Atlūzas: 'Strādāt Abhāzijā – tas nav prestiži'  (116)

"Delfi", sadarbībā ar interneta portālu "Spektr", publicē rakstu sēriju "Atlūzas. Dzīve neatzītajos Krievijas satelītos", kura ļauj ielūkoties Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras un prokremlisko separātistu kontrolēto Donbasa teritoriju ikdienā. Šis ir otrais raksts – turpinājums Abhāzijas epizodei.

Gruzijas teritorijā esošās Abhāzijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses ir radījusi arī neērtības. Kopš 2002. gada Krievija Abhāzijas iedzīvotājiem ļāva iegūt Krievijas ārzemju pasi, tas ir, faktiski deva pilsonību. 2008. gadā, atzīstot Abhāzijas suverenitāti, Krievija apturēja savu pasu izsniegšanu citas valsts pilsoņiem.

Abhāzijas iedzīvotāji var doties uz Krieviju, kā arī uz tās neatkarību atzinušo Venecuēlu, Nikaragvu, Nauru un Vanuatu: ar šīm valstīm Abhāzijai ir bezvīzu režīms. Ar pārējo pasauli ir sarežģītāk. Pat ar Krievijas ārzemju pasi Šengenas vīzas vienmēr izsniegtas ar lielām grūtībām. Situācija vēl vairāk sarežģījās pagājušajā gadā, kad sāka pieprasīt biometriskos datus: lai nodotu pirkstu nospiedumus, no Abhāzijas ir jābrauc uz vīzu centru Krasnodarā.

Uz ārzemēm brauc arī ārstēties. Labdarības fonds "Ašana" kopš 2011. gada smagi slimos bērnus ved uz Krieviju, kā arī uz Armēniju, Izraēlu, Turciju, Vāciju. Arī pieaugušie ar onkoloģiskām saslimšanām tiecas izbraukt uz ārzemēm.

Tomēr 2014. gadā Abhāzijā pēc atjaunošanas atvērts Nacionālais onkoloģijas centrs – remontam iztērēti 130 miljoni rubļu (divi miljoni eiro) Krievijas palīdzības naudas. 2015. gadā tam tika nopirkts staru terapijas aparāts ādas, plaušu un krūts vēža ārstēšanai. "Trīs gadus aparāta nebija, slimie cerēja un gaidīja," viens no mediķiem stāstīja intervijā aģentūrai "Sputņik".

Agrāk uz Krieviju brauca arī iepirkties. Tagad Suhumi nerodas grūtības nopirkt "iPhone" par nedaudz augstāku cenu nekā Maskavā. Centrā Miera prospektā cits pēc cita pircējus vilina veikali ar ne pašu lētāko apģērbu no Turcijas un Ķīnas: blūzīte par trīs tūkstošiem rubļu (aptuveni 45 eiro), zābaki ar uzrakstu "Zara" – seši tūkstoši (apmēram 90 eiro).

Pēc tūrisma sezonas beigām cenas pilsētā krītas. No apģērbu veikalu tīkliem te darbojas tikai turku "Colin's", kas savu pirmo veikalu atvēra pirms gada. Pa visu pilsētu izkaisītas mazas bodītes ar IKEA emblēmu: saliekamas mēbeles to izmēru dēļ ievest neizdodas, bet tādus sīkumus kā paklājiņus, pledus, papīra lampu abažūrus mazie uzņēmēji no Krasnodaras saved somās. Tiesa gan, pārdod ar ievērojamu uzcenojumu, salīdzinot ar Krieviju.

Tirgotāji žēlojas, ka arī šos sīkumus pērk slikti, naudas cilvēkiem nav. Sirmajai Džuljetai ir pāri sešdesmit. Viņa vada grāmatu veikalu bez izkārtnes pašā Suhumi centrā. Veikala otrajā stāvā var atrast nedaudz IKEA sīkumu mājai, lai "nestāvētu tukšs", norāda saimniece. Viņai šķiet, ka dzīve valstī tā arī nav sakārtojusies.

"Ja ne karš, mēs jau varētu būt mazā Šveice. Karš visu izdzēsa," viņa domā. Viņas ģimene no ieņemtās Suhumi bēga, nepaspējot neko paņemt līdzi, tāpēc nācās "no diega un adatas" sākt dzīvi no jauna un palīdzēt brālēnam un brāļu bērniem, jo viņu tēvi gāja bojā karā. Padomju laikā viņa bija grāmatnīcas direktore. "Mēs braucām uz sociālistiskajām sacensībām, pat ar Maskavu sacentāmies," ar skumjām atceras Džuljeta.

Tagad viņa arī tirgo grāmatas, bet ievest no Krievijas tās neizdodas: sarežģījumi ar muitu. Visi jaunumi viņas grāmatnīcā ir vietējie izdevumi (bērnu stāsti un izglītojošas grāmatas abhāzu valodā, dārgi albumi ar Abhāzijas skatiem). Tāpat plauktos stāv nobružāti padomju krājumi – Džeks Londons, Viktors Igo, Marks Tvens.

"Kurš grib atbrīvoties no mājas bibliotēkām, atnes, bet mēs pieņemam realizācijā to, kā mums nav. Ja nepārdosim – savāks atpakaļ," Džuljeta skaidro savu biznesa modeli. Grāmatas pērk vēl sliktāk par IKEA šķīvjiem un lampām: "Jaunatnei tagad grāmatas nevajag – ir elektroniskās, viņiem ar to pietiek. Mūsu laiki, kad mēs zem spilvena grāmatas turējām, ir pagājuši."

Džuljeta saņem Krievijas pensiju – tā dzīvo vairāk nekā 60% abhāzu pensionāru, proti, tie, kas saņēma pases. Bez Krievijas reģistrācijas šejienes sirmgalvji var pretendēt tikai uz 5200 rubļiem (75 eiro) no draudzīgās valsts (Krievijā vidējā pensija ir virs 130 eiro). 2013. gadā 48 600 pensionāru bija jāiztiek tikai ar Abhāzijas pensiju: vidēji tūkstoti rubļu (15 eiro).

Kopā ar nopelnīto veikalā Džuljetai mēnesī sanāk 10 – 11 tūkstoši (145 – 160 eiro).

Sociālā noslāņošanās Abhāzijā nav mazāka kā citur. 2014. gadā 26% valsts socioloģiskās aptaujas dalībnieku atbildēja, ka naudas viņiem pietiek tikai ēdienam. 53% var atļauties ēdienu un apģērbu, un tikai 7% apliecināja, ka viņiem pilnībā pietiek dzīvošanai. Nedaudz vairāk cilvēku atrodas zem nabadzības sliekšņa: 8% atbildēja, ka viņiem nepietiek pat ēdienam. 4% nespēja atbildēt.

Padomju laikā tējas plantācijas Abhāzijā aizņēma vairāk nekā pusi visu lauksaimniecības zemju – tēja šajā klimatā aug labi. Pēc kara plantācijas saruka, bet pirms dažiem gadiem valsts mēģināja tās atjaunot. Gudautā darbojas tējas fabrika un tabakas fasēšanas rūpnīca. Un tomēr teritorijā, kur viss aug pats, stāv pamesti lauki.

"Praktiski viss, ko te ielika savienība, tika iznīcināts karā," žēlojas uzņēmuma "Fruktist" izpilddirektors Simons Kvicinija. Turcijas kapitāla firma kopš 2008. gada Abhāzijā nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu. Kompānija specializējas tomātu audzēšanā un pirmā valstī sāka celt modernas siltumnīcas ar automātisku apūdeņošanu un Indijas kokosriekstu skaidām, kurās dēsta stādiņus.

Dabas apstākļi Abhāzijā ir brīnišķīgi, stāsta Simons, maksimāli daudz saulainu dienu, no zemes nāk geizers – ar tā palīdzību apkurina siltumnīcas, tā ka apkure uzņēmumam "Fruktist" ir bezmaksas. Elektrība lēta, zemes nodoklis nožēlojams. Kompānija saražo 300 – 400 tonnas tomātu gadā un plāno paplašināties. Taču Abhāzija arī importē praktiski visu, arī augļus un dārzeņus. Savus tomātus "Fruktist" lielākoties nākas pārdot Krievijā: tie nogatavojas vienā laikā un realizēt tik ātri bojājošos produktu republikas iekšienē neizdodas. Lai Abhāzija sāktu sevi pati nodrošināt ar produktiem, vajadzīgas vēl daudzas tādas saimniecības.

Agrāk šeit Očamčirskas rajonā bija liela putnu fabrika, atceras Kvicinija: "Šis rajons stipri cieta karā, tam nepieciešams atbalsts." "Fruktist" nodarbina 40 – 50 cilvēku, bet ražas ievākšanas laikā vēl vairāk. Kvalificētos speciālistus, piemēram, agronomus vai apkures sistēmas celtniekus gan nākas aicināt no Turcijas.

Simons ir pārliecināts – tas ir kā domino princips tikai pretējā virzienā: viņu tomāti dod darbu arī tiem, kas tos pārdod, bet viena veiksmīga saimniecība pievilina rajonam citus uzņēmumus. Jau daudzus gadu aiz šosejas pretī "Fruktist" siltumnīcām Krievijas konditorejas koncerns "Babajevskis" audzē riekstus.

"Fruktist" saimnieks ir Džamals Zvanba – abhāzs, kura ģimene vairāk nekā pirms gadsimta kara dēļ pārcēlās uz Turciju. Tāpēc daudzējādā ziņā mūsdienu Abhāzijai un Turcijai ir ciešas saiknes. "Tas bija genocīds. Krievi un turki tiešā nozīmē attīrīja teritoriju sev," stāsta Kvicinija. "Pēc tam Abhāzija zvērēja uzticību caram, un, manuprāt, mēs esam vienīgie, kas kopš tā laika nav nodevuši savu zvērestu. Mēs esam vienīgā republika, kas pēc PSRS izjukšanas tiecās uz Krieviju, visi pārējie rāvās prom."

Atliek tikai ieminēties par izveidoto biznesu daļēji atzītā valstī, lai Simons kļūtu stingrs: "Mēs sevi uzskatām par pilnā mērā atzītiem, kaut vai tāpēc, ka mūs ir atzinusi pati varenākā valsts."

"Milzīgs ļaužu skaits kredītā un ar pēcapmaksu, bet pērk "iPhone". Tie ir kļuvuši par masu produktu tāpat kā apģērbs," Denisam Samanbam uz naģenes rakstīts: "In vitawin we trust". Viņam ir "Apple Watch", hipstera brilles un savs, citāds skats uz dzīvi Abhāzijā. Mēs sēžam ielas kafejnīcā, kur pasniedz smūtijus. Šo kafejnīcu Deniss nesen atvēra iepretim savam digitālo tehnoloģiju veikalam ar nosaukumu "30 sec" pašā pilsētas centrā.

Tiesa gan, pagaidām smūtiji rada vienus zaudējumus. Samanba to nedara peļņas dēļ, viņu uztrauc nācijas veselība: jaunatne pārāk aizraujas ar "fast-food", viņš pārdzīvo un piedāvā alternatīvu – veselīgu dzīvesveidu. Tāpēc viņš savā veikalā sāka pārdot ne tikai telefonus un planšetes, bet arī skrituļdēļus un velosipēdus: "Ir kļuvis par normu, ka pirmo klašu audzēkņiem ir dārgi telefoni, vecāki pērk viņiem "PlayStation". Es esmu pieaudzis cilvēks un es zinu, kas ir atkarība no datorspēlēm. Bet kā ir nenobriedušam organismam, kad tam piedāvā pasaules labākās spēles!"

Maijā Deniss ar velosipēdu aizbrauca no Suhumi līdz Maskavai. Viņš un viņa veikals cenšas propagandēt "veselīgu dzīvesveidu un tiesības domāt ar savu galvu", kā viņš pats izsakās. Deniss ir viena no opozīcijas partijas "Amcahara" vadītājiem Garika Samanbama dēls. Tāpēc par politiku runāt atsakās, lai viņa vārdus nevētītu tēva darbības kontekstā.

Viņam pietiekot ar pasaules mainīšanu ap sevi: "Mūsu vēstījums – viss jādara ar savām rokām. Ļoti daudzi gaida kaut ko no valsts. Pastaigājiet pa prospektu: veikalu priekšā puķudobēs aug nezāles un visi gaida, ka valsts tur iestādīs puķes. Mēs paši nopirkām skujkokus, sastādījām."

Deniss ir izaudzis Luhanskā – tā iznācis, ka gan tēva, gan mātes dzimtenē notika karš. Mācījās Kijevā, bet Abhāzijā ieradās tikai pirms septiņiem gadiem, tāpēc uz situāciju var paraudzīties no malas: "Ja vēlies strādāt, tad 100% atradīsi, kur. Protams, te nebūs tik daudz piedāvājumu kā Krievijā. Bet pat mēs regulāri piedāvājam darbu, un izbrīna, ka pieprasījuma nav. Pagaidām sabiedrībā ir viedoklis, ka strādāt – tas kaut kā nav prestiži. Sevišķi jaunajiem: visi grib dzīvot uz ģimenes dividendēm. Piemēram, ģimenei ir viesnīca, un bērni to izmanto."

Aizrauties ar "fast-food" Suhumi patiesībā nav nemaz tik viegli: tādi pasaules lielākie tīkli kā "McDonalds" nevar ienākt neatzītajā valstī, jo tad radīsies problēmas ar Gruziju. 1996. gadā NVS aizliedza ekonomiskās, transporta un finanšu saites ar Abhāziju valsts līmenī. Krievija blokādi pārtrauca 2008. gadā, bet tik un tā te nav Krievijas kafejnīcu tīklu, tādu restorānu kā "Šokoladņici" vai "Teremka": kompānijas ar ārvalstu kapitālu neriskē te ienākt.

Ap stūri, netālu no Denisa veikala, atrodas gandrīz vai vienīgais ātrās ēdināšanas restorāns visā Abhāzijā – "Country Chicken": uz sienas liela Austrālijas Eiersa klints fotogrāfija, plazmas ekrānā Rietumu multfilmas un lietus laikā tekošs jumts. Tīkls radies Austrālijā, bet, kā "Spektr" pastāstīja tā radītājs Pīters Ostins, bijušie darbinieki – uz Austrāliju pārcēlušies krievi – bez viņa piekrišanas atvēra filiāli Krievijā, bet 2013. gadā – arī restorānu Abhāzijā.

Svinīgo atklāšanu, kas notika ar dejām un mūziku, ar savu klātbūtni pagodināja pat mērs: "Mums jau sen bija doma atvest uz Abhāziju kādu pazīstamu zīmolu, bet diemžēl neizdevās vienoties ne ar "McDonalds", ne ar "Burger King", ne ar citām kompānijām, kuru pārstāvētās valstis pagaidām neatzīst Abhāziju," mēru citē aģentūra "Apsni-press". "Austrālijas kompānija "Country Chicken" nāca mums pretī un labprāt deva franšīzi savas tirdzniecības zīmes izmantošanai Abhāzijas teritorijā, par to tai liela pateicība," teica mērs.

"Mēs nezinājām, ka tika atvērts šis restorāns, tāpat mēs nezinājām par politisko situāciju reģionā," "Spektr" atbildēja Pīters Ostins, papildinot, ka filiāli nevar uzskatīt par "Country Chicken" franšīzi, jo tur pasniedz kompānijas standartiem nepietiekami kvalitatīvus produktus.

Suhumi var apmeklēt mušu apķēzītas produktu bodītes ar gandrīz vai lauku sortimentu (degvīns, pelmeņi, šokolādes batoniņi), bet ir arī smalks lielveikals ar parmezānu un maskarponi, ar sīrupu kokteiļiem – Abhāzija ir brīva no Putina atbildes sankcijām.

"Cilvēku mēneša ienākumi ir aptuveni 50 – 70 tūkstošu rubļu (700 – 1000 eiro). Nelieli ir tikai no budžeta atkarīgajiem," lielveikala saimniekam ir sava taisnība. Viņš piegādā produktus restorāniem, bet atlikumu realizē veikalā, tāpēc arī ir Eiropas sieri. Daļu preču ved no Turcijas.

"Bet jūs domājāt, ka Abhāzija bez Krievijas mirst? Tas, ka Krievija mūs atzina, neatnesa nekādu brīvību – mēs tikai kļuvām no tās atkarīgi," uzskata īpašnieks, kura veikalā var nopirkt Vologodas sviestu par 70 rubļiem (1 eiro), šokolādi "Ritter Sport" par 90 rubļiem (1,3 eiro) un puslitru degvīna "Parlaments" par 240 rubļiem (3,50 eiro).

Suhumi tirgū vienkāršāks degvīns maksā 130 rubļus (1,90 eiro), kilograms kartupeļu – 30 rubļi (0,45 eiro), persiki – 150 (2,20 eiro), cūkgaļa par 300 rubļiem (4,40 eiro).

"Apdraudējuma gadījumā tauta ir kaujinieciska. Bet savā būtībā tauta mums ir ļoti slinka," rausta plecus saimnieks, "Ļaužu, kuri grib strādāt, ir ļoti maz. Es to no pieredze saku: man labākās darbinieces ir krievu meitenes."

Sevi viņš, protams, izdala no masas. Lūdz neatklāt viņa vārdu presē un turpina raksturot mentalitāti: "Tas ir klimats, saprotiet? Itālijā ir tas pats. Pat ja mums visi pārtrauks strādāt, badā tāpat neviens nenomirs. Mums katram ir sava dzimtas ligzda. Katru nedēļu no laukiem atved miltus, tomātus, gurķus, te ir tik patīkami. Un arī karā mēs galīgi nebadojāmies un blokādē varam dzīvot gadiem."

Cūkgaļu šajā veikalā sver miesnieks Sergejs – dzimis Rostovā, bet te dzīvo jau 35 gadus, uz šejieni atbrauca vēl bērns būdams kopā ar vecākiem. Viņa sieva arī stāv aiz letes – tirgū. "Te darbs ir vai nu tirgū, vai sezonas laikā vest mandarīnus pāri robežai, bet tas ir smagi un iespējams, tikai tad, ja aug savējie," viņš stāsta un sāk lielīties, ka bijis Donbasā.

"Aizbraucām mēs no šejienes divos autobusos... Atgriezās viens autobuss," viņš atzīmē.

Uz jautājumu, vai Abhāzijā nav saglabājusies kāda rūpniecības nozare, kur strādāt, Sergejs priecīgi atbild: "Jā, tāpēc daba mums ir tik tīra, ka ne rūpnīcu, ne cauruļu, nekādas izplūdes gāzes, tikai no automašīnām... Mums ūdeni tieši no krāna var dzert! Pamēģini Rostovā tā iedzert! Ziniet, kā Abhāziju dēvē? Dvēseles zeme!"