājiem par atbalstu Ukrainai.
"Mēs sakām milzīgu paldies par to, ka braucat un atbalstāt – morāli, finansiāli, materiāli. Milzīgs paldies visiem ļaudīm, kas dzīvo šajās valstīs. Un vispār jau Latvija man ir arī dzimtā zeme, jo man tur ir radinieki," nobeidz brīvprātīgais karotājs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
