ANO brīdina par 'etnisko tīrīšanu' Dienvidsudānā  (3)

ANO Cilvēktiesību komisijas pārstāvji Dienvidsudānā ir novērojuši, ka tur kā kara ieroči tiek izmantots pārtikas trūkums un bads, ciematu dedzināšana un izvarošana.

Tiesa, Dienvidsudānas prezidents Salva Kīrs noliedzis notiekošo un "etnisko tīrīšanu," vēsta BBC.

ANO Cilvēktiesību komisijas paziņojumā ceturtdien teikts, ka "tiek atkārtots 1994. gada genocīds Ruandā, kur trīs mēnešu laikā dzīvību zaudēja 800 tūkstoši cilvēku. No kuriem pārsvarā bojā gājušas tutsi minoritātes un hutu etniskās grupas pārstāvji".

ANO Cilvēktiesību komisijas vadītāja, atsaucoties uz ANO komandas pārstāvju vizīti Dienvidsudānā, norādījusi, ka ANO pārstāvjiem "vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka ir gatavi izliet asinis, lai tikai atgūtu savu zemi".

BBC atgādina, ka Dienvidsudānā notiekošais pilsoņu karš, kurš ilgst kopš 2013. gada, piespiedis vairāk nekā 2,2 miljonus iedzīvotāju pamest savas mājas.

Ziņots, ka pilsoņkarš izcēlās 2013. gada decembrī, kad Dienvidsudānas prezidents Salva Kīrs apsūdzēja viceprezidentu Rieku Mačaru apvērsuma mēģinājumā un sazvērestības plānošanā.

Kīrs ir dinku cilts, bet Mačars – nueru cilts pārstāvis. Abas šīs ciltis ir valsts galvenās etniskās grupas, bet tās ir sadalītas daudzos klanos.

Vardarbība ātri pārauga etniskā konfliktā, kurā iesaistījās vairāki militāri grupējumi. Pamiers starp Kīru un Mačaru tika noslēgts tikai šā gada augustā, bet jau vairākkārt pārkāpts. Āfrikas Savienības ziņojums neatbalsta Kīra apgalvojumus, ka konfliktu izraisīja Mačara sazvērestības plāni.

Tāpat gan valdība, gan pret to karojošie nemiernieki tiek apsūdzēti etniskos slaktiņos, bērnu rekrutēšanā un nogalināšanā, plašā izvarošanu un spīdzināšanu veikšanā, un iedzīvotāju piespiedu pārvietošanā ar mērķi "iztīrīt" savu pretinieku apdzīvotus rajonus.

Kīrs un Mačars ir bijušie nemiernieku līderi, kas ieguva varu Sudānas dienvidu daļā pēc no 1983. līdz 2005. gadam notikušā pilsoņkara. Dienvidsudāna 2011. gadā atdalījās no Sudānas, kļūstot par pasaules jaunāko valsti.

1994. gadā Ruandā sākās genocīds pret valsts iedzīvotājiem un aptuveni 100 dienu laikā tika nogalināts nepilns miljons cilvēku, galvenokārt minoritātes tutsi cilts pārstāvji.

Vardarbība Ruandā sākās līdz ar valsts neatkarības atgūšanas procesu. Konflikta iemesls bija tutsi un hutu cilšu nesaskaņas. Lai gan tutsi Ruandā bija mazākumā, tomēr viņi kontrolēja lielāko daļu Runadas un Burundi zemju. 50.gadu beigās beļģu koloniālā valdība organizēja vēlēšanas, un 1959. gadā tajās uzvarēja hutu partijas, kas sāka uzbrukumus tutsi ciltīm. Konflikti Ruandā un kaimiņvalstī Burundi nerima vairākas desmitgades un simtiem tūkstoši cilvēku devās bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.

1993. gadā Tanzānijā tika parakstīts miera līgums starp tutsi un valdību un uz Ruandu nosūtīja ANO miera uzturētājus. Taču jau pēc neilga laika kāds tutsi nemiernieks nogalināja pirmo hutu prezidentu Melhioru Ndadaji un nemieri atsākās no jauna.

Ziņots, ka 1994. gadā lidmašīnas katastrofā gāja bojā Ruandas prezidents Habiarimana, bet neilgi pēc tam Burundi tika nogalināti 11 miera uzturētāji no Beļģijas. Pēc šiem notikumiem ANO evakuēja visus savus pārstāvjus un valstī sākās nežēlīgs slaktiņš - 100 dienu laikā brutāli tika nogalināts gandrīz viens miljons cilvēku – gan tutsi, gan cilvēki, kas atteicās piedalīties masu slepkavībās, gan tie, kas mēģināja palīdzēt slepkavu upuriem.